Atbilde noklausīta nesen kā pastāsts par pagājušā gadsimta sākuma kalpu vērtēšanas paņēmieniem. T.i. sava veida darba intervija tajos laikos bija sekojoša:
Iespējamo kalpu aicināja pie galda un lika ēst. Saimnieks skatījās, kā nu šis ēd un vērtēja. Vajadzējis ēst ātri, bet kārtīgi, tad esot bijis labs.

Vislabākā detaļa ir tā kuras nav.

Labi izdevusies nedēļas nogale.
Izbaudīta aizejošā vasara uz motocikla, labā kompānijā ar sarunām par dzīvi raibo. Tas viss vēl komplektā ar studiju laika vietu apmeklējumu un raibām atmiņām, mazliet arī lidmašinas un dažādu močišu izmēģināšana ( Hondas cībītis un BMW baika 1,2l).
Nobeigumā mazliet Jūras un "sarūtotās lidmašīnu debesis" - braucu mājās un dungoju Astro'n'out "gravitātei nē"...

Aņuks nošpikots no radio, kurš laikam to paņēmis no preses:

Sarunājas divas govis:
- Zini, man šķiet Viņi mūs baro tikai tāpēc, lai dzertu mūsu pienu un pēc tam vēlāk nokautu un apēstu.
- Ei tak tu ar savām sazvērestības teorijām! Vai gribi, lai viss ganāmpulks par tevi sāk smieties!?

Man jau šis aņuks ļooti patīk. Manuprāt ļoti labi raksturo laikmetu, kur dažāda veida sistēmas ir tā ievijušās sabiedrības apziņā un sadzīvē, ka pat vēloties kaut ko darīt citādāk dažkārt jāsastopas ar lielākās daļas labākā gadījumā neizpratni.

Latvijas Radio 1 šodien bija raidījums par to kā krīze tapa Latvijā ar dažiem labiem vēsturiskiem politiķu un banku vadoņu izteikumiem dažus gadus atpakaļ. Raidījums ar domu pameklēt, kurš tad vainīgs.
Diezgan pamācošs raidījums - iesaku noklausīties. Saitīte uz arhīvu šeit:
http://www.latvijasradio.lv/program/1/2009/09/20090911.htm
Skat raidījumu "Krustpunktā" 13:06.

Izmantoju to iespēju saistībā ar Tautasforumiešu tikšanos, lai paviesotos Godesverderā.
Tas bija labs pretstats dominējošajos medijos skanošajām ziņām, par to ko mēs nespējam. Pat dažs labs atmodas laika aktīvists ir aizdomājies līdz "mēs savu valstiskumu varam zaudēt, jo mums nav tas un tas un mēs nevaram to un to". Žēl, ka nevaru atrast saiti uz interviju vai ierakstu, tad tas būtu atsevišķa ieraksta vērts. Ceru, gan ka tās bija viņa šaubas, nevis apzināta nespējnieku sajūtu sēšana sabiedrībā.

Bribēju pievērst uzmanību Sandras Martinsones aptaujai, kurā būtu labi piedalīties.
Man pašam tas lika bišķi apstāties un padomāt par pagājušiem 20 Latvijas gadiem.
Citādi man ļoti patīkas viņas raksti par Baltijas reģionu ekonomiku - tā sakot plašākam skatam (biki atšķiras no vietējo mēdiju lielākoties virspusējās čalošanas).

Es te aizdomājos par sekojošu lietu. Kredītus mēs saprotam, kā sava veida preci, kas šinī gadījumā ir nauda, kuras cena savukārt ir procenti.
Praktiski jebkurai precei ir tāda vai citāda garantija, par to, ka tā, piemēram, neizjuks izejot no veikala, t.i. saglabās savu funcionalitāti un/vai vērtibu.
Tad nu lūk še man radās jautājums:
Kāpēc aizdotajai naudai nav garantijas, bet aizņēmējam ir jābūt
garantijai? Vai arī - kas garantē to, ka nauda nezaudēs savu vērtību un funkcionalitāti? Vai aizdevuma līgumā maz ir kas teikts, par naudas kvalitātes nodrošināšanu?

Virsrakstā nedaudz pārfrāzēju pazīstamā raidījuma nosaukumu.
Vakar svinot Annas izraisījās tāda diskusija par to, kurp dodas Latvijas politika un sabiedrība. No maniem sarunas biedriem tā izklausījās gana pesimistiska - lielākā daļa sabiedrības ir tāda, kāda ir un kamēr nemainīsies doma "vispirms man un tad pārējiem varbūt" ("vispirms ēdīsim Tavu un pēc tam katrs savu"), tikmēr te nekādas pāmaiņas nebūs.
Man gan gribas noticēt un akcentēt pāris rakstus (saitītes), kas pretēji dominējošajiem mediju kanāliem, kuri runā tik par kārtējo apcirpšanu, dod kādu ideju, ko vajadzētu mainīt:

Labākais ko darīt šinī laikā - izrauties no ikdienas steigas un doties lasīt liepziedu tēju.
Vislabāk tā uz vakara pusi un labāk atrast kādu, kurai zari līdz zemei, bet var arī mēģināt rāpties. Galvenais nesteigties.
Tad var vnk. ienirt bišu un kameņu sanoņā vai drīzak tādā, kā dunoņā. Tāpēc arī pievakare labāka - parasti tad vēja mazāk un apkārt klusāks.
Tas viss kokteilis (skaņas, smaržas u.c.), ja vien ļaujas un neskrien, diezgan noteikti "apstādina laiku" uz lasīšanas brītiņu.
Vēlāk ziemā tad dzerot šo pašlasīto tēju, var arī nedaudz laiku pieturēt.