Nesen draugos.lv viens mans draugs pārsūtīja vienu Andra Geidāna rakstu vai pat drīzāk uzsaukumu, kas saistīts ar visām šīm krīzes būšanām.
Ar autoru neesmu pazīstams, bet paskatoties dažas citas ar viņu saistītas saites, sapratu, ka autors ir ievērības vērts.
Lai gan neesmu specs visās tanīs juridiskās un sociāli politiskās lietās, man ļoti patika Andra raksts un ar viņa atļauju šet to pārpublicēju:

Andris Geidāns - Es tomēr izvēlos iet līdz galam

Galvenokārt pateicoties aktīvai interesei par vēsturi esmu nonācis pie dažiem vērtīgiem secinājumiem, kas sasaucas ar jautājumiem, kurus mēģinām šobrīd risināt mūsu valstī.
Raugi, Baltvācu vēstures tradīcija, kuru pārņēma, vai drīzāk – nenoliedza un nenoliedz latviešu izcelsmes vēsturnieki trīsdesmitajos gados un arī šobrīd, iedēstīja tēzi par 700 gadiem verdzības.
Kaut arī šī tēze ir absolūti kļūdaina, tomēr tā ir pamatā absolūti izkropļotajam sabiedrības skatījumam uz notiekošo, tā veicina uz pakļaušanos visneiedomātākajām varas iegribām.
Tā lika pieciest sabiedrības un indivīda brīvības ierobežojumus K.Ulmaņa diktatūras gados, tā lika priecāties noraugoties kā vieni iekarotāji padzen otrus un skumt par pirmo atgriešanos, tā zināmā mērā palīdzēja ar tādu klusu verga spītu slēpt Lielvārdes jostas un Vintera plates 50 gadu garumā, bet, visļaunākais – tā lika noticēt varas maiņas faktam, dibinoties 1990. gadā 2. Latvijas Republikai.
Ne 1990. gadā, ne vēlāk sabiedrība kopumā nav veicināta iesaistīties pašu valsts veidošanā, tā nu ir regulāri sanācis, ka viss jau ir izlemts iepriekš – un tā tas bija gan 1990. gadā, gan šobrīd.
Biju aizgājis uz barikāžu piemiņas pasākumu Doma laukumā 20.01. un vēroju tos cilvēkus, kuriem barikādes saistās ar viņu pašu nestiem upuriem, ziedošanos un pašu patriotisma kvēles mirkļiem. Viņi klusēja. Laikam tā ir vilšanās. Kā tas tika lakoniski pateikts arī filmā par to dienu notikumiem – viņi jau sen šeit nevienam nav vajadzīgi. Un acīmredzot, izņemot kā dzīvā siena varas priekšā, nekad vairs arī nav bijuši. Visus šos 18 (SIC!) gadus valsts iedzīvotāji ir mērķtiecīgi attālināti no izpratnes par varas nesēju tautu, savā starpā naidoti dalot tos grupās pēc visiem iespējamiem kritērijiem, šaurā un savtīgā politiskā dzīve ir izraisījusi cilvēkos nevēlēšanos tajā iesaistīties (burtiski – lai nepieskartos un nesasmērētos) un atdzīvinājusi verga talantu klusi vērot un gaidīt. Gaidīt vai nu mesiju, vai arī brīdi kad vara savā nekrietnībā pati aizrīsies, sadegs un atdzims spoža kā fenikss no saviem pelniem. Abi šie pieņēmumi izslēdz tautas aktīvu klātbūtni šajos procesos.
Un vara TO lieliski apzinās. Tādēļ arī 13. janvāris ir robežšķirtne, kuru tā ievelk Godmanis. Tātad kopš 13.01. iedzīvotāji šajā latentajā stāvoklī ir jānotur ar varu. Ar BRUŅOTU varu. Savdabīga situācija.
Regulāri klausoties Māra Zandera dienas apskatus, esmu secinājis, ka ne mani vien kaitina šis varas aplis, pa kuru tiek dzenāti tie paši sapuvušie dārzeņi. Zatlera ierosmes, Godmaņa serves, Saeimas ieinteresētība (kā to lieliski un uzskatāmi pierādīja 38 minūšu garā sēde), manā skatījumā ir milzīgs, cinisks, nekrietns un jau saknē korumpēts balagāns, kura mērķis ir tieši tas pats, kuru M.Zanders radio apskatos jau vairākkārtīgi ir norādījis – varas saglabāšana. Par ekonomiskās krīzes risināšanu pat neminēšu, jo absolūti neticu, ka kādam no augstāk minētā loka ir kaut vismazākā izpratne par to kas ir darāms. Bet lai saprastu, kas ir noticis viņiem būtu kolektīvi jāatzīstas noziedzīgā bezdarbībā, amata stāvokļu savtīgā un prettiesiskā izmantošanā, milzīgu apmēru korporatīvā korupcijā un pats galvenais – tādā nelielā grēkā, ka domājot par savu un Mākoņtēvu ieskicētajām shēmām ir piemirsuši par valsti kā tādu. Tas principā nozīmē, ka viņiem visiem ir jāveic kolektīva pašnāvība. Un uz to viņi, protams, gatavi nav.
Bet raugi. Ekonomiskā krīze viņiem ir Force Majeur - neparedzēta un nenovēršama stihiska nelaime, kuru viņi nespēja paredzēt un neparedzēja. Krīzes sociālā puse, savukārt, jau šobrīd ir ļoti smaga. Bet tik smagas sociālas un ekonomiskas grūtības var piespiest pat vergu pacelt galvu. Un tas ir režīma patiesais Force Majeur. Šobrīd ir brīdis, kad sociālo aktivitāti viņi vairs nespēj vadīt.
Šī vara ir izsmēlusi savas iespējas. Tai neviens šajā valstī vairs netic, to nupat jau sāk aktīvi ienīst un sekas turpmākajām varas spekulācijām ir patiesībā ļoti bīstamas un neprognozējamas. Vienlaicīgi, kā par to liecina ari vairakkārt konstatētais – viņi nav gatavi ieklausīties, viņi neko nav sapratuši un viņu uzstādījumi nemainās.
Tādējādi, mēs, protams, varam gaidīt 31. martu, turpināt vērot šo nožēlojamo futbolu un sagaidīt absolūtu valsts bankrotu, īpašumu vardarbīgu pārdali un vēl nezin ko. Turpināt klauvēt pie kapličas durvīm un cerēt, ka mironis atvērs.

Mans viedoklis ir sekojošs: tieši šobrīd ir pienācis laiks aktīvai sabiedrības rīcībai. Ievērojot visu augstāk minēto ir skaidrs, ka dialogs ar varu, lai arī kāds tas būtu, nav iespējams. Tamdēļ, manuprāt, mums ir jāatsakās no šīs varas. Un beidzot skaļi jāpasaka katram Latvijas iedzīvotājam, ka varas avots – katrs indivīds – ir svarīgākais elements valsts atdzimšanā. Ir jāorganizē, iespējams, vēl nebijis pasākums – Latvijas pilsoņu kongress, kurš no juridiskā viedokļa, ja mēs pieņemam, ka tajā piedalās vēlēti delegāti no visiem Latvijas novadiem, ir augstāka varas organizācija nekā šī brīža Saeimas sasaukums.
Šāda Pilsoņu kongresa mērķis būtu apstiprināt izmaiņas LR Satversmē attiecībā uz izpildvaras organizāciju, un likumdošanas varas kompetenci un valsts prezidenta institūtu (starp citu, es tomēr pievienojos viedoklim, ka prezidentāla demokrātija mūsu apstākļos būtu vēlama), kā arī Saeimas vēlēšanu likumā.
Jebkurā gadījumā, šādu valsts pamatlikumu grozījumu izstrādei ir nepieciešams piesaistīt augsti kompetentus juristus, nodrošinot to jēgpilnu kvalitāti un precīzu formulējumu.
Varbūt šim mērķim var uzrunāt kādus no Satversmes tiesas tiesnešiem, kā arī virkni citu kvalificētu pilsoņu.
Jauns un profesionāli efektīvs izpildvaras modelis, mažoritāras vēlēšanu sistēmas ietvaros ievēlēts likumdošanas orgāns, vispārējās vēlēšanās ievēlēta, kompetenta un ar plašu kompetenci apveltīta valsts augstākā amatpersona – tas ir pamats atdzimšanai. Bet to panākt, izmantojot esošās varas juridiskos labirintus, ir neiespējami.

Tādēļ pats būtiskākais ir radīt ALTERNATĪVU VALSTI. Valsti, kurā Latvijas iedzīvotāji varētu saskatīt perspektīvu kolektīvai nākotnei. Tādējādi, iespējams, mēs varam vēl izvairīties no plašas vardarbības un valstiskas nāves.