Nesen lasiju Egleskoka pārdomas par to, ka ļoti bieži informācijas plūsmā (medijos) tiek lietota iepriekšdefinētu iespēju piedāvāšana runājot par kādas problēmas risinājumiem, tādējādi lasītājam "sašaurionot skatu" uz doto problēmu. Es gan nedaudz šaubos, ka tas ir apzināti, varbūt vnk. tas ir žurnālistu kompetences trūkums.
Par ko līdzīgu nācās šorīt pārliecināties pirmajā Latvijas radio, kur bija raidījums par programmatūras izmaksām valsts iestādēs, jeb atvērtais kods pret t.s. komerciālo programmatūru (vai arī otrādi).
Argumenti tur tika minēti daudz un dažādi: tur brīvais tirgus, tur pieredze u.tml. Un kaut kādā brīdī es saparatu, ka Egleskokam ir taisnība - dominēja ideja - vai nu viens, vai nu otrs. Lai gan tiem, kas zina detaļas, bija saprotams, ka virkni gadījumos varētu būt domātas arī kombinācijas. Tomēr pats galvenais, kas netika pateikts, bija - atvērtā koda būtība. Sākumā tika pieminēta ideja, ka ir bezmaksas programmatūra un pēc tam veiksmīgi tika apspēlēta ideja, ka "par brīvu ir tikai siers peļu slazdā". Nekas netika pieminēts par to, kur un kā tiek apmaksāts tas darbs no kā rodas "bezmaksas programmatūra" (patiesībā, jau par brīvo programmatūru, parasti kāds jau ir samaksājis vienā vai otrā veidā). Kur nu vēl atļauties tādu domu lidojumu, ka ir varianti, kur atvērtā koda programmatūra un tās izstrāde darbojas, kā sava veida kooperācija un tādā veidā ietaupot naudiņu un vienlaicīgi apgūstot labu savstarpējās, t.sk. vietējās kooperācijas pieredzi programmatūras izstrādē un atbalstā.