Ekskluzīvā lauku dzīve
Līdz šim es tiku domājis, ka dzīvošana laukos ir tas lētākais, ekoloģiskākais variants. Tomēr maķenīt citu skatu man pavēra Uģa Rotberga (www.pdf.lv) kādā intevijā teiktais, ka nekas nevar piedāvāt minimālāku dabas resursu patēriņu un ekonomiskāku dzīvi rēķinot uz vienu cilvēku, kā pareizi organizēta pilsētu dzīve.
Tas bija, kā beidzamais piliens maniem rožainajiem uzskatiem par zaļajiem laukiem un pied... pilsētu. Kaut gan patiesībā vnk. salika punktus uz "i" manai paša pieredzei. No otras puses, ja rēķinās ar patreizējo realitāti, tad tie rožainie uzskati diemžēl atbilst patreizējai realitātei. Un arī ideālajā variantā ir savs skaistums dabā, ko maz ietekmējusi cilvēka roka un kuru baudīt iespējas pieaug proporcionāli attālumam no pilsētām. Tāpat simpātijas pret laukiem ir saistītas ar manu pieredzi - no bērna kājas dzīvojies pa mežiem un laukiem un rīkojot vietējās mini ekspedīcijas pa tuvējo apkārtni.
Mūsu pilsētu dzīve nosacīti izvietojas tādās kā apļa joslās.
Pašā centrā, kur lielākais vairums ikdienā burzās, ir daudz visa kā. Dzīve šeit var būt visekonomiskākā, jo visticamāk, ka vajadzība pēc transporta var būt tik minimāla, ka to vispār nevajag (pat ne velosipēdu). Līdz primārām vajadzībām nepieciešamām lietām var aiziet ar kājām. Te gan darbojas cits nosacījums - tādu gribētāju te tusēt ir daudz un līdz ar to beigās tā dzīvošana šeit sanāk ekskluzīva citu izmaksu dēļ, kad jāmaksā par to vien, ka drīksti te uzturēties.
Nākošā šķiet varētu mūsdienu situācijā būt tā reāli visekonomiskākā (ekoloģiskākā). Uzturēšanās/dzīvošanas izmaksas varētu būt mērenas un lai nokļūtu līdz primārām vajadzībām nepieciešamām lietām, pietiek ar velosipēdu vai sliktākā gadījumā sabiedrisko.
Trešā josla "biezo" rajoni (pats tādā dzīvoju
). It kā viss tas pats izdarāms, kas otrajā, tomēr tas viss maksā vairāk vai aizņem vairāk laika.
Tālāk jau aiziet īstie lauki, kas patiesībā ir īsti ekskluzīva dzīvošana - ir tikai divi varianti, lai tur vispār būtu vēlme dzīvot: vairāk strādāt (izdomāt uzņēmumu) vai samazināt prasības pret dzīvi. Vēl, protams, atliek abu faktoru kombinācija.
Nobeigumā jautājums: varbūt pareizākā nostādne nav glābt laukus, bet gan optimizēt pilsētas. Ar to gan es negribu teikt, ka vajag pamest novārtā laukus, bet gan, ka varbūt nepieciešama cita pieeja.
Ir vēl viena atziņa, kas
Ir vēl viena atziņa, kas izriet no tēmas, tā ir apbrīna un cieņa pret laukos dzīvojošajiem, kuriem nepieciešams daudz vairāk darba un pašdisciplīnas un uzupurēšanās, lai "samaksātu" tās "dzīvošanas izmaksas". Un jo vairāk vēlies dzīvot komfortā, kas līdzigs pilsētniekam , jo vairāk līdzekļu ir nepieciešams - naudas, darba/laika vai attekšanās veidā.
Bet katrā ziņā tā nav atziņa - ak nabaga laucinieki, cik viņiem grūti (relatīvi/mazāk naudas, bet vairāk darba), bet drīzāk gan otrādi, ka viņi var tik lepni dzīvot.
Bez saistības ar laukiem jau
Bez saistības ar laukiem jau pilsēta nepastāv un sabiedrība ir tāda kāda tā ir. T.i. ir diezgan cieša sastība ar Tevis pieminēto laiku veci un pilsētnieku ar sabvūferaino vāgenu.
Vnk. mana atziņa ir, ka pilsēta varbūt pati par sevi nav tik melna kā to nereti mālē pret skaisto gaišo lauku dzīvi. Tai ir savi labumi attiecībā pret laukiem un ne tikai pliki ekonomiskā/skaitliskā vērtējumā.