Rīts bija apmācies, samērā pavēss (ar vasaras jaku), bet nelija. Bija gan neliela baža, ka tas tomēr varētu līt. Nolemjam no rīta pabraukt nedaudz atpakaļ pāris apvedceļa krustojumus, lai to nobildētu un lai pievilktu ķēdi manam motociklam.

Tā ķēde mani dara bažīgu. Nobildējamies, pievelku ķēdi un dodamies tālāk. Kļūst nedaudz siltāks. Iebraucam pilsētā ...?? iepirkt paiku, kur tiek manīts viens nopietnāks (vecie Iži, ķinieši un skūteri gan te ir katrā miestiņā) motobraucējs. Viens cits pēkšņi aptur savu auto un nāk parunāties. Daudz gan neko - kāds moto, no kurienes uz kurieni, paši te esot kaut kādi braucēji un prom ir.

Laiks vēl joprojām ir apmācies, kad tiekam līdz Ukrainas robežas Baltkrievu postenim (pie Jeļskas? - jāprecizē), kur mums tantes ap kaut kādām tādām kā tirdzniecības būdiņām norāda pareizo iebrauktuvi, jo pēc zīmēm tas tā īsti nav saprotams. Kaut kādu vietējo suņu apriešanas pavadīti tiekam pie Baltkrievijas robežsargiem, ar kuriem šoreiz viss notiek salīdzinoši ātri. Šie gan mūs sabiedē, ka ukraiņiem tur esot baigais bardaks un ierēdņi/policisti tur piesienoties par jeb ko. Braucam tālāk - domājām tepat aiz līkuma būs ukraiņu robežpunkts. Nekā. Jau sākām cerēt, ka robežas ir tik tāds Baltkrievu izdomājums, jo bijām nobraukuši kādus pārdesmit kilometrus un Jānis pat jau bija sācis domāt vai nepaņemt kādu "taisno celiņu", kad priekšā parādījās ukraiņu robežpostenis. Tanī atkal jāaizpilda kaut kāds tur papīrs, ko laipnie ukraiņu robežpuiši piedāvā aizpildīt mūsu vietā, lai ātrāk, lai par to iedodot "nu cik nav žēl". Mēs piekrītam ar, jo baltkrieviem bija veseli divi papīri. Papīri tiek arī aizpildīti par ko tiek iekasēti 5 USD par katru. Mums par vilšanos tie izrādas krietni vienkārši un mums par pārsteigumu tie ir arīdzan parakstīti ir mūsu vietā. Jānis pat sāk bažīties vai to dēļ mums nerodas problēmas. Es filozofēju, ka vai nu būs problēmas vai arī to vispār nebūs atkarībā no tā cik tā aizpildīšana vietējiem tur savā starpā ir saskaņota. Par laimi škiet izrādās pareizais otrais variants un esam jau Ukrainā iekšā.

Lai braukšana nebūtu tik vienmuļa, nolemjam izbraukt kādu taisnāku ceļu pa mazākiem ceļiem. Tas arī veiksmīgi izdodas rezultātā gan nonākam dieva pamestā vietā ar pamestām mājām un jau daļēji aizugušu afaltētu ceļu, kurš vienā brīdī beidzas paliek tik maziņš lauku celiņs ar aizkritušiem kokiem. Kaut kur priekšā jābūt tiltam. Ejam lūkot - tilta nav, ceļs met līkumu. Tomēr navigatorā esošie dati šķiet gana saskanīgi, kas parāda, ka pēc līkuma upītei jābūt pārbraucamam dambim. Kādu koku noceļam, kādu apbraucam un dambi atrodam, kur tiek ieturētas pusdienas. Pēc pusdienām tiekam upes otrā pusē līdz ciematiņam, kur šķiet visa dzīve notiek uz ielas ceļa - uz soliņiem tusē vecīši, vazājas suņi un zosis, staigā govis pa vidam brauc kāds vecais Ižs. Ciemata asfaltētā iela ciema galā vnk. izbeidzas ar neko - pa taiso aizaugusi, pa labi - kapi. Ar vietējo palīdzību gan esam uz ceļa, kas gan ir afaltēts, bet ar pārsteigumiem. Diena sliecas uz vakara pusi un nolemjam pabraukt kādu gabalu pa lielceļu ar domu, ka varbūt tur gadīsies kāda norāde par kādu kempingu, ko gan neizdodas atrast. Bij tik tādi diezgan grezni bet tukši moteļi un cena nemaz ar ne tik draudzīga. Jau ar krēslu nogriežam uz kādu ciematu, kur kaut kam tādam vajadzētu būt, bet arī neatrodam, beigās jau tumsiņā ārpus ciemata uz labu laimi atrodam lauka malā gana labu vietu. Tiesa gan atkal bez ūdens - iztiekam ar to kas pudelēs. Uzceļam telti, pavakariņojam un liekamies uz auss. Naktī garām brauc kaut kāds smagais. Šķita ka iebrauks teltī, bet tas laikam tik tāds nakts efekts, kad viss ir klusu un 10m attālumā pabraucošs Kraz veidīgs aparāts saceļ vienīgo troksni.