Pamostos pavadones uzmodināts. Viņa laipni sniedz man bi­ļetes, piekodinādama, lai nepazaudējot. Pilnīga atmošanās nāk tikai pēc maza laiciņa. Negulētās naktis liek sevi manīt. Ilgi prātā paliks mežonīgā kaķu līmēšana. Tomēr strādāt divās mai­ņās nav necik patīkami.
Kaut cik attapies un no smirdīgās tualetes laukā ticis (latviešu pavadones arī jau pieradušas pie lielās Krievzemes kultūras), dodos uz savu vagona nodalījumu savākt savu mantību. Viņa šoreiz man bagātīga. Pamazām,slinki elsdams, pūsdams, vilciens tuvojās mūsu vismīļotās dzimtenes (lielās) pērlei un saulītei Maskavai. Skaidrs, dzestrs rīts liecina par skaitu, saulainu dienu.
Ar visu savu mantu kravu izvēlamies stacijā uz perona. Eju lūkot kādu mašīnu, ar ko aizvest mantas uz Jaroslavļaa staciju. Pie galvenās stacijas uz laukuma tāda cilvēku rinda gaida taksometru kā pie mums Rīgā Imantā pēc degvīna. Būtu ļo­ti interesanti zināt, ko iesāktu īsts padomju cilvēks, ja vie­nā dienā vairs nevajadzētu stāvēt rindās. Laikam aiz nekādarī-šanas rastos kārtējā revolucionārā situācija. Netālu no trako­jošā ļaužu pūļa uz laukuma starp dažiem žiguļiem stāv kravas mašīna. Dodos tuvāk un par lielu prieku sev konstatēju, ka šoferis, izlaidies uz sēdekļiem, saldi guļ kabīnē. Pēc manas neatlaidīgās klauvēšanas viņš pieceļas sēdus, smaidot uzklau­sa mani. Kad beidzot saprot, ka vajag vest mantas, viņš bļauj, ka spļāvis virsū un izvarojis visu mantu vešanu. Brīdi mani pavada sulīgs lamu vārdu izvirdums. Nekas neatliek, nākas mantas pārvest ar 14. trolejbusu. Kā par laimi aizmirstu no­kompostrēt biļetes, rezultātā ietaupīts 1,5o rbļ. Pie mantām tiek atstāti suņi un dodamies katrs uz savu pusi. Es nekādu ceļojumu par ģerevņu Maskavu neuzsāku, grozos turpat stacijas rajonā, pa reizei palūrēdams, kā klājas meitenēm ar suņošanu.
Pēc tam aizbraucu uz Sokoļņikiem. Stāvu cukura rindā (viņu šeit dod pa 2 kg uz cilvēku) un nopērku 4 pakas pupiņu kafijas. Pēc tam stāvu cepumu rindā un nopērku 2 kg cukura. Rindā stāvēšana ir tomēr laba lieta. Var daudz interesanta uzzināt. Kādā piemaskavas ciemā Maurofejevam naktī atskrējis teļš un nosprāgusi govs, jo sieva esot bijusi pilnā un virs nav darījis visu kā vajaga. Tālāk seko gara pamācība, kas jādara tāda gadījumā Nākošā tante pavēstī, ka visu augustu Maskavā būšot +4o° karsts, esot ļoti precīzas ziņas. Un tā nemanot pienāk arī mana rinda saņemt paku ar 2 kg baltās nāves. Es attaisu tūti vaļā, paņemu šķipsniņu starp pirkstiem, vispirms paožu, tad paberžu starp pirkstiem, uzlieku uz mēles, pagaršoju. Sulīgi nospļaujos un saku: "Opjatj eta Jelgavskaja gadostj! Pārdesmit acu pāru piekalti man un manai papīra tūtei. Beidzot laika prognozes tante nenociešas un noprasa, kas tad cukuram vainas. -"Latishi gadi, travit sahar kislotoi. Vsju Jurmalu otravilji. atbildu un eju prom. Rindā jūtama uzbudināta rosība, kas notiek tālāk, nezinu, jo steidzos uz staciju, laiks nest man­tas uz vilcienu. Iepriekš jau bija sarunāts ratiņu stūmējs, kurs aizved mūs ar daļu mantām līdz vajadzīgam vagonam. Nodi­binu draudzīgas attiecības ar vagona pavadoni. Iekārtojamies kupeja un nemanot jau ripojam uz tālās Sibīrijas pusi. Kā par nožēlu pirmajā dienā nekādu starpgadījumu nebija, un pamazām ir pienācis vakars.
Aiz loga vilcienam garām joņo mežs un liela sarkana mē­ness ripa. Tā atraujas no koku zariem, brīdi joņo vilcienam līdzi, it kā gribēdama to apdzīt, tad atkal pazūd aiz kārtē­jā paugura un tikpat pēkšņi parādās no jauna. Mazliet skumji braukt atkal pa so likteņa ceļu, kurā bijis tik daudz melna # un balta,un tai pašā reizē arī bezgala liels gandarījums par to, ka daudzu dzīves, kas brauca pa šo ceļu, nav nodzīvotas veltīgi* Joņo, mēnesi, mūsu vilcienu tev neapsteigt !