Diena iesākās ļoti jauki, bet beidzās skrobīgi. Bet par visu pēc kārtas. Atausa ļoti jauks un saulains rīts. Varēja just, ka diena būs silta. Bijām apmetušies Dienvidukrainai tipiskā vietā ar lēzenu, bet ne plakanu reljefu, ko rotāja auglīgi un lauki ar dažādām kultūrām, kuriem pa starpām bija pa kādam meža pudurītim un koku alejām gar ceļiem. Piecēlāmies. Kamēr taisījāmies un ēdām brokastis, garām pabrauca traktors ar bišu māju piekabi - vēlāk redzējām daudz kur ceļa malās tirgojam jauno medu.

Sākām braukt. Iesākumā kamēr tikām līdz Odesas (?) lielceļam asfalts pēkšņi nomainījās uz bruģi. Pamatīgs krateklis, bet abās pusēs iebrauktas zemesceļa sliedes, pa kurām tagad, sausā laikā bija braukt patīkamāk. Ceļš aizveda kāda ciematā, kur pārvērtās absolūti bedrainā ielā. Ceļi vispār Ukrainā ir briesmīgi (diezgan pamatīgs kontrasts salīdzinājumā ar Baltkrieviju). Pat lielceļš uz kura izbraucām pēc brītiņa bija ar pārsteigumiem, lai arī bez asajām bedrēm, bet bieži vienās pumpās uz risās. Jānis pat trāpīja vienā gludajā bedrē, tā ka esot šķitis, ka priekšējā amortizatoru dakša nostrādā līdz atdurei.

Apkārt bija tipiskā Dienvidukrainas ainava ar plašiem laukiem, kuros šķiet jau bija nobriedusi jaunā raža. Drīz vien sajutām arī siltumu - braucot vējš bija vnk. patīkams, savukārt apdzīvotās vietās ļoti sagribējās atvērt ķiveres aizsargstiklu. Apstājoties tika meklētas ēnas un ātri novilktas jakas. Tāpēc arī, kad neplānoti Jāņa GPS navigators mūs ieveda Hersonas pievārtē, kur ieraudzījām dzelteno kvasa mucu, nolēmām piestāt. Padzērāmies un paņēmām vēl līdzi. Par cik bijām "ievesti" Heresonā, tad nolēmām caur to doties tālāk.

Un tad notika tas, kam nevajadzēja notikt. Vai pareizāk varbūt tieši otrādi notika tas, kam bija jānotiek, bet ko es nebiju ieplānojis. Lieta tāda, ka lai arī nedaudz bažīgu mani padarīja ķēde, tomēr mans pieredzes/zināšanu trūkums neļāva izdarīt man pareizos secinājumus. Un braucot pa Hersonas krustojumiem tika piefiksēta ķēdes pārlekšana. Protams, tika konstatēts tas, kam jau vajadzēja būt konstatētam mājās - mazā velkošā zvaigznīte bija pagalam nodilusi. Ķēdes pievilkšana gan nedaudz līdzēja, bet ir skaidrs, ka ar tādu tālāk braukt nevar. Atlikusī pēcpusdiena tika pavadīta meklējot risinājumus problēmai.

Es biju satraucies ne pa jokam - jauki cerētais pasākums draudēja izgāzties. Atradām vietējo servisu, kas remontēja arī močus, bet tie pamatā bija mazie ķīnieši. Tika mēģināts zvanīt uz mājām, lai noskaidrotu rezerves detaļu atsūtīšanas iespējas, kuras izskatījās diezgan nereālas. Par laimi vietējie servisa veči bija ļoti sakarīgi ļaudis un iedeva kontaktus viena vietējam motofanātam. Kurš solīja izpalīdzēt, tiesa gan tad kad viņam beigsies darbs. Lieki teikt, ka mans garstāvoklis bija uz nulles. Paralēli tika savākti visi tuvākie Suzuki dīleru centru telefoni, kurus lāgā nevarēja sazvanīt un arī vietējie teica, ka šiem nekas tāds nav. Visai bezcerīgā noskaņojumā aizritēja pāris stundas līdz ieradās Jurijs - vietējais motokrosists, kalsns, neliela auguma, garmatains, iesirms, bet ļoti dzīvīgs un atsaucīgs. Viņs bija jau paņēmis dažas rezerves zvaigznīts. Piedāvāja vai nu samontēt (tiesa gan nākamajā rītā) pie viena vietējā dzelžu speca no esošās un citas derīgas zvaigznītes kaut ko kas derētu dotajai vārpstai, vai aizvest pie cita vietējā moto speca, kas ņemoties ar lielajiem močiem. Tā mēs nonācām vienā vietējā garāžu kooperatīvā, kur daži jauni puiši (galvenais Valentīns (Vaļa)) pāris garāžās krāmējās ar visai nopietniem aparātiem. Tika noskaidrots, ka šovakar neko sadarīt nevar un ka tuvākajos Suzuki motocentros nekā no nepieciešamā nav. Rīt var mēģināt sametināt kaut ko, ar ko tikt līdz mājām, vai pārbaudīt esamību un piegādes iespējas no ...? (vienas patālākas pilsētas, dienas brauciens). Jurijs katram gadījumam atstāja pāris savas lietotās, bet vēl tīri labās zvaigznītes un atstāja mūs Valentīna gādībā. Bija skaidrs, ka man vēl līdz kaut kādam risinājumam rītdien vismaz līdz pusdienai jāpavada Hersonā. Jānim nekas, izņemot manas kompānijas trūkumu, braukt netraucēja. Man bija skrobīgi šā vai tā vai viņš brauca, vai nebrauca - apziņa, ka otram manis dēļ arī nojaukts tik labi iecerēts pasākums tāpat grauzīs. Vēl visam par pa virsu apvēlās mans moto - siltumā asfalts kļūst mīksts un nokrautajam mocim ar sānu kājas iegrimšanu kādu centimetru var pilnīgi pietikt. Tās gan bija tik dažas skrambas sānu koferī.

Tā kā bija pāris stundu vēl līdz saulrietam, tad Jānis pieņēma lēmumu doties līdz Arbata strēlei - līdz ar tumsu to varētu sasniegt. Valentīns mani vakarā aizveda uz viesnīcu solot no rīta savākt. Iereģistrējos viesnīcā izmantoju ērtības un beidzot kā nākas nomazgājos dušā. Aizgāju līdz veikalam nopirku alu. Sazvanījos ar Jāni, kurš bija iekārtojies uz nakšņošanu uz Arbata strēles un pēc alus izdzeršanas atlūzu drūmā noskaņojumā un galīgā neziņā par to ko nesīs rītdiena.