Nobraukti 596 km. Smuks saulains rīts. Prognozes labas arī par ziemeļiem. Braucot cauri vienai Kusamo pa divjoslu ielu ar atdalošo zaļo zonu starp ezeriem, pamanu ka pretējā virzienā braucošie kaut ko sabremzē, nevar pat īsti redzēt dēļ kā. Drošības pēc es ar' piebremzēju un pēc brīža pīļu mamma ar pīlēniem diezgan veiklā solī šķērso brauktuvi manā pusē. Pietiekami veikli, lai nobildēt šito nepaspētu.  Pie Kusamo parādās jau kaut kas ko var saukt par kalnu. Skatupunkts ar taku 2km.

Šodien pieveikti 506 km. Pēc vakardienas garās dienas un šinī labajā guļasvietā, šai senajā Somu zemnieki sētā (šķiet vai nestāstīja, ka no kādiem pagājušā g.s. trīsdesmitajiem gadiem) miegs bija varen labs un nogulēju tā pailgāk. No rīta tika nedaudz pakomunicēts ar mājiniekiem par daudz ne dažādām lietām sākot ar vēsturi, beidzot, protams, ar moto. Antti sieva atrādīja vīra iegūto Iron Butt sertifikātu. Pati gan ar moto nebraucot - bail esot (nu gluži kā manējā ). Uzņemšana bija patiesi viesmīlīga.

Nobraukti 714 km. Savu ambīciju izbraukt sešos neīstenoju, kamēr izkasījos bija jau septiņiem pāri. Dažus sīkumus piemirsu, bet tas jau tik pie lietas. Latvija mani pavadīja ap apmākušos un pavēsu laiku - pat paspēju nosalt. Nedomāju, ka nāksies vilkt jakas biezo oderi. Igaunija gan mani sagaidīja ar saulainu laiku - tagad atkal palika pa karstu. Pērnavā tika apmeklēts baikeru bārs ar moteli, bet ilgi tur neuzkavējos, jo pastudējot prāmju sarakstu tika secināts, ka ja netieku uz prāmi divos, tad nākamais tikai pēc divām stundām.

Nordkapp Tour - tā parasti motobraucēji (un gan jau ne tikai) sauc ceļojumu līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam Norvēģijā. Varianti  kā tur nokļūt vairāki, bet parasti tas ir pa vienu Baltijas jūras pusi turp un pa otru atpakaļ.
Te nu būs mani pieraksti par  šo ceļojumu, kas paredzēts jūlijā...

Kopā nobraukti ~4.4 tk km

Brauciens par spīti kļūdām sagatavojoties ļoti izdevies, lai gan gana sasprings un nogurdinošs.

Daži secinājumi no brauciena pieredzes:

Šādam maršrutam būtu vērts veltīt vairāk laika - kādas divas nedēļas.

Mostamies izbaudot jauko skatu uz Dņepru un lietojot ērtības ko tā piedāvā - pilnvērtīgu nomazgāšanos. Varētu mēģināt arī peldēt tomēr upes kasts šai vietā stāvs arī zem ūdens un mālains. Varētu būt problēmas ar arā izkļūšanu. Atpakaļ izbraucot uz ceļa tā straujāk mēģinu paņemt smilšainos posmus. Rezultātā pastulbs, bet mīksts kritiens smiltīs un mans labais čemodāns atdalās. No tā arī atdalījusies stprinājumu atslēga. Jānis bilst, ka Arbatam es vēl neesmu bijis gatavs un aizlienē man savu stropi, lai pievilktu to pie koferu rāmja.

Mostamies ap sešiem un tinamies ātrāk no šīs vietas prom - te mūs nekas nesaista . Priekšpusdienā pabriesmīgi ceļi gan Dņepras ūdenskrātuvēm un monstrīgi HESi. Vēlāk uzbraucam uz lielākiem ceļiem.

Vistālāk uz dienvidiem, bet šī nakts bija visaukstākā - laikam kalni pie vainas. Uz rīta pusi bija tā pavēsi. Naktī rēja lapsas un suņi. No rīta ceļamies un veļamies. Izmantojam kalna strauta labierīcības - tekošu ūdeni un nomazgājamies. Jānis papbeidz māla dubļu mazgāšanu.

Urā. Šī ir diena, kad atkal varu braukt. No rīta cēlos līdz ar saules gaismu un nobildējies pie jau apnikušās viesnīcas devos ceļā. Pirms Krasnoperekopskas (tad vēl neizināju, ka tā to sauc) pamanu tās rūpnīcas dumeņus ar nevājiem dūmiem kas virs līča rietumu pusē no dienvid-austrumu vējiem veidoja pamatīgu smoga dūmaku. Paguvu vēl sajust tādu kā sēra smaku.

Rīts pienāca nomācies un lietains - gluži kā mans garīgais. Viesnīca šķiet savu (padomju) laik bijis īsts lepnums, jo pirmā otrā stāva pieņemšanas un restorāna telpas uztaisītas ļoti grezni visādām tur cikām un cakām. Tomēr istabiņās bija padomju laika mēbeles un labierīcibas. Vis gan darbojās un vešiņa un dvielīši bija tīri un kārtīgi, kā arī bija ziepītes un šampūns. Vienīgi televizors bija jaunāku laiku. Istabiņa ar labierīcibām maksāja kaut kādas tur 200 (~ 16Ls) ar kaut ko grivnas.