13. un 14. augustā Piņķos klubā AquaSports norisināsies Latvijas veikborda un ūdensslēpošanas čempionāta otrais posms.
 Vairāk informācijas: www.1080.lv

Diktatūra agri vai vēlu noved pie tās ieviesēja paverdzināšanas. Reiz parādījusies pasaulē, tā vilinās pie sevis radījumus, kuri to centīsies pavērst savu mērķu realizācijai. Pašlaik eksistē plaša, iluzora sistēma, kurā tiek realizēta ekonomiskas sistēmas diktatūra par cilvēka dzīvi. Cilvēks no sistēmas produktu lietotāja ir kļuvis par tas vergu un izpildmehānismu.

Zemāko slāņu materiālo interešu, kā galvenā dzīves veida, diktatūra ir kļuvusi par dzīves principu un tagad no darbības veida ir kļuvusi par dzīves jēgu — par elku uz altāra, kurš pieprasa sev upurēt visu, arī pa­šu cilvēku un tā dzīvi. Cilvēks kā diktatūras mehānisma atbrīvotājs no Garīgo Likumu ietvariem ir kļuvis par tās upuri.

Tā saucamajā Brīvajā pasaulē aiz demokrātijas — boļševisma — vairākuma varas — maskas savu diktatū­ru realizē mazākums tāpat kā Padomijā. Aiz brīvības maskas slēpta diktatūra ir ilūzija, kuru visā pasaulē kultivē beztautisks radījumu slānis.

Ir galīgi vienalga, ka šoreiz tā izpaužas kā materiālo labumu diktatūra; vajadzības gadījumā tā viegli var pāriet jebkurā šiem radījumiem izdevīgā formā.

Kad tiek lamāts boļševisms, vai Rietumu demokrātijas labuma kritērijs nav materiāli nodrošinātā, pārtikušā dzīvē?

Vai citādi domājošo fiziska represēšana un demokrātiska citādi domājošo ignorēšana galarezultātā nenoved pie viena un tā paša, dzīves iespēju atņemšanas?

Vai boļševisma (vairākuma viedokļa) draudi Latvijas valstij ir tikai baigajā gadā, Sibīrijas šausmās?

Vai latviešu kultūras iznīcināšana ir tikai krievu skolu un strādnieku daudzumā Latvijā, un Dziesmu svētku frizētajās programmās?

Vai Rietumu mītnes zemēs latviešu kultūra ir stipri plaukusi?

Kāpēc no turienes jau visi latvieši nav uz šejieni — brīvu Latviju — pārbraukuši?

Tad demokrātija ir tā, kas mums visu iedos, un vienīgā problēma ir to sagaidīt, to labi sariktēt?

Es negribu neko apgalvot, es gribu uzdot jautājumu tieši tāpēc, ka es pats esmu izbaudījis to impēriju, kurai sabrūkot, vai, pareizāk sakot, transformējoties — jo perestroika ir realitāte — kā atsevišķi teritoriāli administratīvi formējumi parādījās Latvija, Lietuva, Igaunija un citas jaunas «valstis».

Es gribu uzdot jautājumu tieši tādēļ, ka labi pārzinu šīs impērijas atklāto darbību slēptās — okultās — saknes. (Es vienkārši redzu aizkulises tai ilūziju spēlei sveša, necilvēcīga saprāta vadībā, kurai Jūs ticat kā aktieri lugā, aizmirsuši, ka, priekškaram krītot, Jūs gaidīs cita — īstā dzīve.) Es gribu uzdot jautājumu visiem, tagad, tieši tāpēc, ka nekas vēl nav aizmirsts.

Cik latviešu būtu demonstrācijās Mežaparkā, Daugavmalā, Arkādijā vai janvāra barikādēs, ja Padomijā visiem latviešiem būtu bijuši labi dzīvokļi, labām mēbelēm, krāsu televizoriem pilni, algas par darbu tik lielas, lai pirktu mašīnas, vasarnīcas Jūrmalā vai mājiņas atpūtas bāzēs katram atvaļinājumam?

Ja veikali būtu pilni ar pārtiku, moderniem apģērbiem un izklaides priekšmetiem?

Ja vecumdienas tiktu sagaidītas ar labu pensiju un rēķinu bankā?

Ja nebūtu tā, ka «viņiem» tur viss, bet «mums» — nekā?

Es gribu zināt, cik tad būtu to, kuri teiktu — kaut vai pastalās, bet brīvībā!

Cik?!

Cik būtu to, kuri domātu par atsevišķu Latvijas valsti ārpus pārtikušas Padomijas Savienības (PS)?

Un vai tagad atkal nav aicinājumu uz pārtikušu savienību (ES), par bubuli izmantojot tās pašas diktatūras pazīstamo formu — savienību Austrumos — aizmirstot, ka tikai ju­ridisko bāzu nivelēšana šodien un kopīgas naudas ieviešana nākotnē vien jau ir draudīgas pazīmes par savas valsts ne-atkarības zaudēšanu?

Es neredzu atšķirību starp Austrumu (PS) un Rietumu (ES) savienībām to darbības gala rezultātos. Es aicinu ielūkoties sevī un godīgi atbildēt — CIK LATVIEŠU BŪTU AR MIERU ATSTĀT PĀR­TIKUŠU DZĪVI SVEŠĀ VALSTĪ UN DOTIES TUKSNE­SĪ — SAVĀ TUKSNESĪ — UZ SAVU VALSTI?

Es to jautāju ne tādēļ, lai radītu nostaļģiskas izjūtas par to mazumiņu, kuru jums atņēma, radot jauno ilūziju līmeni, bet tieši tādēļ, lai Jums nekad vairs negribētos jaunas, arī rietumeiropejiskas, birokrātiskas impērijas labumu.

Pauls Stelps, fragments no grāmatas „Pēcpusdienas sarunas”
(93.-95. lpp.; 1997.gadā)

Grāmatu ieteica Laura R.

Vai vēlies uzzināt, kas ir permakultūra un kā to pielietot, lai dzīvotu labāk, zaļāk un interesantāk jau šodien? “Ikšķiles pārmaiņu iniciatīva” aicina ienirt aizraujošajā permakultūras pasaulē, apmeklējot semināru, kas šogad būs izvērsts divu dienu garumā… Seminārā stāstīs arī par ekobūvniecību, ekociematiem, rādīs piemērus no visas pasaules, kā arī veidos īstas permakultūras spirāldobes, ilgtspējīgu saimniecību dizainus un daudz ko citu.

PROGRAMMA

Teorētiskā diena – 20. augusts
• Ievads permakultūras koncepcijā – Kas ir permakultūra? Kā tā radusies? Kāpēc tā ir tik nozīmīga?
• Permakultūras principi – 12 principi, piemēri no dzīves.
• Permakultūras zonas – Kur ko izvietot? Teritorijas izmantošanas intensitāte.
• Permakultūra un Pārmaiņu iniciatīvu (TransitionTownmovement) modelis – Kā permakultūras idejas izmantot sabiedrības labā? Pasaules pieredze…

Praktiskā diena – 21. augusts
• Permakultūras tehnoloģiju piemēri – Ideju pielietojums mājās, dārzos, ekociematos. Piemēri no Eiropas ekociematiem…
• Permakultūras mini projektiņi – Augstā dobe, spirāldobe, atslēgdobe, lietusūdens savākšana.
• Darbs komandās – Saimniecības izvērtēšana un jaunu risinājumu ģenerēšana.
• Teorētisko zināšanu praktiska pielietošana

Sīkāka informācija un pieteikšanās (līdz 18. augustam): wp.me/pRcz4-dW

“Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.”

/Imants Ziedonis/

– Vai 20 neveiksmju, lejupslīdes, krīzes un genocīda gadi ir pietiekams periods, lai mēs sāktu kritiski izvērtēt un pārvērtēt tos principus un pieņēmumus, kuriem apzināti vai neapzināti esam šos gadus sekojuši?
– Es domāju, ka jā.

– Vai kāda no esošajām partijām, grupām un organizācijām to dara? Man šāds fakts nav zināms.
– Kam tad tas ir jādara, ja to nedara ne partijas, ne valdība, ne viņu aizokeāna aizbildņi?
– Pašai tautai.
– Kādi šie principi bija un arvien ir?
– Uz “Vašingtonas konsensu”, privātu alkatību, spekulācijām un savstarpēju konkurenci balstītā “brīvā tirgus” sistēma.
– Kāda varētu būt alternatīva?
– Aizsargāts nacionālais tirgus, līdzsvarota tautsaimniecība, attīstības programmas, sadarbība, interešu harmonija.

Kurā brīdī sākām iet greizi?
Savulaik nebiju kvēls LTF atbalstītājs, taču tagad secinu, ka sākotnējā LTF neatkarības atjaunošanas programmā un tai sekojošajos soļos tomēr bija daudz saprātīgu ierosmju, kuras, ja tiktu īstenotas, nestu labumu visai sabiedrībai. LTF ekonomiskā programma paredzēja jauktu ekonomiku, kuru līdzsvaroti veidotu sabiedriskais (valsts un pašvaldību), privātais un kooperatīvais sektors. Ārpolitikā bija iezīmēta neitralitāte, neiesaistīšanās militāros blokos un virzība uz Baltijas valstu savienību. 4. maija Neatkarības deklarācija paredzēja pārejas periodu uz pilnīgu valsts neatkarību (tolaik vēl Latvija formāli skaitījās PSRS sastāvdaļa) un jaunas Satversmes izstrādi. Doma par jaunu Satversmi, manuprāt, izrietēja no Pirmās Latvijas Republikas pieredzes, kad mūsu priekšgājēji jau bija pārliecinājušies par 1922. gada Satversmes vājumu un neatbilstību sabiedrības mērķiem. Jo arī tad izveidojās tāds pats partiju tirgus, kā tagad.

Grūti pateikt, kā būtu, ja būtu, bet tūlīt pēc 1991. gada augsta puča izgāšanās pārejas periodā iesāktais tika rupji pārtraukts, LTF programma tika izmesta, aizmirsta tika arī apņēmība izstrādāt jaunu Satversmi (lai gan Juris Bojārs projektu bija sagatavojis). Sekoja strauja un nelīdzsvarota orientācijas maiņa uz Rietumiem, “Vašingtonas konsensa” pieņemšana, piespiedu privatizācija, ražošanas mērķtiecīga likvidācija, strauja integrācija spekulatīvajā tirgū, lēmums virzīties uz dalību ES un NATO. Pieķeršanās pie 1922. gada Satversmes un pirmskara Civillikuma, manuprāt, izskaidrojama ar vēlmi restaurēt bijušās īpašuma tiesības, vienlaikus aizmirstot par bijušo īpašnieku parādsaistībām. Tieksme otru reizi pēc 50 gadiem iekāpt tajā pašā upē, kas, protams, nav iespējams, noteica arī to, ka LR Augstākā Padome, ķeroties pie Pilsonības likuma burtiskas interpretācijas, daļu savu vēlētāju izstūma ārpus pilsoņu loka, līdz ar to valsts pamatos ieliekot mīnu ar laika degli.

Pirms 20 gadiem pieļautās kļūdas labot nebūs viegli, bet, manuprāt, LTF programmā iezīmētā virzība arvien ir derīga, jo arī pašlaik esam brūkošā, centralizētā savienībā, un valsts atjaunošanai nepieciešama drosmīga suverēnas tautas varas izmantošana.

Velkot paralēles, veicami šādi uzdevumi:

• – Pārejas perioda un tajā veicamo pasākumu noteikšana valsts suverenitātes atjaunošanai;
• – Jaunas Satversmes projekta izstrāde, kurā iestrādājama arī atbildīgāka vēlēšanu un tautas pārstāvniecības kontroles kārtība (skat. rakstu “Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”);
• – Tautsaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģijas izstrāde, kas balstītos uz jauktu ekonomiku: sabiedrisko, privāto un kooperatīvo sektoru, no kuriem virzošais būtu sabiedriskais, t.i., valsts un pašvaldību sektors;
• – Tā kā Latvija pašlaik ir mākslīgi izraisītā parādu un saimnieciskā krīzē, pārejas periodā ieceļama krīzes pārvarēšanas valdība ar ārkārtas pilnvarām;
• – Tā kā Latvijas sabiedrība ir sašķelta, izkliedēta, cietusi demogrāfisko katastrofu, kā arī apdraudēta no starptautisko oligarhu plāniem Latvijā nometināt svešu kultūru imigrantus, sabiedrības konsolidācijas nolūkā pilsonība piešķirama visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Par prioritāti nosakāma priekšnoteikumu sagatavošana, lai Latvijā varētu atgriezties visi tās iedzīvotāji, kuri ekonomisko un sociālo spaidu rezultātā bijuši spiesti Latviju atstāt.
• – Vēl pārejas periodā pēc Islandes parauga sarīkojams referendums, kurā tauta varētu atteikties segt privāto banku parādus, kā arī SVF/EK aizdevumu, no kura ne cents nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, un par kuru valdības vienojušās slepus no tautas. Trešais punkts, ko tauta varētu noraidīt referendumā, ir atteikšanās no Latvijas uzņēmumu izpārdošanas.
• – Pārejas periods izmantojams arī, lai aizdrīvētu tos caurumus Latvijas kuģī, pa kuriem no Latvijas aizplūst kapitāls: jāatsakās no „Vašingtonas konsensa” noteikumiem, SVF un ES diktāta, kā arī vairākām citām saistībām, kas aprij mūsu resursus, piemēram, oglekļa kvotu tirdzniecības, oglekļa nodokļa maksāšanas un Kioto protokola noteikumu ievērošanas, militārām un finansiālām saistībām pret NATO, dalības starptautiskajā autortiesību līgumā, starptautisku konkursu izsludināšanas gadījumos, kad attiecīgos darbus varam veikt paši, valsts mežu izīrēšanas skandināvu firmām u.c. Jo esam nonākuši tādā galējībā, ka pat savus nacionālos simbolus (karogu, naudu, pases, akcīzes markas u.c.) pasūtinām ārzemēs un par to maksājam ar valūtu. Visbeidzot nacionalizējamas ārvalstnieku kontrolē nonākušās banku un tirdzniecības jomas, kuru peļņa līdz šim aizplūdusi no Latvijas.
• – Latvijā pilnīgi aizliedzama ofšoros reģistrētu uzņēmumu darbība un citas nodokļu nemaksāšanas shēmas. Izsludināma amnestija tiem jaunmiljonāriem un oligarhiem, kuri gatavi salaupīto naudu no ofšor kontiem pārvest uz Latviju un ieguldīt reālās ekonomikas attīstībā. Vienlaikus produktīvs darbs jāatbrīvo no pārliekas nodokļu nastas un ieviešama progresīvā ienākumu nodokļu sistēma.

Jauktās ekonomikas modeļa pamatojums
Privātas iniciatīvas atraisīšana un stimulēšana ir laba lieta, kas tika ignorēta Padomju Savienībā, taču paļaušanās tikai uz privāto iniciatīvu nekad un nekur nav sevi attaisnojusi. Tautsaimniecības un infrastruktūras attīstība prasa lielus ilgtermiņa ieguldījumus, no kuriem atdeve nāk ilgstošā periodā vai arī vispār nenāk tiešā veidā. Piemēram, tādi projekti kā atomenerģijas izmantošana, datorsistēmu izveide vai pat japāņu tipa vieglo automašīnu izstrāde līdz masveida ražošanai prasīja ilgstošus pētījumus un ilgstošus valsts ieguldījumus. Ilgu laiku no šiem projektiem nebija nekādas atdeves vai peļņas, kā arī nebija nekādas garantijas, ka šie projekti vispār izdosies. Tā kā privātiem uzņēmējiem interesē pēc iespējas ātrāka peļņa, viņu līdzekļi ir ierobežoti un viņi tos negrib iesaldēt ilgstošos projektos, kuru iznākums nav prognozējams, tad skaidrs, ka līdzīgos projektos līdzekļus var ieguldīt tikai valsts. Tas pats vērojams arī krīžu periodos, kad privātais bizness pats nespēj izrāpties no parādu bedres, tāpēc pat varenās Volstrītas bankas lūdz, lai tās glābj valsts ar nodokļu maksātāju naudu.

Tādi lieli projekti kā valsts elektrifikācija, gazifikācija, ūdens un kanalizācijas sistēmu izbūve, ceļu, dzelzceļu un kanālu sistēmas allaž prasījušas valsts un pašvaldību ieguldījumus, vai vismaz dāsnas valsts koncesijas gadījumos, ja šajos projektos iesaistīts privātais sektors. Ceļi un dzelzceļi nepieciešami visiem, tie ceļ gan sabiedriskā, gan privātā sektora, gan indivīdu produktivitāti, atvieglo dzīvi visiem. Taču to būvniecība un uzturēšana prasa milzīgus un regulārus ieguldījumus. Svarīgi arī sociālie apsvērumi. Var jau šos projektus privatizēt un uz ceļiem uzstādīt maksas iekasēšanas būdiņas, bet tas nozīmēs, ka lielai sabiedrības daļai modernā infrastruktūra būs nepieejama. Turklāt uz peļņu kārās privātās intereses steidz celt tarifus, bet parasti nav tik kāras uz ieguldījumiem infrastruktūras uzturēšanā un modernizācijā, jo šie svarīgie pasākumi mazina peļņu. Tikai valsts un pašvaldības var sociāli atbildīgi radīt un uzturēt modernu infrastruktūru.

Tāpat tikai valsts var atļauties ilgtermiņa ieguldījumus zinātniskos pētījumos, izglītības un medicīnas infrastruktūras radīšanā un uzturēšanā. Arī šie ieguldījumi nenes ātru un tiešu peļņu, bet tie ir ārkārtīgi nepieciešami vispārējai valsts un tautas attīstībai.

Tas pats attiecināms uz lieliem rūpnieciskiem projektiem, piemēram, celulozes un papīra rūpnīcas vai atomelektrostacijas būvniecība. Privātais sektors nekādu iniciatīvu 20 gados nav izrādījis. Somu koncerns piedāvāja uzcelt rūpnīcu, bet uz absolūti nepieņemamiem, aplaupošiem noteikumiem. Taču šādus projektus var pavilkt valsts. Labā ziņa tā, ka valsts finansētos projektos kā apakšuzņēmēji pasūtījumus var saņemt arī privātie uzņēmēji. Kur kaut kas būvējas, tur nepieciešama arī tirdzniecība, sadzīves pakalpojumi, izklaide. Arī tur var izvērsties privātie.

Pie kooperācijas nekavēšos, jo par to esmu uzrakstījis veselu grāmatu. Latvija ir ļoti daudz zaudējusi, neizmantojot šīs demokrātiskās kopdarbības sniegtās iespējas.

Atjaunotās Latvijas mērķi
Valstij ir jākalpo visiem tās iedzīvotājiem, nevis tikai izredzētu oligarhu saujiņai. Tieši tāpēc esmu izvēlējies jēdzienu Interešu harmonija. Interešu harmonija, protams, ir ideāls, uz ko tiekties un orientēties, kam sirsnīgi tuvoties. Tīri cilvēciski nedrīkstam pieļaut, ka šis ideāls tiek upurēts kaut kādu ideoloģisku mītu, piemēram, brīvā tirgus ideoloģijas, vārdā. Nekādas privilēģijas vai vienas sabiedrības daļas uzkundzēšanās pārējiem nav attaisnojama.

Tāpēc par valsts mērķi izvēlos kopīgo labumu, valsti kā kopīgo projektu, kurā visiem tās pilsoņiem dotas iespējas līdztiesīgi piedalīties un par savu dalību saņemt taisnīgu atalgojumu. Tādā nozīmē valsti var uzskatīt par lielu kooperatīvu apvienību, kopdarbu, kurā katram ir iespēja piedalīties un sadarboties ar citiem, kopīgiem spēkiem radot priekšnoteikumus katras personas maksimāli iespējamai pilnveidei, radošai izaugsmei un sava ieguldījuma sniegšanai kopīgā labuma radīšanā. Ja tīk, šo principu var saukt arī par kalpošanu. Kalpošanu nevis aizokeāna vai vietējiem kungiem, bet savas tautas nākotnei. Kalpošanu ar lielo burtu.

Šāda valsts koncepcija radikāli atšķiras no patlaban esošās, jo esošā orientēta uz atvērtu tirgu un savstarpēju konkurenci, bet piedāvātā – uz radošu, savstarpēji papildinošu un stiprinošu sadarbību.

Kā konkrētus apakšmērķus var nosaukt:

• – Dinamiska Latvijas industrializācija, vienlaikus saglabājot saudzējošu attieksmi pret dabu un kultūrvidi;
• – Infrastruktūras modernizācija un lieli ražošanas projekti, racionāli izmantojot vietējos un ievestos resursus.
• – Reģionālā attīstība, kas nozīmē ieguldījumus Latvijas reģionu attīstībā, ievērojot principu “visu, ko savām vajadzībām un par saprātīgām cenām var saražot uz vietas, jāražo uz vietas”. Ar pārpalikumu var tirgoties vai eksportēt. Šo projektu īstenošanas procesā radīsies priekšnoteikumi izbraukušo Latvijas pilsoņu pārnākšanai mājās;
• – Idejiska un materiāla kooperācijas attīstības stimulēšana. Tie pilsoņi, kas nejūt dziņu dibināt privātu uzņēmumu, bet neredz savu vietu arī sabiedriskajā sektorā, var apvienoties kooperatīvos. Praktiski visās dzīves jomās ir iespējama un vēlama kooperācija (ko nevar paveikt viens, to var paveikt kopā): kredītkooperatīvi, patērētāju sabiedrības, lauku saimniecības, apdrošināšana, transports, mašīnu parki, izglītība, medicīna, celtniecība, mājokļi, kultūra u.d.c.
• – Pieaugot valsts turībai, īstenojami stimulējoši pasākumi ģimeņu nostiprināšanai un būtiskai dzimstības palielināšanai. Tas būs pozitīvs risinājums latviešu īpatsvara pieaugumam savā Dzimtenē.
• – Izglītības sistēmas reforma, pieskaņojot to ilgtermiņa valsts attīstības stratēģijai un paverot iespējas arī praktiskai dzīvei nepieciešamo tehnisko prasmju bezmaksas apgūšanai skološanās periodā, kā arī mācot bērnus sadarboties un risināt savstarpējos konfliktus;
• – Veselības aprūpes reforma, uzsvaru liekot uz veselības profilaksi un veselīgu dzīvesveidu;
• – Kultūras un sporta jomu tautiskošana, pārorientējoties no skatīšanās un patērēšanas uz masveida piedalīšanos.
• – Atbalsts tautskolu kustībai, mūža izglītībai un pilnveidei, interešu klubu, lekciju, pašdarbības un daiļrades kolektīvu kustībai. Atjaunojama bērnu, jauniešu un citu grupu organizāciju (pašdarbības, daiļrades u.c.) tradīcija.

Harmonija un veselais saprāts nepieciešams visur
Ja uzsvērta harmonija un sadarbība starp sabiedrisko, privāto un kooperatīvo tautsaimniecības sektoriem,tad ne mazāk svarīga ir harmonija starp tādām produktīvajām jomām kā lauksaimniecība, rūpniecība un tirdzniecība. Patlaban Latvijā šis līdzsvars ir pavisam izkropļots – ražojam maz, bet tirdzniecību esam atdevuši pārsvarā ārzemju lielveikalu ķēdēm. Līdz ar to šos gadus mēs esam bagātīgi atbalstījuši ārvalstu ražotājus, tirgotājus un spekulantus, bet atstājuši novārtā savu saimniecību. Rezultāts ir tikai likumsakarīgs – parādi un atkarība.

Kā redzat, ārpus sava vienādojuma esmu atstājis finanšu un pakalpojumu jomu. Tās ir tieši tās jomas, uz kurām īpašu un nesamērīgu uzsvaru likušas līdzšinējās valdības. Tik lielu, ka mēs esam pārvērsti par naudas un naudas mijēju (pārsvarā ārzemnieku) vergiem. Tik lielu, ka produktīvās jomas jeb reālā ekonomika tika pakārtota naudas plūsmu shēmām un augļotāju interesēm. Līdz ar to godīgs, sabiedriski derīgs darbs Latvijā tiek atalgots viszemāk, bet shēmotāji sacenšas par iekļūšanu miljonāru sarakstā un parazitē uz visas sabiedrības rēķina.

Manā piedāvājumā finanses un pakalpojumi ir svarīgi, taču tās ir tikai palīgjomas, kurām jākalpo reālās ekonomikas vajadzībām. Tā ir fundamentāli atšķirīga pieeja. Ja līdz šim mums lika atteikties no sabiedrības vajadzību apmierināšanas tāpēc, ka “nav naudas”, tad manā koncepcijā primāras ir tieši sabiedrības vajadzības. Tātad nav jāsāk ar naudas skaitīšanu, bet gan ar reālo darbu plānošanu. Kad darba virzieni nosprausti, tad valsts savu naudas politiku pielāgo reālās ekonomikas vajadzībām.

Tas nozīmē, ka finanšu un banku joma ir nacionalizējama un pakārtojama reālās ekonomikas vajadzībām. Proti, nākotnes Latvijā var darboties valsts bankas, municipālās bankas un nozaru bankas, piemēram, pasta krājkases vai īpaša kuģniecības banka. Protams, cilvēki var organizēt savus kredītkooperatīvus un pašpalīdzības kases, taču arī šīs iestādes stingri regulējamas, lai novērstu ļaunprātīgas manipulācijas ar naudu un procentiem. Ja arī pieļaujamas privātas bankas, tad tās varētu darboties pēc principiem, kas līdzīgi islama banku sistēmai. Islama bankas izslēdz augļošanu un stājas abpusēji atbildīgās partnerattiecībās ar kreditējamiem uzņēmumiem, dalot gan peļņu, gan zaudējumus.

Ārpolitika
Arī ārpolitikā mums jātiecas uz harmoniju un līdzsvaru, tātad – pēc iespējas labām attiecībām ar visiem tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, visos gadījumos paturot prātā un ievērojot pašas Latvijas intereses. Lai abpusēji izdevīgi tirgotos un sadarbotos ar citām valstīm, nav jābūt kādas savienības sastāvā, jāstājas PTO vai jāslēdz kādi brīvās tirdzniecības jumta līgumi. Gluži otrādi – Latvijas atrašanās ES sastāvā mūs ierobežo un diskriminē, arī PTO ir domāta nevis tirdzniecības brīvībai, bet starptautisko korporāciju visatļautībai un valstu suverenitātes likvidēšanai. Piemēram, Šveice un Norvēģija nav ES dalībvalstis, taču tas netraucē šo valstu tirdzniecībai ne Rietumos, ne Austrumos. Arī Latvijai nav sevi jāierobežo ar netaisnīgiem jumta līgumiem, bet jāizmanto savas dabiskās priekšrocības, kādas paveras, atrodoties tirdzniecības ceļu krustojumā starp Austrumiem un Rietumiem, kā arī Ziemeļiem un Dienvidiem. Pavisam muļķīgi ir orientēties tikai uz Rietumu tirgu, kur mūsu preces neviens īsti nevēlas, bet tikai izmanto Latviju par savu noieta tirgu un bezmaksas tranzīta maģistrāli uz Austrumiem. Nelīdzsvaroti orientējoties tikai uz Rietumu tirgu, Latvija ir Rietumiem atdevusi arī savu Austrumu tirgu, faktiski paliekot bez izdevīgiem tirdzniecības partneriem. Esošais stāvoklis mūs diskriminē – Latvijas ir atvērusi savu tirgu, kamēr Rietumu puse savu tirgu aizsargā un liek šķēršļus arī mūsu tirdzniecībai Austrumu virzienā. Neizdevīgāku situāciju grūti iedomāties.

Runājot par brīvās tirdzniecības principiem, jāsaprot, ka rietumnieki tos gan sludina un uzspiež citiem, bet paši neievēro. Tā no viņu puses ir politika, kas balstīta uz dubultiem standartiem. Īsta brīvība tirdzniecībā būs tad, kad mēs paši lemsim, kā un ar ko tirgoties, savas intereses saskaņojot ar savu partneru interesēm un panākot abpusēji izdevīgas vienošanās. Ja mēs ražosim labas preces, tām noteikti būs pieprasījums pasaulē. Tad arī varēsim slēgt konkrētus tirdzniecības vai barterapmaiņas līgumus ar konkrētām valstīm vai kompānijām, pēc iespējas izvairoties no liekiem starpniekiem.

Pārejas periodā plaši jāizmanto importa aizvietošanas stratēģija, līdz pārejas perioda noslēgumam panākot pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci.

Latvijai aktīvi jāiesaistās starptautiskos tirdzniecības ceļu projektos, jāizmanto savas tranzītvalsts priekšrocības, kā arī jārada priekšnoteikumi praksei, kuras ietvaros daļa no austrumiem transportētās izejvielas Latvijā tiktu pārstrādātas precēs ar augstāku pievienoto vērtību, izmantojot Rietumu vai Dienvidaustrumāzijas tehnoloģijas. Nākotnes projektos iesaistāmi Ķīnas un Dienvidkorejas speciālisti, kuri labprāt un uz daudz draudzīgākiem noteikumiem to dara. Jā, Latvijai nepieciešamas ārvalstu investīcijas, bet – tikai reālās ekonomikas ilgtermiņa projektos.

Lai nodrošinātu enerģijas pašpietiekamību, Latvijai jāceļ pašai sava atomelektrostacija un jāapgūst savas naftas atradnes, vienlaikus rūpējoties arī par iespēju šo naftu uz vietas pārstrādāt.

Ir nejēdzīgi, ja mūsu zemnieku produkcijai veikalu plauktos jākonkurē ar identisku Lietuvas un Igaunijas produkciju. Tā vietā jāvienojas par sadarbību, lai kopējiem spēkiem gūtu daudz plašākus tirgus Austrumos un Dienvidos. Tikpat nejēdzīgi ir, ja mūsu mazsubsidētajai produkcijai jākonkurē ar Rietumeiropas bagātīgi subsidēto produkciju. Šī diskriminācija jāizlīdzina, subsidēto produkciju apliekot ar papildus nodokli, ieviešot augstus kvalitātes standartus vai arī vienojoties par līdzsvarotām tirdzniecības kvotām.

Katrai valstij ir tiesības aizsargāt savu iekšējo tirgu, un gudras valstis to dara arī mūsdienās. Piemēram, katras valsts diplomāti un pārstāvniecības aktīvi cīnās par savas valsts un savu nacionālo kompāniju interesēm. Tas jāmācās darīt arī Latvijas diplomātiem. Tad mūsu izdevumi diplomātiskām un tirdzniecības pārstāvniecībām nebūs izšķiesti velti.

Kāds teiks, ka tas ir skaisti, pat pārāk skaisti, tāpēc neīstenojami, ka tā utopija. Nestrīdēšos, vien atgādināšu, ka cilvēku un tautu dzīvi veido idejas, kurām mēs ticam un kurām mēs sekojam.

Lai raksts nepaliktu tukšumā, uz brīdi savas pārdomas pārtraukšu. Ja veidosies auglīga diskusija par jau uzrakstīto, tad arī varēsim turpināt.

Jānis Kučinskis, pārpublicēts no www.diena.lv

Lai novērstu līdz šim pasaules drošākās un lielākās ekonomikas — Amerikas Savienoto Valstu — maksātnespēju, pēc vairākus mēnešus ilgušām diskusijām ASV Kongresa Pārstāvju palāta ir nobalsojusi par ASV parāda griestu paaugstināšanu un valdības izdevumu samazināšanu. Par šo lēmumu vēl jābalso Kongresa augšpalātai Senātam, bet likuma spēku lēmums iegūs brīdī, kad to būs parakstījis ASV prezidents Baraks Obama.

Pirms X stundas ASV publiskajā telpā milzīgu popularitāti iemantoja Oto Godfreja ASV parāda vizualizācija. Trīs nedēļu laikā viņa izveidoto mājas lapu wtfnoway.com apmeklējuši vairāk nekā divi miljoni cilvēku no 226 valstīm. Īsi pirms Kongresa apakšpalātas balsojuma Godfreja vizualizāciju kā palīglīdzekli izmantoja arī televīzijas ziņu kanāls CNN.

Oto Godfrejs ir dzimis Latvijā un ASV dzīvo pēdējos 10 gadus. Viņš vada uzņēmumu, kas nodarbojas ar grafisko dizainu, interneta lapu dizainu, kā arī fotogrāfiju un video. Brīvajā laikā Godfrejs pēta pasaules tirgus, valūtas svārstības, kā arī to ietekmi uz cilvēkiem. Kā atzīst pats Oto, visas viņa daudzpusīgās intereses vieno spēcīga ziņkārība.

* * *

Kas jūs pamudināja uz šādu ASV parāda vizualizāciju? Vai likās, ka jautājums par ASV valsts parādu cilvēkiem nav pilnīgi izskaidrots?
Parāda vizualizācijas ideja radās, pētot pasaules tirgu un redzot cilvēku atsauksmes, reakcijas. Tobrīd sapratu, ka lielākā daļa ASV iedzīvotāju neapzinās milzīgos naudas apjomus, par kuriem runā politiķi, kā arī to, ka politiķi paši [to] nesaprot. Cilvēks nav spējīgs pieņemt lēmumu par savu valsti un attiecīgi balsot, ja nesaprot skaitļus, par kuriem ir runa. Līdz ar to politiķi stāsta tautai vienu „pīli”, bet paši cep otru. ASV parāda vizualizācija ir ļoti efektīvs veids, kā ātri izglītot tautu. Tagad daudzi zina, ar kādām summām tiešām jārēķinās.

Pēc vizualizācijas parādīšanās publiskajā telpā vērojamas visdažādākās reakcijas. Daudzi, komentējot ASV parāda vizualizāciju, mēģina meklēt un piedāvāt paši savus risinājumus. Vai esat ar tiem iepazinies un kādi viedokļi šajās reakcijās dominē?
Komentāros jūtama cilvēku attieksme pret šo problēmu. Lielākā daļa skaidri apzinās un saprot, ka ne cilvēks, ne valsts nedrīkst tērēt vairāk par to, cik nopelna. Cilvēki caurmērā saprot, ka nākotnē sagaidāmi grūti laiki, bet šaubos, vai kāds tiešām zina, kas sagaidāms.

Reakcijās, kas vērojamas komentāros, dominē ideja par sabalansētu budžetu, tikmēr citi saka, ka ASV ir “game over”. Manuprāt, komentāros piedāvātie ekonomiskie risinājumi labi darbotos despotismā, jo balstās uz vienkāršu principu — netērē vairāk nekā nopelni. Problēma ir tā, ka ASV šobrīd aizņemas 40 centus no katra dolāra, ko iztērē. Tajā pašā laikā 81% no budžeta aiziet likumā noteiktajiem obligātajiem maksājumiem, proti, valsts aizņēmuma kredīta likmēm, aizsardzībai, veselības programmām un sociālajiem pabalstiem. Līdz ar to tikai 19% budžeta līdzekļu skaitās “patstāvīgi”, kuru tērēšanu dažādām programmām un projektiem var izvēlēties valdība. Tāpēc, lai šobrīd sabalansētu budžetu, būtu nepieciešams nogriezt 40% budžeta. Sabalansēts budžets finansiāli stabilizētu ASV. Lai to panāktu, nepieciešams ķerties klāt un paplucināt valsts obligātos maksājumus. Politiķiem, kas ķersies klāt obligātajiem maksājumiem, gan pastāv augsts karjeras pazaudēšanas risks. Līdz ar to ASV politiķi mēģina novilcināt šo jautājumu līdz nākamajām vēlēšanām.

Kaut arī ASV valdībā ir ļoti spēcīgas nesaskaņas starp politiskajām partijām, tomēr par šā brīža problēmām ASV iedzīvotāji vaino abas — gan Demokrātu, gan Republikāņu — partijas. Pašlaik ne republikāņi, ne demokrāti nav spējīgi piedāvāt sabalansēta budžeta plānu, jo tas smagi aizskars viņu interešu grupas. Republikāņi grib, lai nodokļi netiek celti, un spiež tikai uz valsts izdevumu samazinājumu. Aiz republikāņiem lielākoties stāv ļoti turīgas un finansiāli spēcīgas interešu grupas. Savukārt demokrāti uzskata — lai atrisinātu defolta problēmu, nepieciešams paaugstināt nodokļus bagātajiem cilvēkiem un samazināt valsts izdevumus. Abas partijas nezina, kurām valsts iestādēm griezt budžetu, tāpēc viņu plāns nestrādā.

Ko defolts nozīmētu ASV pilsonim?
Tie, kas ir atkarīgi no sociālā pabalsta, riskē zaudēt savu ikmēneša pabalstu. Veselības aizsardzības iestādes nesaņemtu solītos valsts maksājumus. Tomēr es ticu, ka pirmajās dienās defolts ASV pilsoņu ikdienu smagi neietekmētu. Virspusē gandrīz viss turpinātu strādāt. Savienotās Valstis jau agrāk, 1979. gadā, ir pieļāvušas defoltu. Toreiz dēļ nesaskaņām par parādu griestu celšanu un tehniskajām kļūmēm ASV pāris dienas neizmaksāja kredīta likmes, attiecīgi paaugstinot tās par 0,6%

Precīzu ASV parādzīmju likmju aprēķināšanai un pareģošanai vajadzīgs laiks. Tomēr ir viegli saprast ekonomiskās sekas — ja ASV valdība ir parādā 14,5 triljonus dolāru, tad 0,6% no kopējās parādu summas ir 870 miljardi dolāru parāda likmes pacelšanai jeb aptuveni 36 gadu Latvijas kopproduktu kopsumma. Ja likmes ceļ uz pāris procentiem, tad summas ir astronomiskas.

Šodien ekonomiskā situācija ASV ir daudz sliktāka nekā 1979. gadā. Problēmas, ko vienkāršais cilvēks neredz, ir daudz lielākas. ASV AAA kredītreitings1 pasaulē vienmēr ir uztverts kā bezriska kapitālieguldījums. Ņemot vērā gaidāmās budžeta problēmas, kredītreitinga aģentūras ir spriedušas par ASV kredītreitinga samazināšanu. Tas mainīs dinamiku visos pasaules tirgos, jo valstis un investori, kas līdz šim ir ieguldījuši ASV bezriska AAA reitinga parādzīmēs, vilsies un pats reitings tiks degradēts.

Es personīgi neticu, ka bez perfekta kredītreitinga ASV nākotnē spēs turpināt kā pasaulē spēcīgākā ekonomika. Defolts vai kredītreitinga samazināšana devalvēs dolāru, pacels kredīta likmes, pavērs iespēju lielākiem iekšzemes nodokļiem un palielinās risku nākošajai krīzei kļūt vēl lielākai un ilgākai. Tādējādi ASV tiks norakstīta kā pasaules drošākā un spēcīgākā ekonomika un dolārs vairs nebūs globālā tirgus valūta.

Kā, jūsuprāt, ASV defolts varētu ietekmēt Eiropas un konkrētāk — Latvijas — iedzīvotājus?
Pasaule ir ļoti cieši savienota, un ASV defolts globālo ekonomiku ietekmēs negatīvi. Lielo pasaules valstu ekonomisko darbību sekas ir redzamas visur. Investori, kas finansē ASV 14,5 triljonu parādu, ir atrodami arī Eiropā. Viņi darīs visu, lai minimizētu savu risku un aprēķinātu citu investoru darbības, kas kopā ar bailēm un citām emocijām reti ir saprātīgas. Biržās un akcijās būs zaudējumi. ASV dolāra vērtība attiecībā pret valūtu grozu kritīsies. Eiro un ASV dolāra attiecības ir grūti nosvērt, jo pašlaik ES pati kaujas ar savām ekonomiskajām problēmām, līdz ar to EUR USD Forex nav labs indikators, kā ASV varētu ietekmēt ES.

Investoru psiholoģija un bailes tirgum nodarīs daudz lielāku skādi nekā tīri tehnisks defolts. Šobrīd ir unikāla situācija — ES kaujas ar potenciāliem bankrotiem, ASV cīnās ar potenciālu bankrotu, zelta cena ir 1600 ASV dolāru par unci un investoriem nav īsti, kur paslēpt naudu. Brīdī, kad būs skaidrāka nākotne, investori būs gatavi ātrām un lielām darbībām. ASV defolts ietekmēs Latviju caur Eiropas Savienību, ar tām problēmām, kas ES radīsies Savienoto Valstu defolta dēļ. Iespējams, ka eirozonas valstu kredītproblēmas ietekmēs Latviju daudz lielākā mērā. Es ticu, ka Latvija ļoti labi varētu stāvēt pati uz kājām arī neatkarīgi no ES.

Vai Kongresa Pārstāvju palātas lēmums par izdevumu samazināšanu un parāda griestu pacelšanu jūsuprāt ir uzskatāms par risinājumu ilgtermiņā?
Viņi ir aicinājuši 10 gados samazināt izdevumus par 2,4 triljoniem dolāru. Tas neko nepalīdzēs, jo katru gadu tiks samazināti izdevumi tikai par 240 miljardiem. 2010. gadā ASV valdība iztērēja 1,29 triljonus, līdz ar to, nogriežot 240 miljardus, viņi tāpat paliek ar 1 triljonu dolāru budžeta deficītu gadā. Turklāt sociālo programmu pabalsti turpina augt.

Gala iznākumu tas jebkurā gadījumā nemainīs — ASV ir ļoti lielas parādsaistības un tas, ko politiķi sauc par “parāda griestu pacelšanu”, nekādi neatrisina parādu saistību problēmu un tā pieauguma sekas. Lielākā problēma ASV ir tā, ka zem varenas valsts zaļās zāles īstenībā slēpjas izkaltusi, neauglīga zeme. Savienotās Valstis ir zaudējušas konkurētspējas priekšrocības, ko ASV nemainīgi izbaudījusi pēdējos 250 gadus. Tehnoloģijas un fakts, ka ASV infrastruktūru nekad nav skāruši pasaules kari, ļāvis Savienotajām Valstīm dzīvot zaļi. Tomēr ASV tekošais konts bijis negatīvs daudzus gadus. Ekonomikas profesors Nuriels Rubini (Nouriel Roubini) un citi ekonomisti norāda, ka bankrotējošo valstu kopsaucējs vienmēr ir ilgtermiņā negatīvs tekošais konts, kas tiek finansēts no ārzemju aizņēmumiem. ASV tas ir noticis jau ilgāku laiku. Es uz ASV šobrīd raugos kā uz valsti, kas, dzīvojot zaļi, sevi finansiāli ir izslaukusi. Lai neatkāptos no zaļās dzīves, tā ir aizņēmusies naudu, lai sevi vēlreiz izslauktu, un tagad mēģina domāt, ko darīt tālāk.

Man ir skaidrs, ka ASV ir pienācis pēdējais brīdis, lai sakārtotu ekonomiku. Savienotajām Valstīm ir jāveic lielākās ekonomiskās izmaiņas vēsturē, jo pašreizējā ekonomiskā situācija ir lielākā problēma, kas ASV skārusi pēdējos 150 gados kopš Pilsoņu kara. Lai nākotnē ASV būtu maksātspējīgas, ļoti ātri nepieciešams sabalansēt budžetu un sākt atdot parādu.

Ar kādām sajūtām amerikāņi gaidīja Kongresa lēmumu? Vai  tika manītas kādas pilsoniskās aktivitātes, atbalstot vienu vai otru lēmuma variantu?
Amerikāņi un līdz šim arī ārvalstu investori, biržas un globālie tirgi tic, ka Savienotās Valstis pacels parāda griestus, tomēr situācija ir samērā sarežģīta. Ne demokrātiem, ne republikāņiem, pilsoņiem vai Kongresa pārstāvjiem pašlaik nav risinājuma ASV ekonomikai. Lai kādā formā arī no valsts nauda nāktu, neviens nav gatavs atvadīties no naudas un valsts finansētiem pakalpojumiem. ASV nācija tagad vairs neprasa, ko pilsoņi var darīt valsts labā, bet prasa, ko valsts darīs viņu labā. Iznāk, ka ir piedzimis vairāk ņēmēju nekā devēju. Tauta zina, ka ir problēmas, un gaida, ka to atrisinās politiķi. Daudzi saka ”politiķi vienmēr bļaustās, bet beigās visu atrisina un viss būs OK”. Tajā pašā laikā, problēmas risinājums meklējams pašu iedzīvotāju kabatās. Gandrīz katram pilsonim ir viedoklis, lielākā daļa sūdzas par valdību, tomēr neko netaisās darīt, iespējams, pat neies vēlēt.

Saistībā ar ASV parāda vizualizācijas mājas lapu esmu saņēmis vairākas sūdzību vēstules, arī no Savienoto Valstu universitāšu fakultātēm. Tajās norādīts, ka es ar savām vizualizācijām biedējot tautu. Es katram cilvēkam, fakultātei vai profesoram atbildu ar lūgumu iesūtīt viņu ekonomisko risinājumu, kas palīdzētu stabilizēt ASV ekonomiskās izredzes, neizraisot pilsoņu nemierus. Apsolu, ka tos skaitļus vizualizēšu grafikās un prezentēšu mājas lapā. Līdz šim neviens nav atbildējis.

Vai, jūsuprāt, pilsoniskā līdzdalība un aktivitātes var ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanas procesu?
Pašlaik neticu, ka līdzdalība var ietekmēt politiskos lēmumus. Cilvēki ievēl Kongresu, un ievēlētie tautas pārstāvji vēlāk atbild savām interešu grupām. Ir pārāk daudz aizkulišu aģitatoru, kuri ziedojuši Kongresa pārstāvjiem un stipri spiež uz savu mērķu un principu īstenošanu. Kongresa pārstāvji savus principus aizstāv caur politisko spēli, tādējādi cerot noturēt un saglābt savu politisko karjeru. Tas nenotiek valsts, bet gan Kongresa pārstāvju un grupu, kas aiz viņiem slēpjas, labā. Iznāk, ka caurmērā visi politiķi ASV valdībā ir interešu grupu lelles un runā tieši to, ko šīs grupas vēlas.

Kā jums izdevās savu vizuālizāciju padarīt tik populāru? Kādus saziņas, reklāmas tīklus izmantojāt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iepazītos ar šo infografiku?
Vizualizāciju bija ļoti viegli padarīt populāru. Ieliku lapas adresi Reddit.com — interneta lapā, kur cilvēki iesūta interesantu interneta vietņu adreses un ļauj citiem apmeklētājiem balsot par to, kas liekas interesants. No Reddit ienāca pirmais apmeklētāju skaits, un nākošajā dienā lapas popularitāte turpināja augt arī bez Reddit.com palīdzības. Facebook, protams, arī palīdz — tur cilvēki dalās ar infografiku un pauž savas domas, rakstot komentārus.

Pārpublicēts no www.politika.lv

1. AAA kredītreitings ir augstākais iespējamais reitings, ko var piešķirt uzņēmumam vai valstij. Tas nozīmē, ka šai valstij ir stabila ekonomika un tā var izpildīt visas finansiālās saistības un apņemšanās.

Tukuma novada Praviņu pamatskola ir viena no daudzajām, kas nelielā bērnu skaita dēļ iekļuva likvidējamo sarakstā. Tomēr jaunajā mācību gadā Praviņās atkal atskanēs bērnu balsis. Mācību iestādē izveidota «Dzīvā skola», kur ar alternatīvām metodēm audzēkņi apgūs pamatskolas programmu.

* * *

Pārpublicēts no www.regioni.lv

Atsaucoties uz TautasForums.lv lasītāja Ādolfa izteikto priekšlikumu, ierosinu diskusiju par jautājumiem, kas vaicājami deputātu kandidātiem, un kas ir aktuāli visu laiku, taču jo īpaši – priekšvēlēšanu periodā. Ierosmei piedāvāju dažus, manuprāt, svarīgus jautājumus.

IEVADJAUTĀJUMI
- Kas, jūsuprāt, ir mūsu valsts – Latvijas – virsuzdevums?
- Ko jūs līdz šim esat darījis sabiedrības labā?
- Kur ir iespējams iepazīties ar Jūsu nākotnes redzējumu jeb vīziju Latvijas attīstībai?
- Vai Latviju redzat kā nacionālu vai kosmopolītisku valsti?
- Daudzkārt dzirdēts viedoklis, ka pēc iestāšanās ES un NATO, turpmākie Latvijas mērķi nav skaidri formulēti. Kas, jūsuprāt, būtu valsts īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķi?
- Kur ir iespējams iepazīties ar Jūsu konkrētajām, sabiedrībai noderīgām idejām?
- Kādēļ uzskatāt, ka esat piemērots iedzīvotāju kopīgo jautājumu risināšanai?

TAUTAS IZAUGSME UN ATTĪSTĪBA
- Kādi ir jūsu konkrētie priekšlikumi Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanai?
- Kādi ir jūsu priekšlikumi izglītības sistēmas uzlabošanai?
- Kādi konkrēti pasākumi valsts politikas ietvaros veicami, lai iedzīvotāji būtu patstāvīgāk domājoši, pēc iespējas informētāki, izglītotāki, uzņēmīgāki un aktīvāki Latvijas patrioti?

SADARBĪBAS KOORDINĒŠANA
- Kādas ir Jūsu domas par mūsu valsts pamatlikumu? Vai tajā, jūsuprāt, veicamas kādas izmaiņas? Ja „jā” – kādas?
- Kādas izmaiņas veicamas pašreizējā vēlēšanu kārtībā, lai tiktu nodrošināta kopīgo jautājumu risināšanai visatbilstošāko cilvēku izvēle darbam Saeimā?
- Kāda ir jūsu vīzija valsts pārvaldei? Kādai tai jābūt? Kādi priekšlikumi iedzīvotāju līdzdalības sekmēšanai?

SAIMNIEKOŠANA
- Kas, jūsuprāt, ir nauda? Vai uzskatāt, ka pašreizējā kārtība, kad privātas iestādes, veicot manipulācijas ar naudu ar nolūku gūt peļņu to īpašniekiem, ir sabiedrības kopīgās interesēs?
- Pastāv bažas, ka starp līgumu ar „starptautiskajiem aizdevējiem” nosacījumiem, varētu būt punkts, kas paredz stratēģiski svarīgo valsts uzņēmumu privatizēšanu. Kāda būs jūsu nostāja jautājumā par šo līgumu nosacījumu pārskatīšanu?
- Kāda ir jūsu vīzija Latvijas lauksaimniecības attīstības politikai – kam dodat priekšroku – lielu lauksaimniecības uzņēmumu un lielzemnieku apstādītām milzīgām plantācijām, vai daudzām nelielām ģimenes saimniecībām?
- Vai uzskatāt, ka valsts interesēs ir tādu privātu uzņēmumu darbība, kuri izmanto kaitīgus cilvēku ieradumus un netikumus, un kuru galvenā interese, kā zināms, ir peļņas gūšana?

VESELĪBA UN SOCIĀLĀ DROŠĪBA
- Kādi pasākumi veicami, lai iedzīvotāji tiktu nodrošināti ar, cik iespējams, veselīgu pārtiku un kas nesatur vielas, kuru veselīgums ir apšaubāms?

DROŠĪBA UN KĀRTĪBA
- Kas, jūsuprāt, ir galvenie sabiedrības drošības draudi šajā – straujas globalizācijas – laikmetā?

SADARBĪBA AR CITĀM TAUTĀM
- Ko Latvija, jūsuprāt, var piedāvāt tādu, kas būtu vajadzīgs/noderīgs citām tautām?

* * *

Jāpiezīmē, ka apstākļi, kādos iespējama jautājumu vaicāšana, var būt visdažādākie. Atbilstoši arī jāizvēlas paši jautājumi, to formulējums un skaits. Piemēram, kandidātam tiekoties ar lielu auditoriju, visdrīzāk jums būs iespējams pavaicāt vienu vai dažus jautājumus, tamdēļ derīgi izvēlēties tos, kuri, jūsuprāt, ir paši nozīmīgākie. Savukārt, nosūtot jautājumus pa e-pastu, ieteicams tos formulēt īsi, ņemot vērā iespējamo kandidāta noslogotību priekšvēlēšanu laikā.

Arī jautājumi pēc savas būtības var būt konkrētāki un mazāk konkrēti, par vienu vai vairākām tēmām. Piemēram, pirms pagājušajām vēlēšanām veicu vairāku kandidātu iztaujāšanu, vaicājot samērā konkrētus jautājumus saistībā ar vēlēšanu kārtības uzlabošanu (skat. „Ko domā partijas un kandidāti par vēlēšanu kārtību Latvijā?”).

Jautātāja nolūki arī var būt dažādi. Pirms vēlēšanām – izdibināt kandidāta atbilstību darbam Saeimā: viņa uzskatus, spēju redzēt valsts dzīvi kopumā, skaidrību par valsts attīstību un atsevišķām dzīves nozarēm, vēlāk – lai pārliecinātos par deputāta spējām argumentēt kādu konkrētu lēmumu vai censties uzvedināt viņa domu uz kādu labu ideju, vai gluži vienkārši noskaidrot viņa uzskatu atbilstību jūsējiem.

Šādu jautājumu formulēšana jebkurā gadījumā ir derīga, jo palīdz sakārtot vispirms jau savas domas, vismaz zemapziņā rosina meklēt atbildes.

Aicinu dalīties ar, jūsuprāt, svarīgiem jautājumiem, ko būtu derīgi vaicāt deputātu kandidātiem.

Nav izslēdzama arī tādas dokumenta versijas tapšana, ko varētu nosūtīt publicēšanai populārākajiem masu medijiem un arī pašām partijām/partiju apvienībām.

Ivo Verners

Babītes novada sporta spēles 2011
PLUDMALES VOLEJBOLĀ
Dalībnieki - novadā deklarētie iedzīvotāji un pamatdarbā strādājošie
1. posms - 9. jūlijā
2. posms - 30. jūlijā
3. posms - 20. augustā

lasīt vairāk

Laikraksta „Liesma” 2011. gada 30. Jūlija numurā publicētais lasītāja V. Grīviņa viedoklis par  Vidzemes nākotnes demogrāfiskajiem scenārijiem, kas balstīti uz Vidzemes plānošanas reģiona veikto pilota aptauju internetā, noteikti ir raisījis diskusijas sabiedrībā par to, kāda tad būs Vidzemes nākotne – „sirmo matu ekonomika” vai „ atvērtās robežas”? Atbildot uz lasītāja viedokli,  VPR ar šo rakstu vēlas kliedēt lasītāja bažas par scenāriju negatīvo ietekmi, un veicināt turpmāku diskusiju sabiedrībā par iespējamajiem reģiona nākotnes attīstības ceļiem.

V.Grīviņš savā rakstā pamatoti pārstāv daļu Latvijas iedzīvotāju bažas par iespējamo imigrantu ieplūšanu, un šādas notikumu attīstības iespējamo negatīvo ietekmi uz latviešu sabiedrības kultūru un identitāti. Tomēr, pretēji lasītāja pārliecībai, Vidzemes ilgtermiņa attīstības scenāriji netiek veidoti viena vai otra attīstības virziena popularizēšanai. Tematiskie scenāriji netiek veidoti pēc principa „labais vai sliktais scenārijs” (kā uzsvēris V.Grīviņš),  bet gan kā dažādi iespējamie attīstības varianti 20 gadu nākotnē.  Scenāriju aptaujas mērķis ir dot iespēju vidzemniekiem iepazīties ar diviem atšķirīgiem demogrāfiskās situācijas attīstības ceļiem un sniegt savu vērtējumu par tiem. Nedz aptaujas, nedz scenāriju mērķis nav propagandēt viena – šajā gadījumā „atvērto robežu” scenārija, nepieciešamību.

Turklāt, pasaule nav melnbalta. Neviens reģiona demogrāfiskās attīstības scenārijs nav pilnībā pozitīvs, vai pilnībā negatīvs. Gan „sirmo matu ekonomikai”, gan „atvērtajām robežām” ir savi plusi un mīnusi.

Neviens no minētajiem scenārijiem, pretēji autora uzsvērtajam, neizslēdz vietējās nācijas dzimstības veicināšanu, kā arī rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas attīstību. Sirmo matu ekonomikā ir paredzama pakalpojumu sektora attīstība, taču nekādā veidā nav teikts, ka visa reģiona ekonomika balstīsies tikai uz šo sektoru, kas tiešām nebūtu ekonomiski pamatoti, uz ko arī norāda V.Grīviņš.  Tāpat „atvērto robežu” scenārijā netiek norādīts, ka tikai imigrantu ienākšana  pati par sevi Vidzemē var ievest labus risinājumus dzīves kvalitātes un ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai. Šis scenārijs uzsver, ka šādi risinājumi var rasties vidzemniekiem un imigrantiem sadarbojoties un apvienojot dažādās pieredzes, pretēji stāvoklim, kad abas puses izturētos naidīgi viena pret otru.

Skaudrā patiesība, kuru aktualizē Vidzemes nākotnes demogrāfijas iespējamie scenāriji, ir V.Grīviņa adekvāti konstatētais, ka sabiedrības novecošanās Latvijā tomēr ir nopietna sociāli ekonomiska problēma, kas 20 gadu nākotnē kļūs tikai sarežģītāka. Scenāriji aicina iedzīvotājus pilnīgāk iepazīties ar šo problēmu, tās ietekmi uz reģionu, kā arī norāda uz iespējamajiem situācijas attīstības ceļiem, kas ne vienmēr var būt patīkami pilnīgi visām sabiedrības grupām. Neraugoties uz faktu, ka daudziem Latvijas un Vidzemes iedzīvotājiem imigrantu ienākšana varētu nepatikt, izslēgt šādu attīstības ceļu 20 gadu nākotnē būtu nereāli. Lai arī Latvijā un Vidzemē iedzīvotāju paliek mazāk, pasaulē tendences ir gluži pretējas – iedzīvotāju skaits pasaulē strauji pieaug. Nesenie, lielie Āfrikas migrantu plūdi uz Dienvid Eiropu kārtējo reizi atgādina par globālo tendenču esamību tepat mūsu „pagalmā”.

Scenāriji skaidri norāda, ka Vidzemei var nākties izvēlēties starp ekonomiku, kas cieš no sabiedrības novecošanās, vai arī ekonomiku, kas šo tendenci mēģinās kompensēt ar migrantu ieplūšanu, taču scenāriji arī neizslēdz iespēju valstij veikt aktīvas politikas dzimstības veicināšanai un ģimenes atbalstam, kā arī uzlabot darba produktivitāti, kas Latvijā pēc “Eirostat” datiem pašlaik ir trešā zemākā visā Eiropas Savienībā, aiz sevis atstājot tikai Rumāniju un Bulgāriju.  Scenāriji neuzsver, ka imigrantu ienākšana ir vislabākā alternatīva demogrāfijas problēmu risināšanai, bet norāda, ka  būtu tuvredzīgi šādu iespējamību izslēgt un negatavoties tai, kā rezultātā, tā vietā lai gūtu no globalizācijas procesiem kādu labumu, reģions tikai zaudētu.

Vidzemes plānošanas reģions neatzīst V.Grīviņa izteikumus par tēmu, ka izstrādātie reģiona ilgtermiņa attīstības scenāriji būtu kādu „ārēju spēku rūpīgi plānota darbība latviešu tautas iznīcības tuvināšanai”. Scenāriji nav darbības stratēģija. Scenāriji ir ceļa karte ar dažādām iespējamajām koordinātām, kas nevis nosaka vienu „labo” virzienu, bet gan ļauj pašiem iedzīvotājiem izvēlēties sev vēlamo ceļu.

Atbildes autori:
Vidzemes plānošanas reģiona ilgtermiņa attīstības scenāriju darba grupas dalībnieki
Visvaldis Valtenbergs un Kristaps Ročāns

„Ilgtspējīga saimniekošana jeb ievads permakultūrā”
Organizē biedrība “Ikšķiles pārmaiņu iniciatīva”
Vada Artūrs Polis un Kaspars Strazdiņš

“Ikšķiles pārmaiņu iniciatīva” aicina ienirt aizraujošajā permakultūras pasaulē, apmeklējot semināru, kas šogad būs izvērsts divu dienu garumā, īpašu uzmanību veltot koncepcijas praktiskā pielietojuma aspektiem. Lai nodrošinātu kvalitatīvu mācību procesu, šoreiz paredzētas tikai 20 dalībnieku vietas. Seminārs paredzēts visiem, kas interesējas par dārzkopību, efektīvu saimniekošanu mazdārziņos, videi draudzīgu dzīvesveidu un dabas saudzēšanu.

Programma

Teorētiskā diena – 20. augusts

• Ievads permakultūras koncepcijā

• Permakultūras principi

• Permakultūras zonas

• Permakultūra un Pārmaiņu iniciatīvu (Transition Town movement) modelis

Praktiskā diena – 21. augusts

• Permakultūras tehnoloģiju piemēri

• Permakultūras mini projektiņi

• Darbs komandās

• Teorētisko zināšanu praktiska pielietošana

Sīkāka informācija un pieteikšanās ŠEIT

Kapu svētki Beberbeķu kapos notiek 4.septembrī plkst. 13:00
 
 
 
 
 

Otrdienās, ceturtdienās pl.19.30 Laikmetīgās dejas nodarbības, dejotājiem ar pieredzi un priekšzināšanām. Pirmā nodarbība 9.augustā!
JAUNUMS!
Trešdienās pl.19.00 Laikmetīgās dejas nodarbības dejot gribētājiem bez pieredzes un tiem kam pāri 40! Pirmā nodarbība 10.augustā.
Pirmās nodarbības būs vērstas uz katra dejotāja potenciālo spēju izpēti, un tikai pamazām pievērsīsimies dejas tehnikai, kas palīdz ergonomiski izmantot savu ķermeni kustībā. Esat aicināti dejotāju pulciņā.

lasīt vairāk

Tautas pārstāvju vēlēšanām ir divi pamata mērķi: atspoguļot vēlētāju politiskos uzskatus un izveidot stabilas, darbspējīgas valdības. Šie mērķi ir savstarpējā pretrunā – jo labāka politisko uzskatu pārstāvniecība, jo mazāka iespēja izveidot stabilu, darbspējīgu valdību. Klāt nāk vēl citas prasības un apsvērumi.

Ir vēlams, ka vēlēšanu sistēma veicina labu vēlētāju un deputātu savstarpēji konstruktīvu kontaktu pirms un pēc vēlēšanām. Vēlēšanu sistēmām arī jābūt piemērotām dažādiem kultūras, ģeogrāfiskiem, etniskiem, vēsturiskiem apstākļiem, kā arī vēlētāju politiskās izglītības un izsmalcinātības līmenim. Tas savukārt nozīmē, ka sistēma, kas der vienai valstij, ne vienmēr derēs citai. Tādēļ pasaulē ir tik daudz un tik atšķirīgu vēlēšanu sistēmu.

Valstij atrast sev piemērotu sistēmu nozīmē izvērtēt, kādiem mērķiem sistēmai jākalpo, kādiem apstākļiem tai jāpiemērojas. Vēlēšanu sistēma ir līdzeklis, nevis pašmērķis. Jāuzsver, ka neviena vēlēšanu sistēma pilnībā neatrisinās visas valsts problēmas, bet nepiemērota sistēma traucēs problēmu risināšanu un valsti var novest ļoti nepatīkamā stāvoklī, lai neteiktu vairāk! Laika gaitā ir izveidojušās trīs pamata sistēmas: plurālā/mažoritārā, proporcionālā un jauktā vēlēšanu sistēma.

PLURĀLĀ UN MAŽORITĀRĀ VĒLĒŠANU SISTĒMA
Abās sistēmās balso par personu, ne sarakstu. Valsti sadala vēlēšanu iecirkņos un katrā iecirknī ievēlē vienu tautas “priekšstāvi” (kā rakstīts Latvijas Republikas Satversmē). Latviju, piemēram, varētu sadalīt 100 vēlēšanu iecirkņos un katrā ievēlēt pa vienam deputātam.

Atšķirības
Šīs sistēmas viena no otras atšķiras ar to, ka plurālā sistēmā iecirknī ievēlē kandidātu, kurš saņem vairāk balsu nekā kāds cits kandidāts, bet mažoritārā sistēmā iecirknī – to kandidātu, kuru, vismaz teorētiski, atbalsta vairāk nekā puse vēlētāju. Mažoritārās sistēmās ir paredzētas divas balsošanas kārtas: ja pirmajā kārtā neviens no kandidātiem nesaņem balsu vairākumu, notiek otrās kārtas balsošana, kurā piedalās tie divi kandidāti, kas pirmajā kārtā saņēmuši visvairāk balsu. Viens vai otrs no viņiem otrā kārtā saņem balsu vairākumu (neizšķirti gadījumi ir reti) un ir ievēlēts. Mērķis šai praksē ir leģitimēt ievēlēto kandidātu ar to, ka viņš it kā pārstāv vairāk nekā pusi no iecirkņa vēlētājiem. Te svarīgi minēt, ka “vairāk nekā puse” ir no balsotājiem otrajā kārtā, nevis no vēlētājiem un varbūt pat ne no visiem tiem, kuri balsoja pirmajā kārtā. Tas saprotams kompromitē cenšanos pēc leģitimitātes.

Priekšrocības un trūkumi
Šo sistēmu priekšrocība ir ievēlētā deputāta atbildība pret iecirkņa vēlētājiem, kas ir viegli konstatējama. Pēc ievēlēšanas deputāts teorētiski vairs nepārstāv savu partiju, bet savu iecirkni. Nav grūti iedomāties, ka prakse ne vienmēr atbilst teorijai un, ja deputāts un vēlētājs katrs ir no savstarpēji pretrunīgiem un identificējamiem politiskiem grupējumiem, šī pārstāvniecība varētu būt izteikti problemātiska.

* Vēlētāju polarizēšana
Šīs sistēmas polarizē vēlētājus un veicina divu dominējošu partiju rašanos. Tādēļ valstīs ar šādām vēlēšanu sistēmām parasti pēc vēlēšanām ātri un viegli izveidojas stabilas un darbspējīgas valdības, jo nav jānodarbojas ar koalīciju veidošanu. Partija, kura parlamentā ieguvusi vietu vairākumu, izveido valdību un mazākuma partija – opozīciju.

Jāņem vērā, ka šāda polarizācija var būt ļoti nevēlama valstīs ar divām vai vairākām savstarpēji pat maigi konfliktējošām etniskām grupām. Pastāv iespēja, ka šī polarizācija kļūst pastāvīga un mazākuma grupa ar laiku jūtas apspiesta, diskriminēta. Tā kļūst politiski neapmierinātāka un tās ekstrēmākie elementi ķeras pie vardarbīgiem cīņas veidiem. Šī iespējamā problēma sabiezē, ja etniskās grupas ir koncentrētas ģeogrāfiski. Tādos apstākļos ar plurālo vai mažoritāro sistēmu valsts varētu sadalīties divos vai vairākos etniskos apgabalos, katrs ar savu etnisko orientāciju un lojalitāti. Tas traucētu labai valsts pārvaldei un varētu pat apdraudēt valsts pastāvēšanu.

* Mazās partijas var diktēt savu cenu
Sevišķos apstākļos, kad dominējošās partijas ir vienlīdzīgi un bez vairākuma pārstāvētas parlamentā tās cenšas piesaistīt kādas mazākas partijas atbalstu, lai iegūtu vairākumu un veidotu valdību. Tādos apstākļos mazās partijas var “nosaukt savu cenu” un pārmērīgi iespaidot politisko stabilitāti un valdības darba kārtību, iespējams ekstrēmā virzienā.

* Var rasties demokrātiskas pārstāvniecības trūkums
Abas sistēmas ir izteikti neproporcionālas. Liels balsotāju skaits paliek bez pārstāvniecības parlamentā un valdībā. Partija var tikt pie ievērojuma vairākuma parlamentā ar mazāk nekā pusi no visām nodotām balsīm! (Piemēram, viena partija saņem milzu balsu pārsvaru dažos iecirkņos, kamēr otra saņem minimālu pārsvaru daudzos iecirkņos.) Veidojas “tuksneši” – veseli reģioni, kuros dominē viena no partijām un citas paliek bez kādas pārstāvniecības. Ir arī “labili” iecirkņi, kuros partiju atbalsts ir līdzīgs un kuriem partijas pievērš sevišķu uzmanību. Citi iecirkņi nokļūst relatīvā politiskā un finansiālā atbalsta novārtā.

* Maksā dārgi
Mažoritārā vēlēšanu sistēma izmaksā krietni vairāk, jo vairākos iecirkņos jārīko otrās kārtas vēlēšanas.

Izplatība
Plurālā vēlēšanu sistēma galvenokārt pastāv anglosakšu zemēs un bijušajās britu kolonijās. Mažoritārā vēlēšanu sistēma ieviesta Francijā, Kubā, vairākās bijušajās Padomju Savienības republikās (bet ne pašā Krievijā) un dažās Āfrikas valstīs.

Prasa izmaiņas Satversmē
Pēc autora uzskatiem, abas šīs vēlēšanu sistēmas ir nepiemērotas Latvijas vajadzībām un etniskiem apstākļiem. To ieviešana Latvijā prasītu arī Satversmes maiņu, jo tā nosaka proporcionālas Saeimas vēlēšanas. To vienīgo priekšrocību – tiešo (iecirkņa) saiti starp vēlētāju un deputātu – var lielā mērā panākt arī citās vēlēšanu sistēmās.

PROPORCIONĀLĀ VĒLĒŠANU SISTĒMA
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas grupā iekļaujas sistēmas, kas nodrošina politisko partiju pārstāvniecību parlamentā atbilstoši par tām nodoto balsu skaitu proporcijai. Vēlēšanās vēlētāji balso par sarakstiem, nevis par atsevišķiem kandidātiem. Dažās valstīs saraksti ir negrozāmi – balsotāji nevar mainīt kandidātu secību sarakstos vai tos papildināt ar citu kandidātu ierakstīšanu.

Latvijā pilsoņi balso par kādu partiju, bet var svītrot vai ierakstīt “+” pret saraksta kandidātu vārdiem, tā izsakot savu novērtējumu par katru kandidātu, un mainīt kandidātu secību sarakstā. Latvijā Saeimas vēlēšanas notiek 5 vēlēšanu apgabalos. Saeimā kopā ievēlē 100 deputātus – no katra apgabala proporcionāli tā apgabala balsstiesīgo skaitam: no Rīgas – 29; no Vidzemes – 26; no Latgales – 16; no Zemgales – 15 un no Kurzemes – 14.

5% barjera
Tikai tās partijas, kuras saņem 5% vai vairāk no visām nodotām un derīgām balsīm, var ieņemt vietu Saeimā. Barjera ieviesta, lai izvairītos no pārmērīgas partiju sadrumstalotības Saeimā, kas traucētu Saeimas darbu un radītu nopietnu nestabilitāti valsts pārvaldē. (Tāpat kā 1935. gadā, kad tā noveda pie prezidenta Ulmaņa apvērsuma.) Šī 5% barjera zināmā mērā kompromitē šīs sistēmas proporcionalitāti, bet tikai 10,74 % balsotāju pēc 9. Saeimas vēlēšanām palika bez savu atbalstīto partiju pārstāvniecības Saeimā (plurālā vai mažoritārā sistēmā šī proporciju būtu krietni augstāka). Barjera ir apstrīdēta Satversmes tiesā. Tiesa atzinusi, ka tā nepārkāpj Satversmes nosacījumu par proporcionālām vēlēšanām.

Priekšrocības
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenā priekšrocība ir, ka tā nodrošina vēlētāju atbalstīto politisko partiju proporcionālu pārstāvniecību parlamentā. Tas ir sevišķi svarīgi valstīs, kurās pastāv liels skaits savstarpēji konkurējošu politisko grupējumu un izteiktas etniskas atšķirības. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā šie grupējumi parlamentā ir pārstāvēti proporcionāli un vismaz šajā ziņā nerada iemeslu vai apstākļus “ielu demokrātijai” un vardarbīgiem protestiem.

Trūkumi
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums, sevišķi valstīs ar samērā zemu politisko kultūru, – tā nereti noved pie ļoti grūti izveidotām un konstruktīva darba mazspējīgām koalīcijas valdībām. Notiek iekšējas cīņas par portfeļu sadali pēc partiju interesēm, nevis pēc kompetences. Ir sadalīta arī atbildība vēlētāju priekšā, kas izpaužas kā kolektīva neatbildība pret vēlētājiem, neieklausīšanās un neatsaucībā viņu interešu un problēmu risināšanā. Koalīciju valdības pēc būtības nav tik stabilas kā vienpartiju valdības un iekšējo nesaskaņu dēļ arī nav tik darbspējīgas.

* Vāja deputātu un vēlētāju saikne
Būtiska proporcionālās vēlēšanu sistēmas problēma Latvijā arī ir, ka tā neveido tiešas saites starp deputātiem un vēlētājiem. Vairums vēlētāju nezina, kas viņus Saeimā pārstāv vai uzskata, ka neviens viņus tur nepārstāv. Vēlētājiem nav iespējams savus deputātus saukt pie atbildības, jo viņiem tādu nav, un šķiet, ka deputāti var viegli izvairīties no atbildības, jo viņiem nav savu vēlētāju. Saites starp vēlētājiem un deputātiem ir pārāk vājas, neprecīzas un netiešas.

* Rada negodīgu “lokomotīvju” sistēmu
Situāciju līdz šim ir pasliktinājusi prakse partiju “lokomotīvēm” kandidēt vairākos un pat visos vēlēšanu apgabalos vienlaikus. Viņus ievēlē no vēlēšanu apgabaliem, kuros tie saņem lielāko balsu skaitu (tas ir, no diviem lielākajiem vēlēšanu apgabaliem ar visvairāk vēlētājiem – Rīgas un Vidzemes), un viņu atbrīvotās vietas mazākajos vēlēšanu apgabalos (Zemgalē un Kurzemē) aizņem kandidāti, kurus balsotāji nav ierindojuši pirmajās vietās un iespējams pat novērtējuši negatīvi (vairāk svītrojuši).

IR IESPĒJAMI UZLABOJUMI, NEMAINOT SATVERSMI
Pēc autora vērtējuma, tieši proporcionālā sistēma ar savu proporcionalitāti līdz šim ir palīdzējusi nodrošināt, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav bijuši nopietni politiski nemieri. No otras puses, tā nav veicinājusi saliedētu, sadarbīgu sabiedrību un nav devusi labu valsts pārvaldi. Pēc autora domām, galvenais iemesls šiem trūkumiem ir deputātu attālinātība no vēlētāja. Lai šos trūkumus vismaz daļēji labotu, Vēlēšanu reformas biedrība 2007. gada decembrī ierosināja aizliegt kandidātiem uz Saeimu kandidēt vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā. Šo grozījumu Saeimas vēlēšanu likumā Saeimas Juridiskā komisija atbalstīja savā 2009. gada 20. janvāra sēdē un to paredzēts Saeimā pieņemt 2009. gada februārī. Biedrības otrs ieteiktais risinājums ir lieluma ziņā samazināt vēlēšanu apgabalus, katrā paredzot no 7 līdz 9 deputātu vietām. Kandidēšana mazākos apgabalos tuvinātu atbildības saites starp deputātiem un vēlētājiem.

JAUKTĀS VĒLĒŠANU SISTĒMAS
Jauktās vēlēšanu sistēmas ir abu iepriekšējo sistēmu kombinācija, lai apvienotu katras sistēmas pozitīvos aspektus – plurālās/mažoritārās sistēmas deputātu tiešo atbildību pret vēlētājiem ar proporcionālo sistēmu proporcionalitāti.

Abās sistēmās daļu deputātus ievēlē vienmandātu iecirkņos plurālās vai mažoritārās vēlēšanās un daļu – proporcionālās vēlēšanās. Katrs balsstiesīgais var nodot divas balsis – vienu par kandidātu, otru par sarakstu. To, cik deputātus ievēlē parlamentā no katras daļas, ir iespējams pielāgot katras valsts apstākļiem.

Divas atšķirīgas jauktās sistēmas: paralēlā un integrētā
Paralēlā sistēmā, kura, piemēram, pastāv Lietuvā un Krievijā, vienlaikus notiek divas atsevišķas vēlēšanas. Katras daļas rezultātus saskaita kopā, un ar to vēlēšanas ir beigušās. Piemēram, plurālā/mažoritārā daļā no partijas “X” ievēlē 5 deputātus un proporcionālā daļā 8 deputātus – kopā parlamentā partiju “X” pārstāv 13 deputāti. Toties nav nekādas garantijas, ka kopējais rezultāts ir proporcionāls, jo, visticamāk, plurālās/mažoritārās daļas rezultāts nav proporcionāls.

Integrētā sistēmā turpretim proporcionālās daļas balsojumu izlieto, lai kopumā iespējami tuvu sabalansētu partiju pārstāvniecību parlamentā atbilstoši tām nodoto balsu skaita proporcijai. Vispirms konstatē plurālās/mažoritārās daļas rezultātus un tad tos papildina ar tik vietām, cik partijai nepieciešams, lai tā būtu parlamentā proporcionāli pārstāvēta.

Kopumā abas sistēmas sasniedz izvirzīto mērķi – tiešu pārstāvniecību daļai deputātu un politisko grupējumu proporcionālu pārstāvniecību parlamentā, vismaz aptuveni ar paralēlo sistēmu. Toties, tāpat kā ar tīrām proporcionālām vēlēšanu sistēmām, jauktās sistēmas noved pie koalīciju valdībām un šādā ziņā uzlabojumu nedod. Jāpiemin arī, ka veidojas divu “šķiru” deputāti – “īstie”, kas ievēlēti plurālā/mažoritārā daļā, un “rezervisti” no proporcionālās vēlēšanu daļas.

PĀREJA UZ JAUKTO SISTĒMU
Jauktās sistēmas ir samērā jauns izgudrojums un parasti uz tām pāriet no plurālām/ mažoritārām sistēmām, kad vēlētāji ir pietiekami neapmierināti ar šo sistēmu izteikto neproporcionalitāti. Šādos gadījumos pastāv tipiskā divu vai trīs partiju dominante un pāreja uz jaukto sistēmu tām nerada sevišķas grūtības – kā līdz šim, abās daļās katra partija var cīnīties pati par sevi.

Turpretim pāreja no proporcionālās sistēmas un daudzpartiju apstākļiem uz jaukto vēlēšanu sistēmu partijām var radīt nopietnas problēmas un apjukumu to atbalstītāju rindās. Partijas proporcionālā vēlēšanu daļā tāpat kā agrāk var cīnīties katra par savu eksistenci un, pārvarot barjeru, iekļūt parlamentā. Plurālā/mažoritārā vēlēšanu daļā spēles noteikumi ir citādi. Partijām ir jāveido vēlēšanu alianses ar proporcionālās daļas sāncenšiem, lai nodrošinātu atbilstošu savu un sāncenšu pārstāvniecību parlamentā. Ne visos iecirkņos alianses būs tās pašas. Partiju atbalstītājiem jābalso taktiski! Situācijās, kur sāncenšu savstarpējās attiecības ir samērā asas un balstītas uz personālijām, varētu būt grūti šādas alianses vispār izveidot un sāncenši varētu palikt bez deputātiem no mažoritārās/plurālās daļas. Šis apsvērums dara autoru ļoti uzmanīgu, lai šādu sistēmu ieteiktu Latvijas personāliju daudzu partiju apstākļos.

EVOLŪCIJU, NE REVOLŪCIJU
Šis vēlēšanu sistēmu apskats nav izsmeļošs. Pastāv daudz un dažādu variāciju, kā arī sistēmu, kurās balsotāji var balsot ne tikai par vienu sev vēlamāko kandidātu, bet norādīt arī vairākus. Pašreizējā smagā politiskā situācijā Latvijai nevajadzētu eksperimentēt ar vēlētājiem nepazīstamām sistēmām, vai radikālām maiņām, bet pilnveidot esošo proporcionālo Saeimas vēlēšanu sistēmu – īstenot evolūciju, ne revolūciju! Process ir iesākts, un tas ir jāturpina.

Valdis Liepiņš, bijušais Vēlēšanu reformas biedrības valdes priekšsēdētājs
(2009.g. 27.janvārī)

pārpublicēts no www.lv.lv

(..) – Interesanti gan, kāpēc sadomājāt mani intervēt? Kopš zināma laika mani publicēt vēlas aizvien mazāk. Krievu prese jau sen ignorē, pēdējā laikā izvairās arī latviešu izdevumi. Es jau saprotu, ka tagad nākusi jauna paaudze – ir gan politiķi, gan rakstnieki, gan mākslinieki, kurus vajag intervēt, kuru domās vajag ieklausīties, bet manā gadījumā vēlāk vienmēr ir kāds noliegums un vairs neviens nevēlas saistīties. Acīmredzot allaž pasaku kaut ko tādu, kas nepatīk ne vieniem, ne otriem, proti – ne krieviem, ne latviešiem. Neaizmirsīsim, ka es esmu krieviete, jā! Un tagad visiem svarīgi tikai aģitēt pašiem par sevi, bet dialogi, domu apmaiņa, visbeidzot, arī kritika principā nav vēlama.

- Varbūt tas ir saprotams, jo esat izstājusies no politisko notikumu aprites.

- Jā, esmu aizgājusi, jo acīmredzot mans laiks beidzies. Es biju ideāliste. Savulaik mēs visi kultūras jomas darbinieki, kas iesaistīti politikā, bijām ideālisti. Mums, piemēram, neviens nemaksāja par “pareizu” balsojumu. Es biju politikā, kad bija jābalso ar sirdi, kad zināju, ka esmu kopā ar cilvēkiem, kurus ļoti cienu, zinot, ka viņi dara un darīs tāpat, kā es.

- Neskatoties uz to, dažkārt tomēr atgādināt par sevi. Atceros, pirms vairākiem gadiem sacēlāt gluži vai furoru, uzstājoties bijušo tautas deputātu interešu ievērošanās vārdā.

- Jā, piedalījos tautas deputātu kluba “Neatkarība” izveidošanā. Tajā apvienojušies visi mūsu bijušie PSRS Tautas deputāti, kuri Maskavā reāli cīnījās par neatkarību. Nav nemaz pagājis pārlieku ilgs laiks, bet mums jau skolās māca sagrozītu vēsturi. Visi tagad izceļ tikai 1990. gada 4. maiju, kad par Neatkarības deklarāciju nobalsoja Augstākās Padomes deputāti, taču nezin kāpēc aizmirsts, ka patiesībā pirmo reizi piecdesmit gados, kopš Latvijā valdīja komunisti, pirmās brīvās un tautas gribu apmierinošās vēlēšanas bija tieši pirms gada, tātad – 1989. gadā. Ievēlēja un uz cīņām Maskavā sūtīja tos cilvēkus, kurus tauta patiešām atzina, kuriem nesavtīgi uzticējās.

- Kas viņus sūtīja?

- Tauta viņus sūtīja. Tauta. Mani izraudzījās ne tāpēc, ka esmu it kā gudrāka par citiem, vienkārši tautai bija iemesls uzticēties populāriem cilvēkiem, acīmredzot instinktīvi saprotot, ka tajā mirklī jāpaļaujas uz ideālistiem, nevis uz juristiem, ekonomistiem, iespējamiem politiķiem. Tādiem uz skatuves bija jāparādās vēlāk, lai gan nevaru noliegt, ka jau tolaik mūsu pulkā bija, piemēram, arī spoži juristi. Lai ko arī cilvēki domā par Juri Bojāru, bet tomēr jāatceras, cik spoži viņš novadīja Tautas Frontes 1. kongresu! Un, manuprāt, lai viņš ir izbijis čekists, lai viņš ir vienalga kas, bet – spožs jurists, talantīgs, spējīgs cilvēks. Un es lieliski zinu gan to, ko viņš darīja šeit, un ko viņš Latvijas labā darīja Maskavā, aizstāvot topošās neatkarīgās Latvijas intereses. Un vēl mums bija spoži juristi – Ilmārs Bišers, arī Nikolajs Neilands. Es pat nezinu, vai patiesībā Mavrikam Vulfsonam bija tik liela nozīme, kā tagad pieņemts uzskatīt, Rībentropa-Molotova pakta slepeno papildprotokolu izskatīšanā. Gribu atgādināt, ka īstais liktenis tomēr izšķīrās Maskavā, nevis te, Rīgā. Tolaik tā dēvētajā Rībentropa-Molotova komisijā PSRS Augstākajā Padomē, ko, pirmkārt, jau izveidoja pēc Baltijas valstu deputātu pieprasījuma, Latviju pārstāvēja trīs cilvēki – Ivars Ķezbers, Nikolajs Neilands un Vulfsons. Tagad mēs klaigājam – jā, visi viņi bija komunisti, čekisti, un tamlīdzīgi, bet es uzskatu, ka man ir tiesības aizstāvēt savus kolēģus, ar kuriem kopā vārda vistiešākajā nozīmē cīnījos par Latvijas neatkarību. Mēs visi kopā bruģējam ceļu tiem, kuriem 4. maijā tik vien vajadzēja, kā pacelt roku, lai nobalsotu par Deklarāciju. Taču mums tagad to laiku vēsture nezin kāpēc sākas tikai ar 4. maiju. Es jūtos tiesīga aizstāvēt gan Ķezberu, gan to pašu Jāni Vagri, kuru vispār ļoti dziļi cienu, jo skaidri redzēju, ko viņš izdarījis neatkarīgās Latvijas labā. Tas vispār ir atsevišķs stāsts. Ziniet, Vagris bija mūsu Štirlics Kremlī. To neviens kaut kā negrib pareizi novērtēt. Katrā ziņā tas, ko Vagris darīja Maskavā 1991. gada 19. augustā, kad sākās labi zināmais pučs, patiesībā zina ļoti maz cilvēku. Tas nav attiecīgi novērtēts.

(..) – Ko tad Vagris tādu darīja, lai izpelnītos jūsu piešķirto apzīmējumu “mūsu Štirlics Kremlī”?

- Tajā laikā mēs – visi PSRS tautas deputāti – bijām Rīgā, jo bija izsludinātas parlamentāriešu brīvdienas. Tiklīdz radio izskanēja paziņojums par puča sākšanos, mēs momentāni devāmies uz mūsu Augstāko Padomi – es arī – un prasījām: ko tagad darīt, kas jādara tieši mums, kā būtu labāk, kā pareizāk? Bet mūsu vietējie jau tagad ir kungi, viņi uz mums raugās kā uz traucēkli, kā uz “sarkanajiem”… Nē, man laikam jāsāk mazliet no cita rakursa. Tas lieliski izpaudās 1990. gada 4. maijā, kad mums nevienam neatļāva balsot, lai gan faktiski visi bijām zālē, visi bijām gatavi līdz galam izpildīt savu pienākumu. Tas bija rūgts mirklis, jo mūs, kuri izbruģēja ceļu, lai vispār rastos tāda iespēja nobalsot par Neatkarības deklarāciju, rupji nobīdīja malā. Mūs pasludināja par kaut kādas citas varas pārstāvjiem. Taču nezin kāpēc neviens neiebilda, ka balsošanā piedalās, piemēram, Rubiks un Alksnis, jo viņi, raugi, bija gan Maskavas, gan mūsu vietējie deputāti. Viņi drīkstēja piedalīties šai svarīgajā balsojumā, taču nedrīkstēju ne es, ne Skulme, ne Peters, ne Pauls, ne Tolpežņikovs.

- Formāli it kā patiešām nav pretrunas, jo jūs taču nebijāt tā orgāna pārstāvji, kurš vienīgais drīkstēja likumīgi pieņemt šādu lēmumu. Kas zina, vai vēlāk kāds veikls gudrinieks tieši šo momentu neatzītu par apstrīdēšanas vērtu?

- Mēs bijām tie, kurus tauta izvirzīja darbam Maskavā, kur īstenībā notika cīņa par mūsu neatkarību. Šeit jāatceras, ka mēs no Latvijas Maskavā kopā bijām piecdesmit deputāts, no kuriem vienpadsmit bija interfrontieši. Tagad nevaru apgalvot, ka visi pārējie četrdesmit bija izteikti tautfrontieši, jo vairums tomēr pētīja situāciju, gaidot mirkli, lai saprastu, kurā pusē “pareizāk” nostāties, taču kopumā tomēr bijām vienoti. Un parasti mūsu delegācijā četrdesmit cilvēki balsoja tā, lai būtu par labu Latvijas neatkarības idejai. Mēs jau gandrīz gadu bijām nocīnījušies, kad notika Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanas, un tad jau skaidri iezīmējās, kā pie varas raujas tautai mazāk pazīstami, iepriekš nogaidījušie cilvēki, kuri ātri saprata, ka mūsu paveiktais darbs var nest jūtamus augļus, tāpēc tagad arī viņi drīkstētu iznākt uz skatuves. Varbūt kādam tagad liksies mazliet savādi, bet tolaik jau neviens īpaši nepazina, piemērām, ne Juri Dobeli, ne Eināru Repši, ne arī daudzus citus, bet tieši viņi strauji pieņēma lēmumu, ka malā jānobīda mūs, vispirms nosakot, ka mēs pat nemaz nedrīkstam balotēties vietējās vēlēšanās. Laikam jau traucējām. Kas izveidojās? Lūk, kas – nedrīkst balotēties ne Vulfsons, ne Bojārs, ne Kosteņecka un tā tālāk, bet Alksnis, Rubiks, Klaucēns, visa Interfrontes kliķe drīkst! Kad kļuva skaidrs, ka pirmajā tūrē Interfronte sāk gūt pārsvaru, kaut kas noklikšķēja tajās smadzenēs, un tad sākās runas, ka vajadzētu tomēr atļaut tiem “sliktajiem” PSRS deputātiem arī balotēties, jo, raugi, viņus vismaz tauta pazīst, par tiem garantēti nobalsos. Tie, kuri rāvās pie varas, bet kurus tauta nepazina, faktiski jau bija izgāzušies. Un tad tikai otrajā gājienā astoņi no mūsējiem – es atļaušos viņus tā dēvēt, jo sarunas gaitā visi sapratīs, kāpēc tā runāju – iekļuva Augstākajā Padomē. Tomēr trīsdesmit divi no tiem, kuri jau gadu aktīvi balstīja Tautas Frontes idejas Maskavā, palika ārpus apmales. Un mēs visi sēdējām 4. maijā tajā zālē, valdījām savas rokas, kas automātiski slējās augšup, jo mēs tur bijām tikai viesi.

- Iespējams, tobrīd objektīvi nenojautāt, ka varbūt patiešām jūs laiks pagājis?

- Nebūs tik vienkārši. Mēs bijām gluži kā uzreiz izmesti laukā no vēstures. Tūlīt arī sāka aktīvi “rakt”: mēs esam komunisti, mēs esam “sarkanie”, mūs pilnībā jābīda nost. Es gan nekad neesmu bijusi nevienā partijā, bet laikam jau tas nebija svarīgi. Taču, raugi, kā liktenis atspēlējās! Tajā brīdī neviens nezināja, ka vēl būs 1991. gada augusts, ka būs pučs Maskavā. Un, kas tad notiek tajā 19. augustā? Latvijā tolaik faktiski eksistē reāla divvaldība – bija gan Latvijas republikas ministri, gan Latvijas PSRS ministri, bija divas prokuratūras un tamlīdzīgi. Savukārt visiem PSRS tautas deputātiem strikti pateikts, ka jānoliek savi mandāti, jāizbeidz jebkādas attiecības ar šo valsti. Nevaru tagad apgalvot par visiem, bet, piemēram, es biju gatava to darīt, jo jutu, ka mans laiks patiešām it kā beidzas, ka jāatgriežas pie sava rakstāmgalda, ka patiesībā nekad neesmu sapņojusi par politiķa karjeru. Bet tomēr to neizdarīju, jo tajā brīdī uzskatīju, ka nemaz nedrīkstu tik savtīgi rīkoties. Tauta man iedevusi mandātu, un tikai tauta man var atļaut no tā atteikties. Turklāt bija vēl šīs spēlītes Maskavā, jo, piemēram, atšķirībā no Lietuvas delegācijas, kurā nebija neviena prettautiski noskaņota PSRS deputāta, mums tomēr tādi bija. Un Maskavā tolaik īpaši neskaitīja, vai ir visa delegācija, vai nav. Tur skatījās tā: ir kāds no tās Latvijas, vai nav? Ak, ir – nu tad saskaitīsim, cik roku viņi pacēluši. Varam iedomāties, ka kādā negaidīti svarīgā balsojumā zālē sēž tikai mūsu vienpadsmit interfrontieši un nobalso par visai Latvijai izšķirīgu lēmumu! Kam tu vēlāk kaut ko pierādīsi? Neviens neklausīsies. Piemēram, viņi nobalso par jaunu PSRS līgumu un viss – vilciens aizgājis. Mēs te Rīgā varam bakstīties pa savu smilšu kastīti, cik vien vēlamies, bet būs jāpilda jaunais līgums!

- Izskatās, jūs bijāt ļoti provokatīvā situācijā, ko iespējams dažādi izmantot.

- Tā tas arī bija! Tiklīdz jaunā Latvijas Augstākā Padome ieguva varu – divsimt cilvēkus te savēlēja, kopā ar interfrontiešiem -, mūs pat mēģināja oficiāli atsaukt no darba Maskavā. Labi atceros, tas bija ziemā, neilgi pirms Ziemassvētkiem. Maskavā notika kārtējais tautas deputātu kongress, un pēkšņi pie mums no Latvijas atbrauc divi emisāri – Inkēns un Īvāns – un rāda dokumentu, ko parakstījuši Daudišs un Gorbunovs, par to, ka tos deputātus, kuri ievēlēti gan vietējā Augstākajā Padomē, gan ir arī Maskavas deputāti, Latvija atsauc no Maskavas. Tas attiecās uz tiem astoņiem, kurus jau minēju. Pārējiem viņi neko pavēlēt nevarēja, taču oficiāli ieteica ne tikai braukt prom, bet atkal aicināja vispār nolikt savus mandātus, pat tiktāl, ka ieteica vispār iet prom no politikas, sak, nemaisīties vairāk pa kājām. Tos, kuri neklausīs un paliks, uzskatīs par latviešu tautas nodevējiem.

- Var noprast, ka jūs bijāt palikušo vidū.

- Jā. Es noskatījos, kā daudzi sakravā koferus un aizbrauc. Zināmā mērā šos cilvēkus var arī saprast: tuvojas jaunais gads, jau klāt Ziemassvētku vakars, kāpēc gan kvernēt kaut kādā Maskavas kongresā, ja oficiāli atļauts – ieteikts! – braukt mājās… Bet es patiešām labāk runāšu tikai par sevi… Lai gan dažus tomēr nevaru nepieminēt. Piemēram, nelaiķi Eizānu, kurš ne tikai palika, bet labprātīgi gāja sēdēt prezidijā, jo bija skaidrs, ka pretējā gadījumā tur iesēdīsies Rubiks. Savukārt sēdēšana prezidijā bija gana svarīga padarīšana, jo no turienes varēja diriģēt un vadīt, ko uzaicināt runāt un tamlīdzīgi. Līdz ar to Eizāns automātiski kļuva par “dubultienaidnieku”. Vēl jāatzīmē, ka jaunā Latvijas valdīšana kā novērotājam atļāva palikt tikai Jānim Peteram… Es zināju un sapratu vienu lietu – tajā laikā šos kongresus plaši atspoguļoja prese un televīzija, bieži to rādot arī visai pasaulei. Baltijas deputāti un viņu aizņemtās sēdvietas bija īpašā cieņā. Tagad varam pasmieties, ka tolaik bija ļoti viegli mūs kontrolēt faktiski no jebkura pasaules punkta, jo kongresa laikā bija garantija, ka vismaz vienu reizi katru dienu tevi parādīs televīzijā. Bieži līdz pēdējam sīkumam atrādīja mūsu sejas, vaibstus, reakciju, sačukstēšanos, vārdu sakot – visu. Runājot par to dienu, skaidri apzinājos, ka jau vakarā visa Latvija uzzinās savus “ienaidniekus”, tostarp arī mani. Tie, kuri aizbrauca svinēt Ziemassvētkus, nebūs nodevēji. Es paliku par to nodevēju. Vēl gan jāatzīmē arī trešā kategorija, kuri vienmēr gaidījuši, kāds vējš iepūtīs, lai noorientētos un izlemtu par savu rīcību. Lūk, šie cilvēki neaizbrauca, bet it kā arī nepalika. Katrā ziņā viņi, acīmredzot tikpat labi apzinoties teleoperatoru pastiprināto interesi, nesēdēja parastajās vietās, bet uzkāpa balkonā. Un, ziniet, viņi savu zvaigžņu arī sagaidīja, jo drīz bija jākāpj lejā un atkal jāsēž savās vietās. Jo šis kongress iezīmīgs ar to, ka pēkšņi tribīnē uzkāpa toreizējais PSRS Ārlietu ministrs Ševardnadze un paziņoja par savu demisiju, motivējot to ar vārdiem – es vēl šodien skaidri atceros viņa biedējošo intonāciju: “Valstij draud apvērsums, reakcija devusies uzbrukumā!” Atcerēsimies, ka tās ir decembra beigas. Pēc dažām nedēļām sākās asiņainie notikumi Viļņā, un tam starp citu vajadzēja notikt Rīgā, bet drīz jau būs arī omoniešu ālēšanās Rīgā. Turklāt Ševardnadze iet vēl tālāk, savu runu nobeidzot ar uzsaukumu: “Visiem demokrātiem nekavējoties atgriezties zālē!” Es paveros apkārt un redzu – lietuviešu krēsli vispār tukši, igauņu rindas ļoti šķidras, mums vēl šķidrākas, toties kā mazie nazīši sēž visi vienpadsmit interfrontieši. Ar attiecīgo cieņu jāatzīmē, ka tā mūsu deputātu daļa, kuri vēl nesēdēja lidmašīnā, bet bija aizlidojuši tikai līdz balkonam, tūlīt atgriezās savās vietās. Kameras strādā – viņi sēž…

- Ko īsti nozīmē it kā garāmejot izmestā frāze par asiņainajiem notikumiem Viļņā, kuriem it kā vajadzēja notikt Rīgā? Vai ir kāda mazāk zināma informācija?

- Jā, īstajai asinspirtij tajā laikā vajadzēja notikt Rīgā, jo Latvijā dzīvoja vairāk sveštautiešu un bija izdevīgāk samutuļot vispirms šo pīļu dīķi. Taču savlaikus noplūda šī it kā slepenā informācija. Piemēram, Andrejs Cīrulis, kurš tolaik vadīja laikrakstu “Padomju Jaunatne”, publicēja brīdinājumu, un esmu pārliecināta, ka tas pamatīgi sajauca kārtis tiem, kuri šo asinspirti ar tankiem bija ieplānojuši Rīgā. Atcerēsimies, ka tolaik visi gaidīja tā dēvēto “X stundu” – par to arī tagad runāju. Tagad gan neņemos spriest, kāpēc tas novirzījās uz Viļņu, taču šai informācijas noplūdei noteikti bija svarīga loma. Un, kas gan varēja būt vēl tiešāks brīdinājums par Ševardnadzes atkāpšanos un viņa piebildēm?… Lūk, un tajā brīdī, neilgi pēc Ševardnadzes uzstāšanās, tribīnē kāpa kāds ukraiņu deputāts, pieprasot atklātu balsojumu par to republiku Neatkarības deklarāciju atzīšanu, kuras tādus uz to brīdi jau pieņēmušas. Manuprāt, tobrīd to bija izdarījušas Latvija, Lietuva, Igaunija un arī Ukraina. Un, kas tagad sanāk? Tas, par ko nobalsoja Latvijas deputāti 1990. gada 4. maijā, pēkšņi var izrādīties neakceptējams, jo tūlīt būs izšķirošs balsojums vēl aizvien esošās PSRS tautas deputātu izpildījumā! Un tas ir vēsturisks balsojums – PSRS uz mūžīgiem laikiem atzīst šo republiku Neatkarības deklarācijas, vai arī neatzīst. Bet neilgi pirms tā Latvijas Tautas Frontes emisāri ieradušies, lai mūs aizdzītu mājās!

- Jādomā, tā vērtējama kā vēsturiska sakritība, jo diezin vai mūs pašmāju jaunizceptie dižgari spēja prognozēt tādu Maskavas kongresa pavērsienu.

- …Nemaz nezinu, kā to tagad vērtēt. Dažādi, ļoti dažādi to varam vērtēt. Katrā ziņā nevajadzētu pārāk zemu novērtēt VDK lomu arī šajā gadījumā. Tagad jau labi zināms, ka čeka ne tikai labi zināja, kas notiek Tautas Frontē un citās organizācijas, bet pat itin veikli manipulēja ar atsevišķiem šo kustību vadītājiem, līdz ar to arī ar visu kustību kopumā. Mūsu rindās tolaik bija ne tikai čekisti, bet arī aktīvi provokatori. Negribu izslēgt iespēju, ka šie divi cilvēki – vismaz par vienu var būt pilnībā droša – brauca uz Maskavu mūs dzīt mājās, tīru sirdsapziņu pildot vadības rīkojumu, bet tikpat lielā mērā nevaram izslēgt, ka tā bija lielas spēlītes sastāvdaļa. Katrā ziņā man ir visas tiesības tā runāt, jo, redzot un jūtot visapkārt notiekošo gaisotni, man neviens, pat cilvēks ar viszilākajām acīm, nevarēja iestāstīt, ka šis ir vispiemērotākais mirklis, lai pamestu kongresu un brauktu mājās. Atceros, vēlāk Romualds Ražuks mūs nodēvēja par mušām, kas salipušas pie Kremļa līķa. Es ar savu biogrāfiju esmu pierādījusi, ka man tas Kremļa līķis nebija vajadzīgs. Vai tad šodien to nevar redzēt? Es esmu tur, kur esmu, atšķirībā no daudziem citiem. Bet tajā brīdī sapratu, ka latviešu tautas nodevēja būšu tad, ja patiešām braukšu mājās svinēt Ziemassvētkus, nevis palikšu savā vietā, kur mani iecēlusi tauta. Lai cik arī deklaratīvi tas tagad izklausītos. Patiesībā jau tikai retais sapratīs, ka tā bija naidīga, agresīva vide, kurā nemaz nebija patīkami strādāt, pat uzturēties. Itin labi saprotams bija vilinājums pirmajā izdevīgajā mirklī no turienes laisties prom. Te jau viņiem bija mierīgi, tikai jāpaceļ rokas, gluži cita atmosfēra…

(..) – Sākām ar manu jautājumu par Jāņa Vagra it kā nenovērtēto lomu, bet izskatās, esam pamatīgi novirzījušies…

- Jā, es metu tik lielus lokus, lai patiešām varētu labāk saprast arī Vagra lomu. Tātad – mums it kā jāiet no skatuves nost, bet patiesībā mūsu neatkarību vēl neviens nav atzinis. Bet iestājas vēl 1991. gada 19. augusts, pučs jeb apvērsums Maskavā, par to ziņo radio un mēs tomēr skrienam uz Augstāko Padomi un interesējamies, kas kuram tagad jādara. Un tad mums saka, ka tagad katram PSRS tautas deputātam jāsūta vēstule priekšsēdētājam Lukjanovam ar prasību sasaukt PSRS Augstākās padomes sēdi, jo tagad – izrādās! – tikai mūsu varā kaut ko patiešām reālu paveikt. 4. maija balsotāji tagad raugās uz mums lielām, cerību pilnām acīm. Lūk, un tagad es beidzot atgriežos pie Jāņa Vagra, kurš tajā mirklī pieņem lēmumu braukt uz Maskavu. Atcerēsimies – tas notiek dienā, kad pučs jau sācies! Nevis dienu iepriekš, vai kaut kā nejauši, bet tieši tajā dienā. Maskavā viņam iepriekš pateica, lai neizsauc mašīnu no Latvijas pārstāvniecības, jo ar tādiem numuriem viņš pa Maskavu ilgi nepabraukāšot. Labāk lai izmanto auto no Augstākās padomes garāžas. Ielidojis Maskavā, viņš jau skaidri redz, kas tur notiek…

- Atvainojos, bet – vai jūs bijāt viņam visu laiku blakus?

- Nē, viņš man pats to ir stāstījis.

- Tikai jums?

- Jā, tikai man, lai gan to zina daudzi. Bet tas būtu atsevišķa stāsta vērts gadījums, jo es jebkurā gadījumā Jāni Vagri kā cilvēku augstu vērtēju. Atsevišķais stāsts būtu arī par to, kāpēc viņš tikai man to stāstījis…

- Lūdzu, turpiniet.

- …Ielidojis Maskavā, Vagris saprot, ka var arī nekad Rīgā neatgriezties. Un tā tas patiešām bija! Saprotu, ka daudziem šodien to būs grūti saprast, varbūt tieši tāpēc Vagris nekad pats par to nerunā un nerunās. Atcerēsimies, ka tolaik nebija ne mobilie telefoni, ne citi mūsdienās tik it kā elementāri sakaru līdzekļi. Pieejami bija tikai parastie telefona automāti, kuros jāiemet tāda monētas imitācija. Lūk, un Vagris, atšķirībā no mums, tautas deputātiem, kam bija iespēja ieiet ļoti daudzos kabinetos, tomēr varēja ieiet arī tādos, kuros mūs iekšā vispār nelaida. Viņu vēl visur atcerējās kā Latvijas kompartijas 1. sekretāru, viņu pazina visas sekretāres, citi ierēdņi un amatpersonas, un viņš to izmantoja, šajās puča dienās brīvi staigājot faktiski pa visiem Kremļa kabinetiem. Es redzu, jūs tūlīt jautāsiet – nu un tad, jā?

- Jā, protams.

- Viņš uzzināja visu, kas patiesībā notiek. No pirmajām rokām, operatīvi, uzzināja reālo, patieso informāciju par notiekošo brūkošās valsts galvaspilsētā, pašā notikumu midzenī. Vagris, piemēram, faktiski viens no pirmajiem ieguva Jeļcina pavēles kopiju par to, ka Kozirevs komandēts braucienam uz ārzemēm, lai informētu pasaules sabiedrību par notikušo puču un pretestību, ko tam izrāda un izrādīs Jeļcins un viņa komanda. Protams, viņš vispirms ar šiem dokumentiem iepazīstināja vēstniecībā Peteru, zvanot no tālruņa vestibilā, ko starp citu nešaubīgi noklausījās visi iespējamie slepenie dienesti. Pēc tā Peters no vēstniecības zvanīja uz Rīgu un informēja mūsu vadību par katru jaunāko notikumu, par katru jaunu lēmumu un darbību Maskavā. Tobrīd faktiski katra minūte bija svarīga. Ko tas nozīmē? To, ka Rīgā visi zināja, kas Maskavā patiesībā notiek, nevis tikai to, ko stāsta radio, kas ne tuvu nezināja to, ko uzzinājis Vagris. Mēs jau zinām, ka visi radio tajās dienās atskaņoja tikai “Mazo gulbīšu deju”. Turklāt Vagris visus šos dokumentus saglabāja, vēlāk atnesa un nodeva vēstniecībā, tie ir arī manā rīcībā un saglabāti vēsturei. Te gan jāatzīmē, ka par to jāpateicas arī Andrejam Eizānam. Peters mums ir dzejnieks, emocionāls cilvēks, varbūt nav pieradis rutīnas darbiem ar dokumentiem, taču Eizāns ir ārsts, kurš prot slimības vēsturē ielīmēt katru jaunu lapiņu, tāpēc tieši viņš visus šos dokumentus lieliski sakomplektējis.

- Varbūt paskaidrojiet, ko, izņemot šo dokumentu bibliogrāfisko vērtību šodien, deva Vagra aktivitātes tieši tajās dienās? Kāpēc jūs viņu dēvējat par Štirlicu?

- Vispirms pacentīsimies saprast, ar ko viņš riskēja. Atcerēsimies, viņš itin mierīgi varēja nekur nebraukt, sēdēt mājās, nogaidīt. Viņš reāli riskēja, kā mēdz izteikties, pats ar savu ādu. Otrkārt, viņš vismaz pusstundu ātrāk par “Amerikas balsi” vai CNN darīja zināmu Gorbunovam un pārējiem mūsu vadoņiem lietu patieso stāvokli, proti, to, ka viss nebūt nav tik bezcerīgi, ka pučistiem nemaz nav tik lielas izredzes. Tas deva spēku ikvienam. Un patiesībā tikai tas ļāva Gorbunovam būt tik drosmīgam, lai pateiktu Baltijas kara apgabala šefam Kuzminam, ka nepakļausies viņa pavēlēm. Kuzminu tas mulsināja, tāpēc viņš neuzsāka neko no izteiktajiem draudiem, jo patiesībā pats zināja mazāk. Es gan negribu atņemt Gorbunovam viņam pienākošos laurus, jo arī viņam tomēr bija jāizšķiras, kurā pusē pats nostāsies, taču Vagra aktivitātes to nešaubīgi sekmēja… Lūk, un kKad 2000. gadā 4. maijā visiem tiem simts trīsdesmit astoņiem, kuri nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, piešķīra 3. pakāpes Trīszvaigžņu ordeni – turklāt patiešām visiem, vienalga, vai bijis čekists, vai komunists – tikai par to, ka vienreiz pacēla roku, un kad viņiem visiem piešķīra lielo valsts pensiju, kad viņiem visiem piešķīra caurlaidi ieejai Saeimas namā līdz mūža beigām, bet mūs, PSRS tautas deputātus vēl cītīgāk izsvītroja no visām vēstures annālēm, tad – kā vēlāk izrādījās – man vienīgajai, man: sievietei-krievietei, tas visvairāk ķērās pie sirds. Un ne jau pašas dēļ. Manas goda jūtas ir apmierinātas, jo man tas ordenis ir ar ceturto kārtas numuru, un tieši ar to patiesi lepojos, jo pirms manis šai valstī bijuši tikai trīs cilvēki, kuri tādu saņēmuši. Es neliekuļoju – jā, es ar to lepojos. Bet man sāpēja sirds par to pašu Vagri, par Eizānu, par večiem, kuri patiesībā taču izdarījuši vairāk nekā es. Bet viņi ir aizmirsti. Es arī darīju, jā, es riskēju, es dabūju visus tos sūdus pār savu galvu, un es noteikti būtu tajā pirmajā izsūtāmo ešelonā, par ko tolaik daudzi vīpsnāja, bet man nebija tik nopietnu sviru rokā, kādas bija Ķezberam vai Vagrim, un es pat gluži objektīvi nevarēju izdarīt tik daudz, kā spēja viņi. Es to ļoti labi apzinos, bet – man tas ordenis ir, viņiem nav. Tas nav taisnīgi!

- Vai tad šiem cilvēkiem tajā situācijā, tajos posteņos, ko viņi tolaik ieņēma, patiesībā bija arī citi savas rīcības varianti? Vai būtu loģiski, ja, piemēram, Vagris savāktu Kremļa operatīvos dokumentus, bet nevienam nerādītu? Tas pats ar Ķezberu, Neilandu, Peteru un citiem.

- Bet stāsts jau ir par to ka neviens viņiem nelika to darīt! Viņi paši saprata savu uzdevumu, novērtēja savas iespējas, rīkojās atbilstoši sirdsapziņas balsij. Vāca taču arī citi, arī Alksnis, Rubiks, Klaucēns. Viņi arī varēja brīvi staigāt pa Kremļa kabinetiem, varbūt pat plašāk par Vagri verot dažas durvis, taču viņi par to neinformēja ne valdību, ne sabiedrību. Viņi strādāja pretējā virzienā. Vagris itin mierīgi varēja nekur nebraukt, un neviens viņam neko nepārmestu. Patiesībā ļoti nopietni jāizsver, ar ko viņš riskēja. Ja, piemēram, pučs uzvarētu, bet viņš būtu sēdējis mājās, viņam varbūt pat piedotu citus “grēkus”, bet, ja nāktu gaismā viņa aktivitātes, neviens nezina, ar ko tas viņam beigtos, jo, atkārtoju, neviens taču pat nebija viņu oficiāli sūtījis. Taču tas beigās izrādījās ārkārtīgi vīrišķīgs un izšķirošs solis. Izšķirošs pretspars Rubika un Alkšņa aktivitātēm.

(..) – Kā tad īsti būtu jāsaprot – vai toreiz jūs pati ātri nogājāt no politiskās skatuves jeb jūs tomēr “pārliecinoši palūdza aiziet”?

- Varbūt patiešām esmu pārāk naiva, taču sapratu, ka mans laiks ir beidzies, ka man nav ne mazākās vēlēšanās bīdīties ar elkoņiem, lai par visām varītēm noturētos politikā. Mūsu – tautas izvēlētu deputātu, dažādu mākslas kalpu, inteliģentu – īstā vērtība tajā konkrētajā vēstures brīdī bija nevis tas, ko runājām no tribīnēm, bet gan tas, ko runājām kuluāros, gaiteņos, smēķētavās, bufetēs, viesnīcu numuros, uzgaidāmajās telpās. Ļoti labi apzinos, ka tur mana rakstnieces daiļrunība bija ārkārtīgi noderīga. Nākamajā vilnī bija jānāk juristiem, ekonomistiem, citiem speciālistiem. Nespēju iedomāties, ko īsti darītu, ja sēdētu vienā no simts Saeimas krēsliem, jo neko nezinu no likumiem, neko nezinu ekonomikas zinātnēs. Protams, šie cilvēki nespētu tik daiļrunīgi paveikt to, ko es paveicu, taču viņi būs savās vietas tagad. Turklāt neizjutu tādu nostaļģiju, ka, raugi, mēs bijām tie labie, tie cēlsirdīgie, bet mūsu vietā sanākuši tie mantkārīgie. Nekādā gadījumā. Man šķiet, ka brīdī, kad pagāju maliņā, tā īstā mantas dalīšana vēl nesākās.

- Vai tad bija tā, ka to patiešām darīja prasmīgas rokas un godīgi prāti?

- Jā… Kad ieraudzīju, kas tur salīduši iekšā, vienubrīd patiešām likās, ka ne tikai neesmu ne par mata tiesu sliktāka, bet varbūt pat labāka. Atceros, tikko sāka dalīt tos portfeļus valdībā, man piedāvāja kļūt par labklājības ministri. Es atteicos. Teicu – vai jums prāts, ka es, kura nekad mūžā nav izrīkojusi pat vienu apkopēju, tagad pēkšņi vadīšu ministriju! Bet tad ieraudzīju, kāds ir tas Ritenis, kurš ieņēma šo amatu, un kurš paziņoja, ka Latvijā pensionāri savairojušies gluži kā truši Austrālijā, vienubrīd gandrīz nožēloju savu atteikšanos. Goda vārds! Acīmredzot man vajadzēja ieraudzīt šito trušu nīdēju ministra krēslā, lai saprastu, kas vispār jaunajā Latvijā ir ministra krēsls, cik liela, cik nopietna ir tā vērtība. Katrā ziņā tagad uzskatu, ka tomēr spētu būt pietiekami gudra, lai pieņemtu pamatotus, tautai nepieciešamus likumus, nevis kārtotu tur visādas mahinācijas.

- Tagad ārkārtīgi modē sauklis: nevajag skatīties atpakaļ, sak, kas bijis – bijis, nemeklēsim, ko kurš darīja tajā un tajā datumā, kur un kā katrs paņēmis sava biznesa pamatkapitālu, bet novilksim šodien vienu svītru un iesim mierīgi tālāk.

- Jā. Pareizi. Tā daudziem būtu ērti. Tad tikai vēl jāsaņem dūša, jāpieņem lēmums un jāatšauj visi pensionāri un tie, kuri tomēr šos jautājumus uzdod, lai vairs neviens netraucē, un tad patiešām varēs viņiem pārvilkt svītru, lai tikai var iet tālāk. Vai ne? Ja jau ar zobiem esi ieķēries apziņā, ka esi tas labākais, ka tikai tev viss pienākas, tad tikai jāsaņemas vēl pēdējam pasākumam. Traucē tā paaudze, kas mums visiem reāli atnesa neatkarību. Skaisti, vai ne? Vai nav maitas, ko – grib ēst, saproties!… Tā ir necieņa. Ciniska, zemiska necieņa pret iepriekšējo paaudzi, kad galvenais ir tikai paša vēlmes un dzinuļi. Katrā ziņā valstij kopumā tas ir bīstami karmas jomā. Visam ir sava karma – gan cilvēkam, gan nācijai, gan visai planētai. Tādas apziņas kultivēšana, ka tikai mēs esam tie stiprie, ka tikai mūsu bērniem būs viss labākais, ir tā pati rupjā kļūda, ko deklarēja komunisti, nemitīgi apgalvojot, ka mūsu bērni dzīvos saulainajā komunismā. Pagātni nevar un nedrīkst noliegt vai aizmirst. Viena lieta, ka nevajag nemitīgi noplēst kreveles un rādīt – vai redzi, kādas man rētas, kā man sāp, vai-vai-vai, uzpūt, lai man vieglāk. Visu laiku sevi žēlojot, mēs arī nekur tālu netiksim. Bet bez pienācīgas cieņas pret savu pagātni, pret vēl dzīvajiem tās veidotājiem, mēs vienkārši karmiski netiksim uz priekšu. Ir likumi, kurus pieņem Saeima, bet ir likumi, kurus pieņem Kosmoss, un abi jātur vienlīdz augstā godā. Neviena Saeima nekad nespēs atcelt nevienu Kosmosa likumu, kuri visi galvenokārt ir vispārcilvēciski. Ja kāda tauta netur godā paaudzi, kas veikusi nozīmīgu vēsturisku misiju, tad tāda tauta nevar cerēt nākotnē sagaidīt neko labu.

- Mums kā padomju laika bērniem būs vieglāk saprast šādu nākamo alegoriju – vai atceraties, bija tāds slānis kā ‘kara veterāni’?…

- Jā. Lai dieviņš mūs pasargā no tādiem…

- Vai nav tā, ka tagad labāk saprotat viņus tajā laikā?

- …Līdz pat šim mirklim man nav pat ienācis prātā, kā kāds man kaut ko būtu parādā, ka man kaut kas ļoti konkrēts pienāktos. Es pat par tām pensijām desmit gadu laikā ne mirkli neiedomājos. Tas saasinājās tikai tai mirklī, kad tās sāka dalīt tam otrajam vilnim. Es kļuvu nemierīga, redzot, ka piešķir tiem simts trīsdesmit astoņiem, un sāku saukt – nē, mīļie bērni, tā tomēr nav tā pareizā vēsture. Tas nav un nebija aizvainojums, bet nešaubīga taisnīguma sajūta. Tas ir tas jautājums par svītras pavilkšanu. Šitie izdomāja, ka pirmā svītra jānovelk ar 4. maija balsojumu, uzskatot, ka pirms viņiem nekā nav bijis. Un tagad vēl sāk sev pensijas dalīt! Bet viņi nebija tie, kuriem pa pastu sūtīja līķa audus un katru dienu pienāca zīmītes, kurās uzskaitīts, cik dienu tev vēl atlicis dzīvot. Mums tas viss bija. Pajautājiet viņiem – ja gribēs, par to varētu daudz pastāstīt. Bet viņi jau neko nestāsta, mēs visi katrs strādājam savu darbu, neviens nekurn un nevaimanā. Bet tajā mirklī, kad redzēju, kā mums ceļ augšā un mākslīgi rada jaunus ‘Tēvijas kara veterānus-invalīdus’, nevarēju nostāvēt mierā. Nu nevarēju un viss! Un vēl tas, ko jau teicu – nebija pateikts karmiskais paldies Krievijai.

(..) – Nobeigumā jābūt arī neizbēgamajam jautājumam: jūs savulaik ieguldījāt daudz darba un pūliņu, lai izkļūtu laukā no vienas savienības, bet gluži pēc neilga laika atkal bija jāmetas jaunas skāvienos, tāpēc interesanti, kādas ir jūsu domas par Latviju Eiropas Savienībā?

- Uzreiz teikšu, kā ir – es nemaz negāju balsot, ne ‘par’, ne ‘pret’. Uzskatu, ka pārāk dārgi esmu samaksājusi par izstāšanos no tās vienas savienības, lai tik vieglprātīgi iestātos citā. Es jau saprotu, ka, visus galus savelkot kopā, veidojas šī mirāža, ka cita ceļa nav, ka tāda tā laikmeta īstenība, tamlīdzīgi. Bet – neatkarība tomēr ir pagalam. Es ar savu roku nevarēju zem tā parakstīties. Un man ir vēl viens būtisks moments – neaizmirsīsim, ka esmu krieviete. Kad cīnījos par Latvijas izstāšanos no PSRS, vienlaikus aizstāvēju arī savas tautas godu nākotnē. Grozies, kā gribi, bet mēs, krievi, bijām tie okupanti, tie apspiedēji, un tā ir mana tauta, esmu tai piederīga, jo mana mātes valoda bija Latvijas okupantu valoda. To man jāatzīst. Un, ja es uzskatu, ka esmu piederīga tautai, kas radījusi Puškinu, Dostojevski un citus pasaules ģēnijus, tad man jāspēj atzīt arī to, ka mana mātes valoda bija arī oficiālā okupantu un oficiālā Gulaga valoda, un visus šīs tautas pastrādātos noziegumus. Cīņa par izstāšanos no PSRS bija mans, ļoti konkrētas krievietes ieguldījums Latvijas neatkarības atgūšanā. Bet, lai tikpat azartiski grūstu tos latviešus nākamajā savienībā – nē, tam man dūšas nepietiek. Tagad es saku tā – labi, veči, no Gulaga valodas gūsta es jūs izvilku, bet, ja ielīdāt TUR, tad tagad bez manas palīdzības… Jā, esmu krieviete, bet esmu Latvijas pilsone, man ir zilā pase, drīkstu balsot, bet – šoreiz nepiedalos. Ja jums tur būs labāk, nekā atrodoties ārpusē, tad negribu būt tā, kas ar savu balsojumu liek šķēršļus, bet, ja būs sliktāk, tad negribu būt tā, kura jums palīdzējusi tur nonākt. Tieši tāpēc, ka es esmu krieviete.

- Kā jums patīk kapitālisms, kurā tagad dzīvojam?

- Tad atkal jārunā par manu tautību. Gluži droši varu apgalvot, ka Krievijā kapitālisma nebūs nekad. Tur bija un būs tikai bardaks. Tur vienmēr būs kāds Hodorkovskijs, kurš sēdēs cietumā, un vienmēr būs kāds Abramovičš, kurš pirks pasaules dārgākos futbola klubus. ‘Vaņa’ nekad nebūs kapitālists, jo – ja kaimiņam būs labāka māja, ‘Vaņa’ necels sev tādu pašu, viņš labāk nodedzinās to kaimiņa māju, lai nav nevienam. Lūk, tāda tā krievu dvēsele. Un tāda ir arī mana iedzimtā mentalitāte, kas liek uz dzīvi raudzīties tieši tādām acīm. Man kapitālisms nav pieņemams ar tam piemītošo pārāk izteikto pragmatismu, kur visu pakļauj aprēķināšanai. Papildus savam krieviskumam vēl esmu arī pārāk emocionāls cilvēks, lai pieņemtu kapitālisma galveno īpatnību, proti, ka tev jābūt nežēlīgam pret visu un visiem, lai izdzīvotu pats. Tas nenozīmē, ka tagad “balsoju” par sociālismu, kur galvenā vērtība bija visiem pelēki vienādas ceļazīmes uz atpūtas namiem, nē – tur es arī negribu. Kapitālismā, diemžēl, galvenais ir tikai nauda-nauda-nauda, bet to, kā viņi to naudu taisa, es nesaprotu, un es tā neprotu. Nemāku tik ciniski neredzēt, kā vieni cilvēki rakņājas pa miskastēm, bet citi tajās izmet to, no kā patiešām var pārtikt. Es varbūt tā nerunātu, ja neredzētu, ka tik ātri izveidojusies šī milzīga plaisa starp cilvēkiem. Ar prātu saprotu, ka jābūt veselīgai konkurencei, ka kāds ir gudrāks, veiklāks, attīstītāks, bet… šī ciniski nežēlīgā plaisa.

- Iespējams, pie mums attīstās kāds īpašs paveids? Varbūt jāpagaida, lai visi dzīvnieciskie instinkti nomierinās?

- Jā, mums ir ciniskais kapitālisms. Tas tā arī tāpēc, ka Latvijā faktiski puse ir cittautieši, no kuriem nemaz nevar prasīt, lai viņi šo zemi ar visiem iedzīvotājiem nesavtīgi mīlētu. Šeit uz dzīvošanu apmetušies jau savā iedabā gluži pragmatiski cilvēki, kuri nemaz nevar atgriezties Krievijā, jo tur viņus noknābās un visu viņiem tur nodedzinās. Viņiem jāturas šeit, jo latvietis viņam nekad neko tādu nenodarīs. Latvietis tikai prasīs, lai godīgi nomaksā nodokļus, bet citādi – maucam uz priekšu! Bet viņiem tomēr pilnībā pie vienas vietas kaut kādi Dziesmusvētki. Un nevienam no viņiem nemaz nevar prasīt, lai viņi mīlētu latviešus.

- Bet tieši jūs mēs tomēr varam uzskatīt par izņēmumu?

- Man ir attaisnojums. Es pateikšu, kāpēc mīlu latviešus. Esmu rakstniece, un jau padomju laukā apbraukāju visu Latviju, izciemojos pa klubiem un kultūras namiem, satikos ar tantēm un onkuļiem, un esmu redzējusi tādu latviešu tautu, kādu jūs, paši latvieši, nemaz neesat redzējuši. Bet no pragmatiskā krieva neko tādu nevar prasīt. Tagad viņam neliek šķēršļus dzīvošanai Latvijā, un viņš taisa savu kapitālismu šeit. Tikko radīsies iespēja to darīt Londonā, tā viņš būs tur. Tāpēc patiešām neapskaužu šodienas Latviju, jo mēs te baudām ļoti cinisku kapitālismu, ko paši latvieši patiesībā nemaz neveido. Šeit valda cilvēki, kuriem Latvija pagaidām vienkārši ir ideāla dzīves vieta, vairāk nekas. Viņi vēl ir mazliet par vāju, lai pārvāktos uz Ameriku, tāpat uz Angliju, Franciju vai Vāciju. Viņu līmenis ir mūsdienu Latvijas ciniskais kapitālisms.

- Manuprāt, tomēr nav tā, ka tikai cittautieši veido Latvijas kapitālismu. Pašu bāleliņi taču arī neatpaliek.

- Es tikai salīdzināju, lai labāk izprastu manu attieksmi. Nebūsim naivi, runājot, ka tikai krievi ir tādi, kuri pamet savu zemi, braucot meklēt laimi citās zemēs. Nē, arī latviešiem tādu īpatņu nav maz. Nu, pamet taču, pamet – jau tagad latvieši pamet savu zemi. Un tie ir cilvēki, kuri arī ir tuvāk ciniskā kapitālisma ideāliem. Tieši tas mani visvairāk biedē, jo krieviem ir pašiem savas problēmas, un lai viņi ar tām cīnās. Bet latviešiem viss kļūst pagātne, manuprāt, arī tie paši Dziesmusvētki, kas jau maksimāli amerikanizējušies. Tas kapitālisms jau ienācis arī Dziesmusvētkos. Tagad latvietis ir brīvs, nav Gulaga draudu, nav draudu, ka iesauks tavu dēlu armijā un aizsūtīs uz Afganistānu, bet tostarp neviens nezin kāpēc nejūt, ka jaunā okupācija jau sākusies. Tā jau notiek – amerikāniskais ir klāt gandrīz visās jomās, tāpēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir gluži formāls dokumentu parakstīšanas akts, lai it kā nofiksētu to, kas reāli jau noticis. Kapitālisms šeit darbojas pilnā sparā – cilvēki kļūst nenovīdīgi, apdziest līdzjūtības, žēlsirdības uguntiņa. Paskatieties, kas notiek ar mūsu labdarības fondiem: tie taču jau kopš darbošanās pirmsākumiem pārsvarā pārtiek no skandināvu ziedojumiem, mūsu pašu bagātnieki tiem gandrīz neko nedod. Pamēģiniet no kāda mūsu naudas maisa dabūt palīdzību bērnu namiem! Tas taču arī ir rādītājs. Mums šeit ir ļoti cinisks, ļoti nežēlīgs kapitālisms, ko galvenajos vilcienos vēl varētu pieciest, tikai ar vienu nosacījumu: man nav iebildumu, ka tu brauc mersedesā, bet man jābrauc trolejbusā, taču – ja man nav nodrošinātas iespēja pat nopirkt biļeti šim braucienam trolejbusā, bet tu jau maini savu auto uz jaunāku, ekskluzīvāku modeli, tad kaut kas kopumā tomēr ar šo valsti nav kārtībā. Patiesībā tā ir nopietna katastrofa…

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” jūnija-jūlija numurā (Nr.91)

Pārpublicēts no www.delfi.lv

Informēja Laura R.

No materiālo vērtību sistēmas viedokļa kultūra kā parādība neeksistē, nav izprotama savā kopumā, izņemot atsevišķas šauras, praktiski izmantojamas izpausmju formas, jo nav iespējams kultūras procesu vērtēšanā iesaistīt tās kritērijus. Tas nozīmē, ka tiktu izveidots dīvains tirgus, kurā prece būtu nevis pērļu kaklarota, bet tās iesaiņojums, kur kā kurināmo pārdotu bibliotēku fondus, un gleznas kalpotu Mersedesos par kājslauķīšiem.

Tas arī nozīmē to, ka valsts pārvaldīšanā vadošo lomu jāuzņemas cilvēkiem ar lielu kultūras pārākumu. Visos posteņos, kas prasa atbildīgu lēmumu pieņemšanu — no likumdevējiem līdz augstākajiem ierēdņiem — jābūt nevis pragmatiķiem, bet ar atbildības sajūtu apveltītiem kultūras darbiniekiem, pieredzes bagātiem speciālistiem atstājot labi kontrolētus izpildītāju posteņus. Nevar laist pie valsts vadīšanas cilvēkus, kuri pēc savas iekšējās uzbūves nav spējīgi izprast dzīves pastāvēšanas un attīstības principus. Absurds ir apgalvojums, ka pirmajā vietā varētu būt lietišķās, ne personiskās īpašības. Es ticu, ka labs koncentrācijas nometnes priekšnieks savus pienākumus labi pildītu arī Latvijā un virtuozs krāpnieks savu kvalifikāciju nezaudētu arī ministra krēslā, taču valstij būtu veselīgāk, ja lēmumus pieņemtu Cilvēki ar labu Sirds Izglītību, uzklausot speciālistus — konsultantus.

Pauls Stelps, fragments no grāmatas „Pēcpusdienas sarunas”
(18.lpp.; 1997.gada 28.martā)

Grāmatu ieteica Laura R.

Augsti godātais Valdi Zatler un Zatlera Reformu partijas dibināšanas kongresa delegāti!

Apsveicu Jūs ar droši spertu soli, veidojot jaunu politisko spēku, un ceru, ka Jūsu partijas darbība kalpos valsts veiksmīgai attīstībai un Latvijas nacionālo resursu saprātīgai izmantošanai.

Lūdzu Jūs pievērst uzmanību tiem procesiem, kuru nozīmi Latvijas nākotnē ir grūti pārvērtēt par augstu. Tas ir valsts īpašumā vēl palikušo uzņēmumu un citu īpašumu liktenis.

Pastāv liels risks, ka Latvijai tiek nodarīts nelabojams ļaunums.

Savos dokumentos starptautiskie kreditori uzstāj, lai valdība veiktu valstij piederošo uzņēmumu privatizāciju. Šo nostāju publiski apliecināja SVF misijas Latvijā vadītājs.

Šī ideja ir atradusi atbalstītājus tagadējo Saeimas deputātu un ministru vidū. Viņi min dažādus argumentus: «jāatdod nauda kreditoriem”; «jāglābj budžets”; «trūkst līdzekļu pensijām”; «iegūto naudu varētu kaut kur investēt». Šie izteikumi apliecina runātāju neizpratni par lietu patieso stāvokli, viņu nekompetenci.

Sabiedrībai tiek iegalvots, ka valsts pārvalde apriori ir neefektīva. Tas neatbilst patiesībai. Arī mums ir valsts uzņēmumi, kas ir savas nozares rentabilitātes līderi ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā.

Tiek īstenoti centieni izņemt uzņēmumus no neprivatizējamo valsts īpašumu saraksta, padarīt tos privatizējamus ar struktūrvienību sadalīšanu patstāvīgās firmās, ar juridiskā statusa nomaiņu, ar to pakļautības nomaiņu. Turklāt tiek iniciēta diskusija par paša saraksta pārskatīšanu, bet tajā ir «Latvijas valsts meži», «Latvenergo», «Latvijas pasts», Starptautiskā lidosta «Rīga», «Latvijas dzelzceļš», «Latvijas gaisa satiksme».

Latvijas valdība veic konfidenciālu saraksti un sarunas ar Zviedrijai un Somijai kopēja valsts uzņēmuma, lai uzsāktu pārdošanas procesu, kura rezultātā šis uzņēmums, pārņemot LMT, «Lattelecom», Latvijas Valsts radio un televizijas centru, iegūtu monopolu uz Latvijas telekomunikāciju infrastruktūru.

Ekonomikas ministrs jau ir izstrādājis un publicējis Latvijas valsts uzņēmumu privatizācijas koncepciju, kas paredz to obligātu pārdošanu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, lūdzu Jūs dot publisku vērtējumu notiekošajam un izteikt Jūsu pozīciju.

Vai arī Jūs uzskatāt, ka labākas īpašuma pārvaldīšanas veids ir tā izpārdošana? Vai arī, jūsuprāt, racionālāk rīkojas tādas valstis kā Norvēģija un Dānija, kas efektīvi pārvalda valsts uzņēmumus?

Vai arī Jūs atbalstāt tagadējās valdības aklo sekošanu starptautisko aizdevēju dotajām norādēm – vai arī spējat radīt tādu ekonomikas attīstības modeli, kas sevī ietver arī valsts īpašumu? Tas var kalpot ne tikai par pastāvīgu valsts budžeta ieņēmumu avotu, bet arī par efektīvu instrumentu ekonomisko un sociālo procesu regulēšanai.

Sergejs Ancupovs, Nacionālo resursu institūta direktors, portāla neiztirgo.lv vadītājs
pārpublicēts no www.apollo.lv

Informēja Laura R.

Click to view slideshow.

saiets kā jau to varēja gaidīt bija burvīgs! kopā sanācām ~24 cilvēki – domubiedri.
daļa atbrauca ar vilcienu, daļa ar mašīnām. satikāmies pie vilciena stacijas un draudzīgi devāmies uz saimniecību, kura ir 2km attālumā.

kad bijām klāt, sasēdām apkārt ugunskura vietai, (kurš vēlāk tika iekurināts) un sākām iepazīšanos, kura ievilkās dažu stundu garumā, kas arī bija jauki, jo tās apvija dažādas sarunas, tai skaitā par ekobūvniecību.

laiks bija ļoti izdevies! silts un saulains, tādēļ arī nolēmām aizdoties papeldēties lielajā jumpravas dīķī. arī peldēšanos apvija draudzīgas sarunas domubiedru pulkā.

pusdienu pārtraukumā visi devāmies uz spirāldobi salasīt sastāvdaļas priekš lielās salātu bļodas. katrs ņēma kādas sastāvdaļas vien vēlas un kādos daudzumos un to visu likām vienā bļodā. cukur biešu un galda biešu lapas, salātu lapas, cukīni, lociņi, dilles, pētersīļi utt. sanāca lieliski salāti!

šoreiz lieliski izdevās ideja par mainīšanos ar pašaudzētu augu sēklām. vairāki domubiedri bija paņēmuši līdzi pašu vāktas dārzeņu un puķu sēklas, kuras devām pa apli, lai katram tiek kas jauns un interesants, ko iesēt nākošajā sezonā.

tuvojoties otrajai dienas daļai sāka līt un veiksmīgi paglābāmies sausi treilerī, kurā vēl tik daudz cilvēki nekad nebija salīduši, bet salīdām! paspēlēju un nodziedāju dažas dziesmas kā arī pabaudījām 528hz un 432hz toņdakšu burvību..

kad lietus rimās, sēdāmies atkal pie ugunskura vietas un artūrs polis dalījās savās zināšanās par pasīvajām mājām kā arī runājām par kupola mājām.

pienākot vakaram lielākā daļa domubiedru devās mājās un uz nākošo dienu palikām 9 cilvēki.

no rīta ieēdām aukstā ūdenī mērcētas auzu pārslas un pamazām ķērāmies pie kupola. zāģējām, urbām, sējām, montējām. sataisījām kupola apakšējo riņķi.
lielu daļu laika paņēma materiālu sazāģēšana un caurumu izurbšana. bet top, lēni un pārliecinoši!

paldies visiem domubiedriem par piedalīšanos un cerams, tiksimies kopā arī nākošajās saieta reizēs!

saietā piedalījās lielākā daļa domubiedru no sanākšanas ikšķilē un bija arī labs bariņš pirms tam vēl nepazīstamu cilvēku ar, kuriem bija liels prieks iepazīties!

par nākošo saietu līdz galam vēl nav izlemts, bet doma kā pamattēmu izvēlēties dārzu, jo kā nekā arī rudens vairs nav aiz kalniem un tuvojas ražas laiks.
padomā doties uz kādu vēl neredzētu vietu – pie kāda domubiedra ar dārzu, tādēļ, ja kādam ir ideja, kur tas varētu būt, droši dodiet ziņu un organizēsimies uz nākošo saietu, kurš varētu notikt septembra sākumā!

Vidzemes plānošanas reģions sabiedrības novecošanās problēmu Vidzemē piedāvā risināt ar imigrāciju no jaunattīstības valstīm. Izlasot Vidzemes plānošanas reģiona (VPR) kārtējo preses relīzi, nekādi nevarēju saprast, kā lai uztver atsūtīto ziņu – vai kā neveiksmīgu, nekritiski uztvertas globalizācijas, monetārisma un brīvā tirgus liberālisma ideoloģijas apdvestu 1. kursa komunikāciju vai politoloģijas studiju programmas studentu semināra projektu jeb ārēju spēku rūpīgi plānotu neirolingvistiskās programmēšanas darbību latviešu tautas iznīcības tuvināšanai.

Runa ir par aptauju, ko VPR šobrīd veic, “Lai noskaidrotu iedzīvotāju redzējumu par Vidzemi pēc divdesmit gadiem”. Pagājušā nedēļā šajā aptaujā ticis mēģināts noskaidrot, ko iedzīvotāji domā “par demogrāfisko situāciju reģionā 2030. gadā.”

Neiedziļināsimies pašas aptaujas ticamības un kvalitātes izvērtējumā – tās praktisko nederīgumu (35 internetā aptaujāti respondenti, no kuriem diez vai visi pat dzīvo Vidzemē) relīzē atzīst paši VPR darbinieki -, taču aplūkosim tās būtību. Demogrāfiskā situācija, kā tas visiem labi zināms, Latvijā ir vissliktākā Eiropas Savienībā. Ja minimālais auglības koeficients tautas pašatražošanai ir 2,2 bērni vienai sievietei, tad Latvijā pēc Pasaules Bankas datiem 2009.g. tas sasniedzis katastrofālo 1,3! Turklāt procentuāli, salīdzinot ar citu Eiropas nacionālo valstu pamattautām, latvieši Latvijā sastāda vismazāko daļu, kas ir zem pastāvēšanai kritiskās 75% latiņas. Saskaņā ar demogrāfa Ilmāra Meža aprēķiniem, ja līdzšinējās tendences nemainīsies, “no pašreizējiem 1,3 miljoniem latviešu līdz 2050. gadam būs palikusi tikai aptuveni puse.” Praktiski tas nozīmē, ka gadījumā, ja latvieši kā tauta nerod dzīvotgribu un nesāk dzemdēt bērnus, tad viņi Latvijā kļūst par minoritāti, vadošo lomu atdodot citu tautu pārstāvjiem.

I.Mežs uzsver: “Latvieši šobrīd veic liktenīgu izvēli mūsu bērnu un mazbērnu vietā – vai viņiem būs svarīgāks iespējami straujāks ekonomiskās labklājības kāpums, vai nākotnes Latvijas latviskums un latviešu valodas, kultūras dzīvotspējas nodrošinājums?” Kāds no šī atzinuma izriet secinājums par to, kas šobrīd būtu darāms valsts un pašvaldību iestādēm un institūcijām, tai skaitā un jo īpaši attīstības plānotājiem, nevalstiskajām organizācijām un tā dēvētajai inteliģencei? Vai tā nebūtu tautas dzīvotgribas veicināšana visiem iespējamajiem līdzekļiem, ekonomisko un sociālo sviru izveidošana bērnu un ģimeņu atbalstam? Piemēram, TV pārraižu, seriālu, t.s. šovu veidošana, kuros tiek veidots priekšstats par lielu ģimeni kā sabiedrības pamatu un vērtību, nodokļu diferenciācija atkarībā no bērnu skaita (papildu patreizējām atlaidēm par apgādībā esošajiem bērniem), hipotekārā kredīta daļēja dzēšana pēc katra nākošā bērna piedzimšanas, priekšroka uz budžeta vietām valsts augstskolās daudzbērnu ģimeņu bērniem (pie vienāda punktu skaita), utt. Vai domājot ilgtermiņā – ko it kā apgalvo, ka darot arī VPR – nevajadzētu no pirmā līdz pēdējam punktam visu stratēģiju pakārtot bērnu dzimstības pieauguma nodrošināšanai, ar to saistītām strukturālām infrastruktūras reformām?

Taču kāds ir VPR modelētais latviešu nākotnes redzējums (programmētā, svešiem spēkiem vēlamā vīzija)? Tiek piedāvāti divi varianti, kas ieguvuši kodētos nosaukumus “sirmo matu scenārijs” un “atvērto robežu ekonomika”.

Sirmo matu scenārijs tiek aprakstīts sekojoši: “Šajā gadījumā Vidzemē vēl vairāk pieaugtu vecu cilvēku īpatsvars. Taču imigrantu ieplūšana valstī tiktu kontrolēta. Sarūkošais darba spējīgo slānis maksās augstākus nodokļus un strādās garākas darba stundas, lai uzturētu pensiju sistēmu un veselības aprūpi. Paaugstinoties dzīves dārdzībai, daudzi seniori izvēlēsies dzīvi ārpus lielajām pilsētām. Tas veicinās dažādu pakalpojumu attīstību laukos un radīs jaunas darba vietas senioru aprūpē. Tomēr “sirmais elektorāts” ar savām balsīm vēlēšanās varētu atņemt finansējumu bērnu dārziem, skolām un jauniešu aktivitātēm. No otras puses – viņu dzīves laikā gūtās pieredzes un vieduma izmantošana sabiedrībai varētu būt noderīga.”

Lieki teikt, ka šī “prognoze” ir izdomāta, bez kāda reāla seguma līdzšinējā cilvēces vēsturē. Nav uz pasaules neviena valsts, kur pie Latvijas atlikušās ekonomikas resursiem un infrastruktūras, politiskās sistēmas, sabiedrības uzskatu kopuma un rīcības modeļiem kaut kas tāds būtu noticis vai varētu notikt. Pakalpojumi gandrīz nekad un nekur, izņemot dažas ofšoru banku “paradīzes”, neveido ekonomikas pamatu. Varbūt uz īsu brīdi tie var dot kādu iluzoru ekonomisko rādītāju pieaugumu, taču nekad pakalpojumi vieni paši, bez attīstītas lauksaimnieciskās un industriālās ražošanas nav nodrošinājuši ilgstošu labklājību un nekad pie novecojošas populācijas ar mazturīgiem pensionāriem. Nosacīti turīgi pensionāri “sirmo matu scenārijā” Latvijā sastādīs labi ja 2-3% no pensiju saņēmēju kopskaita.

Vērts atzīmēt, ka virknē gadījumu novērojama korelācija starp pakalpojumu īpatsvara pieaugumu ekonomikā un valsts parāda palielināšanos. Tā ir tendence, kurai ātrāk vai vēlāk seko neizbēgams bankrots. Ja ASV, kur pēdējās dekādes laikā īpaši vērojams pakalpojumu sektora (un valsts parāda) pieaugums un ražošanas “migrācija” uz jaunattīstības valstīm, šo problēmu regulāri risina gan ar miljardiem vērtām valsts subsīdijām grūtībās nonākušajām korporācijām (kas cita starpā atkal nozīmē valsts parāda pieaugumu), gan ar ģeopolitiskiem instrumentiem, tai skaitā lokālu karu izraisīšanu, tad Latvijai, protams, šādi līdzekļi nav un nebūs pieejami. Tāpat Latvija nekļūs ne par ofšoru banku zemi, ne par augsto tehnoloģiju pakalpojumu sniedzēju – tam, kā grāmatā “Sliktie samarieši” raksta pasaules līmeņa ekonomists Hadžūns Čangs, vajadzīga attīstītajām valstīm līdzvērtīga industriālā un zinātnes bāze, kuru veidot vismaz pagaidām šeit neviens politiskais spēks negrasās.

Tātad īsumā – šis ir variants, kuru autori pasniedz kā “slikto”. Kāds tad ir “labais”?

Izrādās, izteikto apsolījumu ziņā tas ir vēl neiespējamāks un vēl sliktāks par “slikto”: “Otrais scenārijs ir atvērto robežu scenārijs, kurā Latvijas politiķi apzināsies sabiedrības novecošanās ietekmi uz sociālajām un ekonomiskajām sistēmām. Lai veicinātu ekonomiskās un kultūras inovācijas, Eiropas Savienība atver savu darba tirgu  migrantiem no Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas. Tie apmetas, ne vien attīstītākajās Eiropas valstīs, bet arī Vidzemē. Vietējo iedzīvotāju un iebraucēju kultūru pieredzes tiek apvienotas, lai atrastu labus risinājumus dzīves kvalitātes un ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai.

Respondenti, kuriem pieņemams likās „atvērto robežu” scenārijs, norādīja, ka viņiem nav pretenziju pret imigrantiem. Viņuprāt, svarīgi būtu atrast iespējas, kā abas puses (vietējos un imigrantus) lietderīgi iesaistīt, lai sekmētu Vidzemes attīstību.” Ko varam izvilkt no “atvērtajām robežām”? Vispirms jau atzinumu, ka sabiedrības novecošanās tomēr ir nopietna sociālekonomiska problēma. To gan mēs jau tā kā būtu izpratuši no ikdienas dzīves, demogrāfa Meža, ekonomista Ulda Oša, Ivara Brīvera, u.c. profesionāļu teiktā. Otrkārt – jebkādu raižu noraidīšanu par latviešu tautas izmiršanu. Tas, ka savā valstī, savā tūkstošiem gadu apdzīvotā kultūrvēsturiskā zemē miera laikā izmirst tauta, – tā šiem “scenāristiem” nav problēma. Treškārt – izrietoši no “otrkārt” – nav pat jādomā par latviešu dzimstības veicināšanu! Priekš kam to? Svarīgāk ir veicināt “ekonomiskās un kultūras inovācijas”, ko var panākt tikai atverot robežas imigrantiem no citiem kontinentiem. Tad, kad tas notiks, varēšot novērot vēl vienu nekur un nekad nenovērotu parādību, kad svešu kultūru, vērtību sistēmu un domāšanu pārstāvošu, no mazattīstītām zemēm nākošu, labāku dzīvi meklējošu imigrantu pieplūdums izraisīs produktīvu, radošu procesu, kas ļaus atrast “labus risinājumus dzīves kvalitātes un ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai.” Varbūt aptaujas autori varētu šeit man oponēt un detalizēti ar vēstures faktiem un statistikas datiem pierādīt vismaz vienu gadījumu, kad 3. pasaules imigranti uz attīstītāku valsti sev līdzi atved kādu ilgtspējīgu (teiksim, novērojamu vismaz 25 gadus) ekonomiskām mērvienībām izmērāmu “labu risinājumu”?

Tā vien šķiet, ka VPR “stratēgas” dzīvo kādā citā realitātē un nav pamanījuši ne to, kā imigrantu integrācija izgāzusies Rietumeiropā, jo īpaši Beļģijā, Francijā, Vācijā (lai atceramies kancleres Merkeles 2010. gadā izteikto skaudro atzinumu, ka “mēģinājumi izveidot Vācijā multikulturālu sabiedrību ir cietuši pilnīgu neveiksmi”) un Zviedrijā, ne to, kāds “dzīves kvalitātes” pieaugums šajās valstīs vērojams migrantu apdzīvotajos kvartālos.

Noslēgumā jājautā (pēc pašsaprotamā jautājuma nr.1 – priekš kam mums vajadzīgs Vidzemes plānošanas reģions?) – kas ir ieinteresēts latviešu izmiršanā un imigrantu nometināšanā mūsu zemē? Visticamākās kandidātes ir Eiropas Savienības vecās dalībvalstis, kuras jūt, ka imigrantu pašu mājās radītajām problēmām jāmeklē risinājums un tāds, atbilstoši šo valstu koloniālajām tradīcijām, varētu būt jau esošo vai nākošo imigrantu pārvietošana uz citu, ne-savu teritoriju. Un kāpēc, lai tā nebūtu Latvija, ja reiz latvieši paši ir izlēmuši pazust no zemes virsas un spītīgi atsakās iestāties par savām interesēm, gļēvi jau 20 gadus iztopot visnejēdzīgākajām ārzemnieku prasībām? Vajag viņiem tikai palīdzēt to izdarīt ātrāk, atturēt no jebkādām tautas izaugsmi veicinošām darbībām un šajā ziņā labi noder tādas aptaujas, kurās iespējams izvēlēties tikai sliktu vai vēl sliktāku iespēju. Par to, ka Eiropas Savienībai patiešām ir šādi nolūki liecina arī kādas Daugavpils biedrības nesen realizētais, Eiropas Savienības un Latvijas valsts (!) finansētais projekts “Hallo, Latvija – 2011!”, kura mērķis ir veicināt trešo valstu valstspiederīgo integrāciju Latvijas sabiedrībā un nodrošināt viņiem sniegto pakalpojumu pieejamību un kvalitāti.

Tāpēc noslēgumā jautājums tiem, kas rudenī piedalīsies ārkārtas saeimas vēlēšanās – vai balsojot par kādu partiju jūs tai pieprasīsiet izvērstu un detalizētu darbības plānu Latvijas ražojošās ekonomikas attīstības un dzimstības pieauguma veicināšanai? Vai pēc vēlēšanām sekosiet līdz savas partijas darbam un prasīsiet solīto pildīt? Jeb kārtējo reizi pakļausieties politikāņu tukšajiem, skaļajiem, vēlētāju apmaušanas nolūkos PR speciālistu izdomātajiem saukļiem?

Valters Grīviņš

20. jūlija pēcpusdienā jau piekto trešdienu pēc kārtas Vērmaņdārzā pie apaļās strūklakas pulcējās Anastasijas domubiedri uz kārtējo Latvijas Dzimtas Mājvietu biedrības darba grupas sapulci.

Tās gaitā Ginta ierosināja integrēt Dzimtas mājvietu ciemata „Ausma” projektu biedrībā, padarot to par vienu no biedrības darbības virzieniem un piesaistot vairāk cilvēku, kas paralēli varētu strādāt pie dažādiem šī tipveida projekta aspektiem.
Savukārt Juris ierosināja papildus Dzimtas mājvietu ciemata tipveida projekta izstrādei izmantot jau esošu reālu zemes platību, uz kuras bāzes modelēt dažādus ciemata ēku, būvju, infrastruktūras un citus elementus.

Pēc sapulces izskaņas tās dalībnieki kopā devās uz Uzņēmuma reģistra Rīgas reģiona nodaļu, lai iesniegtu dokumentus biedrības nosaukuma maiņas un statūtu grozījumu reģistrēšanai Biedrību un nodibinājumu reģistrā, taču tā kā uz biedrības statūtiem pietrūka viena paraksta, jo viena no biedrības dibinātājām tobrīd atradās ārpus Latvijas, tad izmaiņu oficiālā reģistrēšana tika atlikta uz 1 nedēļu.

Ja vēl kāds Anastasijas domubiedrs gribētu piedalīties darba grupas sapulcēs, taču šajā laikā (trešdienās plkst. 17:00) nekādīgi nevar tikt, tad lūdzu atsūtiet savu ierosinājumu par jaunu tikšanās laiku, kas jums būtu pieņemams.

4. jūnijā notika anastasijas domubiedru saiets ikšķilē. saieta tēmas bija dzimtas mājvietu ciemats “ausma” un lokālā ekonomika.

turpinot saietu “tradīciju” nākošais saiets notiks jumpravā, sestdien, 16. jūlijā ar iespēju palikt uz otro dienu – 17. jūliju, vai pat ilgāk.

saieta mērķi:
- iepazīties ar vēl nepazīstamiem domubiedriem
- dalīties pieredzē ekoloģiskajā un ekonomiskajā būvniecībā
- piedalīties eko būves projektā – kopā darboties pie ģeodēziskā kupola izveides
- mainīties un dalīties ar pašu vāktām sēklām

aptuvenais saieta plāns:

tiekamies pie jumpravas vilciena stacijas 10.30-10.40, tālāk ar kājām dodamies uz manu saimniecību, kura ir ~ 2km attālumā.

vilciens no rīgas centrālstacijas uz jumpravu atiet 9.20 un jumpravā tas ierodas 10.31
vilciena biļetes cena – 1.70ls

kad būsim saimniecībā, pastāstīsim katrs par sevi – mērķiem, plāniem utml..
pēc tam dalīšos pieredzē alternatīvās būvniecības metodēs. būs apskatāmi arī realizētie piemēri – virszemes smilšu maisu pagrabs, ģeodēziskā kupola plēves siltumnīca un topošā ģeodēziskā kupola salmu ķīpu dzīvojamā māja ar gumijas riepu pamatiem.
pastāstīšu arī par idejām nākošajām būvēm – pirtiņai, saimniecības ēkai, utml.

ja tev ir bijusi pieredze ar ekobūvniecību, un vēlies ar to padalīties esi aicināts/a saietā par to pastāstīt un ja ir iespēja parādīt (piemēram ar fotogrāfijām).

līdzi vajadzētu paņemt arī ko apēdamu.

uz vakarpusi, ar domubiedriem, kuri vēlēsies palikt ilgāk, pieķersimies pie 5.8m diametra ģeodēziskā kupola būves.

tā apmēram noslēdzas pirmā diena..

pārnakšņošanai vēlams līdzi paņemt guļammaisu un telti, bet varēs iztikt arī tikai ar guļammaisu pārnakšņojot zem nojumes.

ar domubiedriem, kuri paliks uz otro saieta dienu, no rīta pabrokastosim, parunāsim un turpināsim ģeodēziskā kupola būvi.
kad tā būs pabeigta apliksim to ar kartoniem un iespējams, ja paspēsim sāksim to apkrāmēt ar māla un smilts maisījuma apmetumu.

ja kādam ir pašu vāktās sēklas, būtu feini, ja tās paņemtu līdzi priekš padalīšanās un maiņas..