Vistālāk uz dienvidiem, bet šī nakts bija visaukstākā - laikam kalni pie vainas. Uz rīta pusi bija tā pavēsi. Naktī rēja lapsas un suņi. No rīta ceļamies un veļamies. Izmantojam kalna strauta labierīcības - tekošu ūdeni un nomazgājamies. Jānis papbeidz māla dubļu mazgāšanu.

Nosūtu Gvozģam īsziņu, ka dodamies augšā un turpinam locīt serpentīnus. Pa ceļam mūs aprej nikni suņi ar skaustiem gaisā - diezgan pastulbi šķiet paskries zem riteņiem. Sākumā braucu tīri droši un vienkārši, līdz serpentīna pagriezieni kļūst arvien asāki pa ceļu mēdz mētāties pa kādam ķieģeļa lieluma akmenim. Beigās labie līkumu pagriezieni ir tādi, ka nav lāgā izņemami pirms un pēc tā neiebraucot pretējā joslā un to vai kāds nāk pretī nevar redzēt un kāpiens tāds, ka nedaudz reibst galva lejā paskatoties. Esam augšā, kur ir tāda kā plakankalne, no maliņas knipsējam skatus uz Jaltu un jūru un dodamies meklē Gvozģa kordonu.

Prasam vietējam pēc kordona - ā skaidrs Jums pie Gvozģa un laipni parāda ceļu. Gvozģs gan vēl guļ un neesot uzceļams, bet pie kordona satiekam vienu motobraucēju no Krievijas ar raženu augumu un incantu frizūru, kurš labo savas "klavieres" hidraulisko sajūgu. Kas esot sācis uz serpentīna "žagoties". Jāsaka šim tas viņa aparāts ļoti piestāv. Man gan grūti iedomāties, kā ir ar šitādu "kāpt" augšā pa serpentīniem. Jānis paasistē pie sajūga labošanas un pa to laiku pamožas arī Gvozģa un iznākt rīta ģīmī apsvēcināties. Nedaudz parunājamies. Izrādās Lielais ir ceļā uz Odesas Gobļina moto parādi, kura gan sākas šodien un nez vai paspēšot. Atvadamies ar "Ņi žizla, ņi gvozģa!" un dodamies tālāk. Ātri esam pāri kalna augšai un dodamies pa ziemeļu pusi lejā. Var manīt, ka te ziemā mēdz būt sniegš - šur tur pavīd pamesti pacēlāju mehānismi.

Drīz serpentīns paliek atkal asāks. Šķiet iebraucu pareizā/drošā serpentīnu braukšanā, kur lielākā atbildība ir lejā braucošajam. T.i. tam jāskatās jau pirms serpentīna līkuma vai nenāk kāds pretī, ja nāk tad jāpiebremzē, lai augšup braucošais var izbraukt pagriezienu. Vienā brīdi, kad piestājam, Jānis citē Grinču no amīšu filmas - "Apturiet es tūlīt vemšu". Kad serpentīni beidzas, atpakaļ paveras skaits skats uz Krimas Lielo kanjonu. Dodamies pa ieleju, kas ietverta ar kaut kādu kaļķamens veidīgu gaišu klinšu sienām uz leju tālāk.

Pa ceļam uzbraucot vienā pauguriņā pabildēt skatus un ģeoloģiskos procesus - var redzēt, kā iežu slāņi slīpi nāk ārā no zemes. Sadrupušās klintis šai vietā sastāv no sīkām baltām gliemežnīcām. Ap pusdienas laiku piestājam Bahčisarajā, pirms tam izbraucot cauri līdz tā beidzās ar mazu celiņu, kas veda pa ieleju uz augšu, kur divi puišeļi ālējās ar veco Minsku, gandrīz noraujot uz acīm.

Laipni ļaujamies ieraut sevi sānieliņā esošajā restorāniņā, kur cenas ir draudzīga un stāvvieta pa brīvu. Ēdam jēra gaļas buljonu, lai gan likās ka vajadzēja būt kaut kādiem pelmeņveidīgajiem un otrajā ļuļa kebabu, kas tika tupat uz uguns sagatavots. Ēdot nospriežam, ka Krima ir tā vērta, lai te atbrauktu vēlreiz uz nedaudz ilgāku laiku un rūpīgāk sagatavojoties. Uzmetam aci hana pilij, iepērkamies pa kādam suvenīram un atkal esam "zirgos", lai tiktu pēc iespējas tuvāk mājām.

Seko ļoti vienmuļš pārbrauciens pa plakanajām Krimas stepēm, kur šoseja taisna kā diegs no viena apvāršņa līdz otram. Kur laukos kombaini jau novāc ražu un kur automātiskie laistītāji vientuļi riņķo ap savu asi. Pa ceļam sanāk "pārrunas" ar vietējiem policistiem par nepārtraukto līniju un cīņa ar stipro sānu vēju - braucam slīpi. Ceļš diezgan neomulīgs - afalts ielāpains, vietām bedrains, pumpains un risains. Smirdīgi un dumojoši Kamazveidīgi smagie. Kādā lauku ciematā starp mani un Jāni, kas brauc pa priekšu izskrien paliels suns. Sekundes daļās bremzēju, sākumā domāju kā izvairīties, beigās kā nekrist pārbraucot sunim. Rezultātā šķiet pārbraukt nesanāca - atsviedu ar sānu dugām un kāju sānus. Ātrums ar vairs nebija liels. Dzirdēju tik smilkstienu un spogulī vairs neko neredzēju. Sajūta riebīga, bet nekādas vēlmes braukt atpakaļ un žēlot to suni gan nebija.

Pamazām esam jau Dienvidukrainā, kur paņemam kādu mazākas nozīmes ceļu, kurš ved gar Dņepras ūdenkrātuvi un kur satiksme mazāka, bet segums varbūt par kripatiņu labāks. Zemu lidojošs kukuruzņiks miglo laukus. Esam pie Dņepropetrovskas. Nolemjam Krivojrog iepildīt degvielu un tur meklēt nakšņošanas vietu, jo uz kartes tur rāda kaut kādus ezerus un upes. Krivojrog izrādās kaut kāds mīlzīgs un ļoti nemīlīgs industriālais centrs ar kārtējiem kūpošiem skursteņiem, ko vēl papildina kaut kādu vietējo atkritumu dedzināšana vietējās sētās un laukos. Ezeri un upes izrādās ir bez maz vai pašā pilsētā un to tīrība tiek no mums apšaubīta - viss iekāriens tajos peldēties pāriet redzot apkārtējās rūpnīcas. Apdzīvotība pamatīga - braucam līdz tumsiņai līdz tiekam ārā no piepilsētās, bet arī tur ciems pie ciema. Īsti nesanāk atrast nakšņošanas vietu pie vienas mazas upītes, beigās ielienam zāļainā un retā akāciju birzī. Zāle gara un sausa, var redzēt, ka te jau ir kādreiz dedzis. Atceroties knapi noķerto kūlas uguni pie sevis laukos, atsakos no idejas kurt uguni. Vnk. uzceļam telti, pagaršojam ukraiņu šņabi (nebij slikts) un liekamies uz auss, nosecinot, ka šī būs vissliktākā nakšņošanas vieta brauciena laikā.