Pēdājais mēnesis prims brauciena paskrien ātri - jau lielā pusē. Laika nav palicis īpaši daudz. Lai kaut ko nepalaistu garām, vai lai neatstātu uz pēdējo dienu histēriju nolēmu sastādīt sarakstiņu, kas vēl nav:

Mans Krimas ceļojuma biedrs atsūtīja man vienu saitīti, kas izrādījās viena ukraiņu motobrāļa pasaules apceļotāja piezīmes. Pie tam brauciens notiek tagad un iet raibi. Patreiz varētu būt atkal ceļā pēc lauztās kājas atveseļošanās. Ir arī citu braucienu dienasgrāmatas un galerijas.
http://proidysvit.com/

Kopā nobraukti ~4.4 tk km

Brauciens par spīti kļūdām sagatavojoties ļoti izdevies, lai gan gana sasprings un nogurdinošs.

Daži secinājumi no brauciena pieredzes:

Šādam maršrutam būtu vērts veltīt vairāk laika - kādas divas nedēļas.

Mostamies izbaudot jauko skatu uz Dņepru un lietojot ērtības ko tā piedāvā - pilnvērtīgu nomazgāšanos. Varētu mēģināt arī peldēt tomēr upes kasts šai vietā stāvs arī zem ūdens un mālains. Varētu būt problēmas ar arā izkļūšanu. Atpakaļ izbraucot uz ceļa tā straujāk mēģinu paņemt smilšainos posmus. Rezultātā pastulbs, bet mīksts kritiens smiltīs un mans labais čemodāns atdalās. No tā arī atdalījusies stprinājumu atslēga. Jānis bilst, ka Arbatam es vēl neesmu bijis gatavs un aizlienē man savu stropi, lai pievilktu to pie koferu rāmja.

Mostamies ap sešiem un tinamies ātrāk no šīs vietas prom - te mūs nekas nesaista . Priekšpusdienā pabriesmīgi ceļi gan Dņepras ūdenskrātuvēm un monstrīgi HESi. Vēlāk uzbraucam uz lielākiem ceļiem.

Vistālāk uz dienvidiem, bet šī nakts bija visaukstākā - laikam kalni pie vainas. Uz rīta pusi bija tā pavēsi. Naktī rēja lapsas un suņi. No rīta ceļamies un veļamies. Izmantojam kalna strauta labierīcības - tekošu ūdeni un nomazgājamies. Jānis papbeidz māla dubļu mazgāšanu.

Urā. Šī ir diena, kad atkal varu braukt. No rīta cēlos līdz ar saules gaismu un nobildējies pie jau apnikušās viesnīcas devos ceļā. Pirms Krasnoperekopskas (tad vēl neizināju, ka tā to sauc) pamanu tās rūpnīcas dumeņus ar nevājiem dūmiem kas virs līča rietumu pusē no dienvid-austrumu vējiem veidoja pamatīgu smoga dūmaku. Paguvu vēl sajust tādu kā sēra smaku.

Rīts pienāca nomācies un lietains - gluži kā mans garīgais. Viesnīca šķiet savu (padomju) laik bijis īsts lepnums, jo pirmā otrā stāva pieņemšanas un restorāna telpas uztaisītas ļoti grezni visādām tur cikām un cakām. Tomēr istabiņās bija padomju laika mēbeles un labierīcibas. Vis gan darbojās un vešiņa un dvielīši bija tīri un kārtīgi, kā arī bija ziepītes un šampūns. Vienīgi televizors bija jaunāku laiku. Istabiņa ar labierīcibām maksāja kaut kādas tur 200 (~ 16Ls) ar kaut ko grivnas.

Diena iesākās ļoti jauki, bet beidzās skrobīgi. Bet par visu pēc kārtas. Atausa ļoti jauks un saulains rīts. Varēja just, ka diena būs silta. Bijām apmetušies Dienvidukrainai tipiskā vietā ar lēzenu, bet ne plakanu reljefu, ko rotāja auglīgi un lauki ar dažādām kultūrām, kuriem pa starpām bija pa kādam meža pudurītim un koku alejām gar ceļiem. Piecēlāmies.

Rīts bija apmācies, samērā pavēss (ar vasaras jaku), bet nelija. Bija gan neliela baža, ka tas tomēr varētu līt. Nolemjam no rīta pabraukt nedaudz atpakaļ pāris apvedceļa krustojumus, lai to nobildētu un lai pievilktu ķēdi manam motociklam.