Vēl joprojām braucam. Nedrīkst nepieminēt sīvās kaujas starp lielo Ilzi, Lauru un Jāni Dzintaru, Alvi, arī Aigaru (K.). kurš nevarēja mierīgs noskatīties, kā meiteņu kājas tiek nomīdītas bez viņa palīdzības. Svarīgs notikums bija arī pēc Irkutskas, kad ar zinātnisku faktu palīdzību tika pierādīts sievietes, protams, arī meitenes pārākums pār vī-riešiem. Bija gan jāuzklausa sašutuma izsaucieni un nievāju­mi un vēl dažādi muļķīgi pretēji apgalvojumi, bet tie mūs, meitenes, pārliecināt nespēja. Diemžēl pret stūrgalvīgiem zēniem pat zinātne ir bezspēcīga.
Klāt Sļudjanka. Izkravājamies,. Tiek pirkti pīrādziņi ar kartupeļiem. Pēc laiciņa atjaunojas kauja starp minētajām personām, šoreiz izņemot Aigaru. Nesam mantas pie Baikāla. Un bez svinīgas ceremonijas tiek uzkārts mūsu sarkanbaltsarka­nais karogs. Pēc brīža kaimiņnometnē pie lietuviešiem parādās arī viņu nacionālais karogs no baloniem. Pēc vakariņām sāk līst lietus. Visi salien teltīs, taču pēc neilga laika atskan vai nu smiekli vai žēlabainas nopūtas par mitriem guļammai­siem vai lietus peļķēm zem "paklājiņiem". Aizmirsu pieminēt Dzintara pirmo zvejas lomu, kuram bija kaķa galva un zivs aste - omuli.