Nesen draugos.lv viens mans draugs pārsūtīja vienu Andra Geidāna rakstu vai pat drīzāk uzsaukumu, kas saistīts ar visām šīm krīzes būšanām.
Ar autoru neesmu pazīstams, bet paskatoties dažas citas ar viņu saistītas saites, sapratu, ka autors ir ievērības vērts.
Lai gan neesmu specs visās tanīs juridiskās un sociāli politiskās lietās, man ļoti patika Andra raksts un ar viņa atļauju šet to pārpublicēju:

Andris Geidāns - Es tomēr izvēlos iet līdz galam

Man te radās doma - ka varētu uztaisīt tādu kā konkursu par nevardarbīgiem protesta veidiem. Mēs taču esam gana daudz un pie mums tomēr ir gana demokrātijas.
Ir taču tik daudz nevardarbīgu iespēju, kā izpaust daudzuma varu. Mēs taču šodien esam atkarīgi no tik daudz tehniskām un organizatoriskām un telpiskām lietām, ka radoša pieeja šinī ziņā var pavērt daudz un dažādas ietekmēšanas iespējas.
Dažādi varianti par kādu konkrētu organizāciju sakaru pārpludināšanu, kaut kā iepriekš noteikta (varbūt pat likumiski) masveidīgi nedarīšana vai darīšana, korķu veidošana u.tml.

13. janvāris šogad beigās izvērsās gana stulbi. Kolektīvi vārītais kokteilis rezultējās lidojošos ķieģeļos.
Kolektīvā alkatība noved finanšu krīzē, izmisusī valdība spiež uz sabiedrību, vājākie un izmisušākie neiztur...
Protams, tur ir arī daudz citi (pūļa) efekti. Dažs labs arī saistāms ar vērtību zudumu. Bet man, tomēr ļoti raksturīgs šķita viens vīrietis, kurš kliedza aptuveni tā: "Dodiet man darbu, un es nesitīšu logus!".
Un tagad visi meklē vainīgos...

Ir iestājusies vispasaules modernās sabiedrības histērija, ko sauc par ekonomisko krīzi. Man tas ir labs iemesls, lai mēģinātu sakopot tās domas un neatbildētos jautājumus, kas jau labu laiku riķojuši apkārt atkal atgriežoties kā uzmācīgas mušas.