Pirms kādas nedēļas noskatījos TV3 raidījumu "Hakeri". Tas jau mani nedaudz pavilka uz domu, ka vajadzētu pa ilgam laikam kaut ko uzrakstīt, bet tā īsti nesaņēmos. Līdz vakardienas ziņa par VID datu noplūdi un Jāņa Kučinska raksts par kredītiem naudu un politiku man "uzdzina asini".

Līdz šim es tiku domājis, ka dzīvošana laukos ir tas lētākais, ekoloģiskākais variants. Tomēr maķenīt citu skatu man pavēra Uģa Rotberga (www.pdf.lv) kādā intevijā teiktais, ka nekas nevar piedāvāt minimālāku dabas resursu patēriņu un ekonomiskāku dzīvi rēķinot uz vienu cilvēku, kā pareizi organizēta pilsētu dzīve.

Interesanta gadu veca intervija interesantā vietnē.
Tā ir majaslapa Sabiedrībai par ekonomisko attīstību. Diezgan interesants resurss par ekonomiku. Vismaz man kā tādam autodidaktiskam mikrouzņēmējam patika. Maz gan ko zinu par tām sejām, kas to veido, bet patika un tika pievienots pie manām interneta grāmatzīmēm.

Latvijas Radio 1 šodien bija raidījums par to kā krīze tapa Latvijā ar dažiem labiem vēsturiskiem politiķu un banku vadoņu izteikumiem dažus gadus atpakaļ. Raidījums ar domu pameklēt, kurš tad vainīgs.
Diezgan pamācošs raidījums - iesaku noklausīties. Saitīte uz arhīvu šeit:
http://www.latvijasradio.lv/program/1/2009/09/20090911.htm
Skat raidījumu "Krustpunktā" 13:06.

Bribēju pievērst uzmanību Sandras Martinsones aptaujai, kurā būtu labi piedalīties.
Man pašam tas lika bišķi apstāties un padomāt par pagājušiem 20 Latvijas gadiem.
Citādi man ļoti patīkas viņas raksti par Baltijas reģionu ekonomiku - tā sakot plašākam skatam (biki atšķiras no vietējo mēdiju lielākoties virspusējās čalošanas).

Nesen lasiju Egleskoka pārdomas par to, ka ļoti bieži informācijas plūsmā (medijos) tiek lietota iepriekšdefinētu iespēju piedāvāšana runājot par kādas problēmas risinājumiem, tādējādi lasītājam "sašaurionot skatu" uz doto problēmu. Es gan nedaudz šaubos, ka tas ir apzināti, varbūt vnk. tas ir žurnālistu kompetences trūkums.
Par ko līdzīgu nācās šorīt pārliecināties pirmajā Latvijas radio, kur bija raidījums par programmatūras izmaksām valsts iestādēs, jeb atvērtais kods pret t.s. komerciālo programmatūru (vai arī otrādi).

Es te aizdomājos par sekojošu lietu. Kredītus mēs saprotam, kā sava veida preci, kas šinī gadījumā ir nauda, kuras cena savukārt ir procenti.
Praktiski jebkurai precei ir tāda vai citāda garantija, par to, ka tā, piemēram, neizjuks izejot no veikala, t.i. saglabās savu funcionalitāti un/vai vērtibu.
Tad nu lūk še man radās jautājums:
Kāpēc aizdotajai naudai nav garantijas, bet aizņēmējam ir jābūt
garantijai? Vai arī - kas garantē to, ka nauda nezaudēs savu vērtību un funkcionalitāti? Vai aizdevuma līgumā maz ir kas teikts, par naudas kvalitātes nodrošināšanu?

Virsrakstā nedaudz pārfrāzēju pazīstamā raidījuma nosaukumu.
Vakar svinot Annas izraisījās tāda diskusija par to, kurp dodas Latvijas politika un sabiedrība. No maniem sarunas biedriem tā izklausījās gana pesimistiska - lielākā daļa sabiedrības ir tāda, kāda ir un kamēr nemainīsies doma "vispirms man un tad pārējiem varbūt" ("vispirms ēdīsim Tavu un pēc tam katrs savu"), tikmēr te nekādas pāmaiņas nebūs.
Man gan gribas noticēt un akcentēt pāris rakstus (saitītes), kas pretēji dominējošajiem mediju kanāliem, kuri runā tik par kārtējo apcirpšanu, dod kādu ideju, ko vajadzētu mainīt:

Ir paklīdušas ziņas, ka līdz gada beigām būs palikušas tikai divas bankas:

Manuprāt ļoti vērtīgs skats no malas uz pēdējo gadu Latvijas un ne tikai politiku un ekonomiku izskanēja šorīt Latvijas Radio 1 intervijā ar Edvardu Lūkasu no The Economist. Tas vnk. ir jādzird.
Katrā ziņā man patika atziņa pašās intervijas beigās...
Sākumā gan pieteikums bija šķērsām.
Variet to noklausīties radio arhīvā ap 08:14 un 08:24: