Man jāraksta par l0. (laikam augustu), bet šodien jau ir 14. un es pilnīgi nekā nespēju atcerēties.
Nu bet mēģināšu tomēr sākt. Nakšņojam jaukas upes krastā, kur mūs visu nakti ir cītīgi sargājušas zirga ribas, galvaskauss, vārdu sakot, zirga skelets. Ibn Dzintars , protams, neatteicās ar nakts sargiem nofotografēties. Viens pēc otra (kā pīlītes) pārcēlāmies pāri upei. Pēdējais kā uzvarētājs, protams, iet Ibn ... Sākas kārtējais gājiens. Pa ceļam satiekam tūristu grupu, kuri pēc sarkanbaltsarkanā karodziņa nosaka mūsu piederību latviešiem. Līdz meža zonas beigām 3 stundu gājiens. Dievs mums nav labvēlīgs, jo atkal sāk līt. "Tas priecē." Izejot no mežu zonas, līst jau stipri, un Valdis iesaka slēpties zem tenta. Tur ir silti un patīkami, dažiem liekas, ka vēsi, un sākas debates par iešanu tālāk vai palikšanu uz vietas. Nonāk līdz asai domu apmaiņai. Manuprāt, taisnība ir abu kastu pārstāvjiem. Pēc lietus pierimšanas dodamies uz Hobuti pāreju. Tas ir tā kā maratona skrējiens. Pēc katra spējām ! m. Ilze nemaz neattopas, kad ir uzkāpusi pārejas virsotnē. Lejā dodamies teciņus vien, jo tur esot mednieku būdiņa un, cerams,arī pārtikas paliekas.
Pa ceļam (kā īsti zelta meklētāji) alkainām rokām lasām granātakmentiņus.
Nu ir klāt arī meklētā būdiņa. Vakariņās ir zupa ar sausā piena un majonēzes piedevu. Bet izsalkušam cilvēkam viss šķiet garšīgs.
Tālāk seko naktsguļas sagatavošana. Nākas gulēt šaurībā, bet vismaz siltumā.
Un tagad: "Arlabunakti !"
m. I.t.