Ir iestājusies vispasaules modernās sabiedrības histērija, ko sauc par ekonomisko krīzi. Man tas ir labs iemesls, lai mēģinātu sakopot tās domas un neatbildētos jautājumus, kas jau labu laiku riķojuši apkārt atkal atgriežoties kā uzmācīgas mušas.
Vērtības bremzē, vai varbūt stabilizē? Bieži tika stāstīts,lasīts, ka re kā cilvēkiem vajadzēs to un šito un arvien vairāk un vairāk. Nu vajadzēs tik ļoti, ka būs gatavi maksāt un nauda tak atradīsies, nu kaut vai aizņemsies. Bet beigās izrādās - ne nu patiešām vajag, ne nu kā. Var izdzīvot ļoti labi bez visa kā. Jā un vēl izrādās, ka parāds tomēr nav brālis.
Un kas tad īsti ir konkurētspēja? Uzražot pēc iespējas vairāk un lētāk? Zeitgeist saka - konkurence nav laba. Nezinu vai var vispārināt konkurences sliktumu, tomēr pārspīlētai konkurencei ir blakus efekti: monopolizācija, sistēmu noplicināšanās, mākslīga pieprasījuma atražošana. Ir savi labumi: iespēja vairāk cilvēkiem nodrošināt produktu ar mazākām izmaksām. Ieejot Eiropā makten mudīgi stimulējam ražošanas koncentrāciju, citādi kļūsim konkurēt nespējīgi. No tā baidāmies. Bet vai nav tā, ka kopējās sistēmas noturība slēpjas dažadībā - ir vietas gan lielajiem gan mazajiem. Lielie brauc uz masu un standartizāciju, kamēr mazie aizpilda likuma izņēmumus, sniedz personiskāku pieeju un rada ko jaunu.
Vai tas būtu padomju mantojums, ka daram "kā visi": visi ceļam, pērkam mājas, visi ņemam lielos kredītus, visi mēģinam noķert lielo laimi - apmierinājumu par mantu. Cik saprotu no preses tad tas nav tikai postkomunisma valstīs.
Vai pārāk daudz nedomājot nepieņemam puspatiesības?
"Leksim bedrē, leksim bedrē" - jau kādu labu laiciņu atpakaļ rakstīja Imants Ziedonis. Tagad varētu tos pantiņus paturpināt...