Sodien nācās pāriecināties par dažām labām vienkāršām patiesībām, kuras var pazaudēt citu prieku sajūsmā.
Par cik mocīts bija atziemots, tad tika nolemts izmest kādu līkumiņu pa vietējiem krūmiem, jo OCTu biju veiksmīgi spēlējoties ar i-neta pasūtīšanu pasūtījis tikai no 10.aprīļa.
Kļūda Nr.1 - steiga. Izmēģināšanas līkumam laiks tika atvēlēts, kaut kādas 15 minūtes starp citiem darbiem. Liktenīgā vieta bija dubļaina taciņa. Pie tam pirmajā reizē es kaut kā veiksmīgi to izbraucu.
Kļūda Nr. 2 - dubļu slidenuma un riepu neievērtēšana. Atpakaļceļā pavisam neliela sasvere un sagriezta stūre loģiski izraisīja priekšējā rata izslīdēšanu un kritienu. Liekas, ka kaut kādas neasfalta riepas, vai vismaz mazāk nobrauktas riepas, varbūt situāciju būtu paglābušas.
Laime nelaimē - ātrums neliels, segums mīksts.
Rezultāts: pāris zilumi uz kājām un apdauzītas rokas un pirksti, sasists kreisais spogulis, pārējais gan moča gan paša kreisais sāns vnk. nošķiests ar dubļiem.
Secinājumi: Pirmais - vēlreiz atgādinājums par to, ka mocim saķeres zudums ir kaut kas gana sāpīgāks kā auto pat pie maziem ātrumiem. Otrais - steidzies lēnām un šķiet sāku nobriest riepu maiņai, jo tomēr no cietā seguma reizēm gribas nobraukt un mocīts kā nekā ir on/off.