No rīta, vēl pa gultu vāļājoties pasūtu pa telefonu biļetes uz prāmi, lai nerastos kādi pārpratumi, un tad nesteidzīgi sapakojos un izrakstos no hosteļa. Piefiksēju, ka neesmu šeit vienīgais motociklists - tā es iepazīstos ar Aleksandru no krievijas. Noskaidrojam, ka prāmji mums attiet gandrīz vienādos laikos no vienas un tās pašas ostas. Viņš arī ir atceļā uz mājām, arī apceļojis skandināviju, tik maršruts citādāks, uz ziemeļiem nav bijis, izbraucis vairāk pa vidu, ja skatās ZD virzienā. Nolemjam izmest kādu līkumu ar kājām pa Stokholmu. Par cik viņš jau te kādu otro trešo dienu, tad jau labi visu pārzin. Kaut gan jau biju pats sācis saprast galvenos virzienus, tomēr gandrīz divu nedēļu nepārtrauktā ikdienas pašplānošana, laikam darīja savu, un es arī tīri laprāt ļaujos, lai mani izvadā. Tās dažas stundas aziet nemanot pa starpu papļāpājot par dzīvi un mo. Tiek uzbildētas pēdējās bildes, iekosts kāds burģelis, tad atvadamies  un ļooti laicīgi dodamies uz saviem prāmjiem. Kad tieku pie kases būdiņas un nosaucu savi rezervācijas numuru - atbilde ir sorry, tāda nav. Pēc brītiņa - Jums ir rezervācija maršrutā Rīga - Stokholma... . Es taču tām meitnēm pa telefonu teicu, ka esmu iesprūdis Stokholmā. Par laimi, pēc atkārtota telefona zvana mana rezervācija tika operatīvi samainīta un es beidzot tiku uz prāmja. Pie sevis nodomājot - cerams, ka tas kuģis nenoies pa burbuli. Incanti, ka pārmis bija pilns ar leišiem - Lv numurus bija krietni jāpameklē un moto braucēju es vispār nevienu neredzēju.
Atlikušo vakaru pavadīju, kā jau pienākas, iepērkot kādus nieciņus un našķus mājiniekiem un noēdot un nodzerot atlikušo ārzemju valūtu, kā arī, protams, pierakstot pēdējo dienu piedzīvojumus.