Es te aizdomājos par sekojošu lietu. Kredītus mēs saprotam, kā sava veida preci, kas šinī gadījumā ir nauda, kuras cena savukārt ir procenti.
Praktiski jebkurai precei ir tāda vai citāda garantija, par to, ka tā, piemēram, neizjuks izejot no veikala, t.i. saglabās savu funcionalitāti un/vai vērtibu.
Tad nu lūk še man radās jautājums:
Kāpēc aizdotajai naudai nav garantijas, bet aizņēmējam ir jābūt
garantijai? Vai arī - kas garantē to, ka nauda nezaudēs savu vērtību un funkcionalitāti? Vai aizdevuma līgumā maz ir kas teikts, par naudas kvalitātes nodrošināšanu?
Kāpēc, ja ķīla zaudē savu vērtību, aizdotā nauda savu nepalielina? Saprotu jau - varbūt visādi gadījumi, bet ja tā ir tendence, tad vai tad tam tā nebūtu jānotiek?
Bet varbūt jautājums ir pavisam vienkāršs:
Kāpēc naudas aizdevēji nedala atbildību ar aizņēmējiem?