Pēc nežēlīgā saspiestībā pavadītās nakts mēs ceļamies visi aizpampuši un neizgulējušies. Pirmās dusmas tiek izgāztas uz misiņiem: Ingu, Ilzi mazo un mazo Aigaru, jo brokastis vēl nebija sagatavotas. Kad pie darba ķērās lielā Ilze un vēl citas meitenes, brokastis ātri ir gatavas. Tās šorīt gan ir visai trūcīgas - karotīte zivju salātu, maizes kumosa un tēja. Kad visi ir "paēduši", sākam kravāt mantas. Atklājas, ka Valda telts lielais tents ir uzkritis uz krāsns un sadedzis. Valdis nekaunīgā kārtā paziņo, ka grupa esot viņa tentu sadedzinājusi un paņem grupas tentu, atstājot Gunti, Santu, mazo Ilzi un mazo Aigaru bez plēves.
Kad mantas ir sakravātas, visi zosu gājienā dodamies lejā uz būdiņām. Ceļš līdz būdiņām paskrēja vēja spārniem, jo visi gribēja ātrāk tur nokļūt.
Nonākuši būdiņās, sākam gatavot pusdienas. Dainis kā parasti nevar sadabūt spaini, dežurants nevar iekurt uguni.
Beidzot, kad viss pusdienām ir sagatavots, t.i. Ilona ir mīklu sataisījusi, misiņi uguni ir iekūruši un ūdeni sanesusi, Alvis pēkšņi izdzird mašīnas rūkoņu. Viņi abi ar Jāni skrien uz ceļa pusi un noķer smago mašīnu, kura veda tūristus augšā. Viņi sarunāja, ka mašīna atpakaļceļā mūsu grupu paņems un aizvedis uz mūsu galamērķi.
Uguns momentā tiek nodzēsta, ūdens izliets, mīkla ietīta, spaiņi sapakoti un visi esam gatavi ceļam. Mašīna atpakaļceļā tiešām mūs paņem. Kad esam nobraukuši kādus l0 km, mašīna apstājas. Valdis paziņo, ka viņš ir sarunājis ar šoferi, ka tas atbrauks mums pakaļ pēc kādām 2 stundām, un mēs pa to laiku sagatavosim katamarāniem kokus. Puikas dodas pēc kokiem, bet meitenes tup zem plēves un gaida, kad pāries lietus. Ilona ar mazo Ilzi sadomā aiziet uz burjatu kulta vietu, kas atrodas tepat netālu.
Kad katamarānu koki ir sazāģēti, Ilona ar mazo Ilzi ir atnākušas, mēs visi sākam gaidīt mašīnu. Citi guļ, citi spēlē kārtis, vēl citi - laikam galīgiapnikušie - sāk mizot sazāģētos kokus.
Kad esam nogaidījuši līdz apm. 19.3o, nolemjam, ka jāsāk rīkoties, jo mašīnas kā nav, tā nav. Mēs sadalāmies divās grupās. Viena grupa paņem savas somas un dodas uz Hoitagolu, bet otra grupa ar mantām un kaķu materiāliem paliek gaidīt mašīnu.
Kad 1. grupa ar Ilonu priekšgalā ir nogājusi apmēram 2 km, mūs panāk smagā mašīna, kurā sēž Valdis, Biruta, Inese, lielais Aigars, Dainis, Janeks. Mēs sametam mantas mašīnā, salecam paši un laižam tālāk visi kopā. Kad esam iebraukuši ciematā un neesam vairs tālu no mūsu apmešanās vietas, mašīna iebuksē un ārā netiek. Mums par laimi pretī brauc viens simtpiecdesmitnieks. Tas iebrauc mums aiz muguras un sāk stumt. Mūsu mašīna-paceļas apmēram pusmetru no zemes un no mūsu meiteņu, t,i. mazās Ilzes un Ingas rīklēm izlaužas mežonīgs spiedziens. Tā pavadībā mašīna tiek izstumta no liktenīgās vietas,un mēs turpinām ceļu.
Nobraukuši galā, mēs ātri izkravājamies, uzslienam nometni un sākam žāvēt slapjās drēbes. Pa laikam mūs apciemo vietējo mazās atvasītes, kaut ko mums muldēdami savā valodā. Valdis par to nav sajūsmā un vietējo bērnu parādīšanās viņu manāmi satrauc. Viņš liek visas mantas no nometnes teritorijas novākt, lai neizvazā, un tikai tad daudzmaz nomierinās.
Kad sāk palikt tumšs, ierodas negaidīts viesis - mežsargs. Viņš visus diezgan neuzticīgi nopēta, tad sāk taujāt pēc grupas vecākā. Mēs pasaucam Valdi. Viņa saruna ar mežsargu ir diezgan oficiāla. Mežsargs pieprasa parādīt visu pases un salīdzina ar ģīmjiem. Kad eksekūcija ir beigusies, viņš pret mums drusku atmaigst, pienāk pie ugunskura un sāk tērzēt ar apkārtējiem. Mēs viņam piedāvājam tēju un makaronus ar gaļu. No makaroniem viņš atsakās, jo saka, ka ēdot tikai gaļu.
Tā pļāpājot pienāk vēls vakars un mēs sākam izklīst pa teltīm. Man arī ļoti nāk miegs un es saku ar labu nakti ...

M.A.