Iespējams, ka šīs straujās ekonomikas izmaiņas, kas ir nosaukta par krīzi, mani ir no jauna pamodinājušas domas par aktīvāku iesaistīšanos politikā. Kaut gan iespējams vai pat varbūt visticamāk, ka tas vairāku faktoru kopums.
Līdz šim mani tas nu galīgi nesaistīja pa daļai tāpēc, ka es sevi uzskatīju par gana nederīgu šādiem pasākumiem, gan arī sajūta, kas es ar to neko reālu pozitīvu iesākt nevaru, ja nu vienīgi skriet kādam pakaļ.
Lai arī tagad ir parādījusies lielāka pārliecība par savām zināšanām un pieredzi, tomēr vecās šaubas par spēju ietekmēt kopējo situāciju ir palikušas. Pa daļai tā ir vilšanās visās esošajās partijās/kustībās, pa daļai ir sajūta, ka vaina ir arī sistēmā( kā tas tiek veidots. Pat, ja uzrastos manam dzīves uzskatam atbilstoša kustība ar pietiekami spēcīgu lokālo "šūniņu" un tā būtu pietiekami masveidīga, lai tiktu pie varas, tad man nav pārliecība, ka tad, kad tas notiktu, neparādītos kaut kāda tā sauktā partijas disciplīna, kas aiz lielo darbu veikšanas svarīguma pazaudētu vienkāršo cilvēku problēmas.
Vienkāršiem vārdiem sakot ir tāda sajūta, ka mūsu sabiedrībā vara/vadība diezgan ātri pazaudē saistību ar tautu, vai arī otrādi. Neesmu specs šinīs lietās, bet vai tik tur nav arī kāda Satversmes problēma.
Cerams, ka šī krīze būs arī laba motivācija "viensētu tradīciju latviešiem" vairāk izmantot laiku, lai paburzītos kopā, atjaunotu un attīstītu un, galvenais, neaizmirstu vecās labās biedrošanās tradīcijas, kas ir nodrošinājušas mūsu valsts tapšanu citos laikos.