Gatavošanās nr.1

Ņemot vērā iepriekšējā gada Krimas pieredzi man nu nemaz negribējās kaut kur nosēdēt ceļojuma vidū uz vietas gaidot kaut kādas detaļas. Kaut gan mans Krimas ceļojuma biedrs, reiz sarunā noteica, ka tas jau labi piederoties pie katra ceļojuma - piedzīvojumi kā nekā. Man gan labāk patīk piedzīvojumi, kuros iesaistos vairāk apzināti un lai vai cik perfekti izplānots tomēr jebkurš ceļojums ir piedzīvojums.
Tā nu sāku nodarboties ar to, ko principā vajadzētu darīt ziemā, bet par cik pieredzes man maz un vietas arī nav (pagaidām ), tad daru to tagad: Ievācu dažu pieredzējušāku moto braucēju ekspertīzi par manu braucamo, papētīju servisa rokasgrāmatu un pirmais rezultāts - ar Škapara (no MotoPower.lv) palīdzību tika nomainīta priekšējās dakšas eļļla. Efekts bija to vērts - pat uz asvaltu jutu.
Otrais rezultāts pārliecinājos, ka ar sajūgu viss kārtībā. Likās, ka sāk izslīdēt, bet tā par laimi vien trosītes regulēšnas vaina. Tad pie reizes tika nomainīti arī priekšējie bremžu kluči. Kas bija pirmā lieta, ko šķiet esmu darījis mocim pats. Tai rungai par moča skrūvēšanu pašam kā jau visam, protams, divi gali, bet šķiet es vairāk pieturos pie tā gala, ka īsti veči močus skrūvē paši. Es gan to esmu priekš sevis pārfrāzējis aptuveni tā, ka jo labāk savu dzelzi pārzini, jo pašam stabilāka/ilgtspējīgāka un drošāka braukšana.
Turpmāk vēl...

Gatavošanās nr.2

Pēdājais mēnesis prims brauciena paskrien ātri - jau lielā pusē. Laika nav palicis īpaši daudz. Lai kaut ko nepalaistu garām, vai lai neatstātu uz pēdējo dienu histēriju nolēmu sastādīt sarakstiņu, kas vēl nav:

• kartes (papīrs + GPS), varbūt kāds ceļvedis
• apdrošināšana
• mazā aptieciņa
• pārbaudīt telti
• moto tehniskā sagatavošana (palicis: pakaļējais amortizātors, lielā zobrata gultnis, bremžu kluči, pēc papīriem sveces jānomaina, papildus vējstikls jāpieliek)
• mazās riepu montēšanas sviras un kameru lāpāmais
• degvielas rezerves trauks (vai vispār vajag)
• pretlietus lietas (kombis ir, palikušas bahilas un cimdu pārvaki)
• prezenti (vienmēr noder, mazie balzāmiņi, kas vēl?)

Rīt sākam

Pa istabu mētājas pagaidām haotiski izmētātas līdzņemamās mantas ... Patuveni tāds pats bardaks ir arī galvā. Lai nu ir tā kā ir - būtiskākās pamatlietas visas ir savāktas, kādi atsevisķi sīkumi var izpalikt.
Tagad galvenais atmest savu perfekcionismu un iet izgulēties, jo laika nemaz tik daudz ar' nava - jāstartē rīt no rīta kādo sešos...

4.jūlijs

Nobraukti 714 km. Savu ambīciju izbraukt sešos neīstenoju, kamēr izkasījos bija jau septiņiem pāri. Dažus sīkumus piemirsu, bet tas jau tik pie lietas. Latvija mani pavadīja ap apmākušos un pavēsu laiku - pat paspēju nosalt. Nedomāju, ka nāksies vilkt jakas biezo oderi. Igaunija gan mani sagaidīja ar saulainu laiku - tagad atkal palika pa karstu. Pērnavā tika apmeklēts baikeru bārs ar moteli, bet ilgi tur neuzkavējos, jo pastudējot prāmju sarakstu tika secināts, ka ja netieku uz prāmi divos, tad nākamais tikai pēc divām stundām. Stc.: baikeru iestādījumā bija ļoti pretīmnākošs personāls. Uz prāmi tika arī veiksmīgi paspēts. Tur, protams, tika pierādīta tēze "latvieši ir visur" un mēģināts sabakstīt pirmās dienas maršruta nobeigumu, kas tīri labi izdevās. GPSu maršruta plānošanas funcionalitāte ir viena laba lieta priekš šādiem pasākumiem. Rezultātā diezan ātri tiku nost no lielceļa un dabūju izbaudīt gan gan mazus un straujus līkumus, gan lielākus un ātrāk braucamus. Tāpat arī tiku papbraukt pa grantenēm. Uz vakara pusi nejauši iebakstu nepareizu maršruta punktu, kā rezultātē aizvelku kādas 40 min nepareizā virzienā. Rezultātā jau krietni pavēlā vakarā ierodos pie Antti viņa lauku saimniecībā. Viņa paša gan nav, bet viņa ģimene mani ļoti labi uzņem. Sākumā gan jūtos nedaudz neveikli, bet otrā rītā (varbūt arī nogurums pie vainas) jau bija o'k.

Skatīt lielāku karti

5.jūlijs

Šodien pieveikti 506 km. Pēc vakardienas garās dienas un šinī labajā guļasvietā, šai senajā Somu zemnieki sētā (šķiet vai nestāstīja, ka no kādiem pagājušā g.s. trīsdesmitajiem gadiem) miegs bija varen labs un nogulēju tā pailgāk. No rīta tika nedaudz pakomunicēts ar mājiniekiem par daudz ne dažādām lietām sākot ar vēsturi, beidzot, protams, ar moto. Antti sieva atrādīja vīra iegūto Iron Butt sertifikātu. Pati gan ar moto nebraucot - bail esot (nu gluži kā manējā ). Uzņemšana bija patiesi viesmīlīga. Laiks paskrēja ātri sarunās ar viesmīlīgājiem saimniekiem un šodienas maršruta plānošanā ātri vien pāris stundas jau bija pagājušas. Ak, jā - vēl ar Antti dēla palīdzību tika remontēts "piepīpētājs", lai galīgi nepaliktu bez sakariem un nenāktos visu laiku GPSam pirkt baterijas. Rezultatā gan izrādījās, ka vnk. drošinātāja kontakti bija apsūbējuši un dažas seksulas kustības (iekšā - ārā )ar drošinātāju to "izārstēja".

Rezultātā startēju diezgan pavēlu - tuvu jau vienpadsmitiem. Nākas gan pēc ~10 km atgriezties, jo esmu aizmirsis telefona lādētāja pāreju. Ap pusdienlaiku bendzīntankā uzpildoties un pusdienojot tiek novērots večuks ar incantu veco citronu (pīli), kam uz bampera uzmauktas divas tupeles. Ainava pamazām mainās lauku un pļavu paliek arvien mazāk. Bet mežu un purvu arvien vairāk. Esmu veiksmīgi ieplānojis atkal grantenes pa kaut kādiem mūža mežiem. Dažas diezgan šauras, robežosjas jau ar vnk. meža celiņu - gandrīz vai EnduroEkskursantu gaumē. Viena meža vidū ieraugu simpātiskus mednieku namiņus, lai gan biki zālē ieaugušus un mednieku tornīšus gar ceļu. Pēc brīža arī kaut kur tālumā atskan šāvieni - laikam kārtīga mednieku saimniecība. Grantenes jau sāk apnikt. Vakarpusē tieku līdz Somusalmi, kur Staļintētiņs gribēja, vēl kādu pamatīgu gabalu no Somuzemes nošņāpt, bet nekā - te viņš arī atdūrās. Biju gan nedaudz vīlies - škita, ka šai vietai pienāktos, kas vairāk par pāris piemiņas zīmēm,  bet var būt ka man nebija labs ceļvedis. Bija jau krietni uz vakara pusi, lai meklētu kādus Somu kara laika nocietinājumus, tāpēc labāk devos meklēt kādu nakšņošanas vietu. Te nu man nācās pārliecināties, ka atrast labu nakšņošanas vietu nav nemaz tik viegli. Kā vēlāk pierādījās, tad tas ir diezgan raksturīgi visā Skandināvijā. Ezeru un upīšu jau nu ir daudz, bet kur celiņš tur galā namiņš. Tomēr pēc kādas stundas man palaimējās atrast tīri pieņemamu vietu, kas bija blakus vecā ceļa tiltam ar smuku straujtecīti. Pirmā nometne tika ierīkota uztasīti pirmie makaroni "pa flotski" un iztukšots pirmais Somu alus. Varēja just, ka esam tuvu polārajam lokam - naktī nemaz tā aŗi īsti nesatumsa, vienos naktī bija vēl gaišs.

Aptuvens maršruts:
Skatīt lielāku karti

6.jūlijs

Nobraukti 596 km. Smuks saulains rīts. Prognozes labas arī par ziemeļiem. Braucot cauri vienai Kusamo pa divjoslu ielu ar atdalošo zaļo zonu starp ezeriem, pamanu ka pretējā virzienā braucošie kaut ko sabremzē, nevar pat īsti redzēt dēļ kā. Drošības pēc es ar' piebremzēju un pēc brīža pīļu mamma ar pīlēniem diezgan veiklā solī šķērso brauktuvi manā pusē. Pietiekami veikli, lai nobildēt šito nepaspētu.  Pie Kusamo parādās jau kaut kas ko var saukt par kalnu. Skatupunkts ar taku 2km. Izbraucot atpakaļ uz galvenā ceļa pirmais ziemeļbriedis - neparko negrib fotogrāfēties. Vēl pēc kāda gabala vesels ziemeļbriežu bars ir okupejis pusi ceļa, mazie meirīgi guļ vienā joslā. Šķērsojam polāro loku. Purvi un meži. Bet cilvēku apdzīvotība šķiet lielākā kā vakardienas mežos. Aiz Kemijarvi izmēģinu alternatīvu celiņu Caur Luosto. Atkal kalni - slēpošanas pilsētiņa. Beigās smuks ceļš līkum ločiem. Pirms Sodankyla gan mazliet uzlīst. Uztankojos, iemaucos lietuskombī. Lietus drīz pāriet. Viena purva vidū atbrīvojos no pretlietus ādiņām. Purva laipa, švecieši ar kemperi un pusdienas snauda. Pa ceļam ir arī vieta kur var arī zeltu paskalot - zeltraču pilsētiņa. Pirms Ivalo diezgan pēķšņi jau tā sarāvušies skuju koki pazūd, paliek tikai mazi kropli bērziņi - ieraugam tundru. Turpat arī kolēģi, enduro dauzoņas, kurus nepaspēju noķert un zurunāt. Pa viņu takām uzbraucu pakalnā - tiek sabildēta panorāma. Divainas skaņas krūmos - tādi kā māvieni. Pēc brīža saprotu - ziemeļbireži. Pēc Ivalo smuks ceļš lidz Inārai - līkum ločum pa ezera krastu un saliņām. Nakšņošanas vieta atkal rokā nedodas to pašu iemeslu dēļ. Beigās tīri veiksmīgi atrodas viena taciņa, kas beidzas tuvu vienam strautam. Otrā pusē gan turpat netālu mājas, bet nav uzbāzīgi tuvu. Šonakt nav pat krēslas - saule kaut kur tepat aiz kokiem vien ir.

Aptuvens maršruts:
Skatīt lielāku karti

7. jūlijs

Pieveikti ~ 430 km no tiem 18 km kājām. Jauks rīts jaukā vietā, vien odu un knišļu netrūkst. Par cik esmu gana tālu ticis, tad jau pēc kādas stundas šķērsoju Norvēģijas robežu. Kalni aug augumā un drīz arī tieku līdz Ziemeļu ledus okeāna līcim jeb pareizāk sakot fjordam. Pusdienoju pie strautiņa. Lai iekurtu savu brīnumplītiņu atklājas problēmas ar vēja šķiltavām, kuras jau bija tādas nestabilas darbībā un šoreiz atbildīgā mirklī vairs nešķiļas ne par ko. Tomēr esmu arī paķēris līdzi plikās magnija šķiltavas, kurām gan vajag kādu atbilstošu degmateriālu. Turpat blakus ievēroju kārklus ar ziedu pūkām. Laiks ir sauss un tās var smuki salasīt. Pametu tās zem iekura sīkzariņiem un tā lieta iet - magnija skaidiņas smuki aizdedzina kārklu pūkas, kas savukārt sīkos zariņus. Pats par šo risinājumu jūtos varen lepns, jo šitādu risinājumu nebiju nekur lasījis, ne video redzējis. Tiek sagatavota tēja. Pēc pusdienām baudu slaidi un ne tik slaidi līkumotos ceļus gar jūru, ainavu un jauko, lai gan pavēso laiku. Mēģinu atcerēties moto braukšanas knifus un pieslīpēt iemaņas. Ap pusdienlaiku esmu jau uz salas Sārnē. Sagaidu naktsmāju saimnieku Ārntu un pēc īsas sarunas nolemju doties uz pareizo Nordkapp. T.i. tas Nordkapp, ko apmeklē lielākā daļa auto un moto tūristu nav nebūt pats tālākais punkts uz ziemeļiem, tas atrodas uz klints ap 300 m augstumā, nokāpt tur nekur nevar, un tas augstums nozīmē arī to, ka ja vien tur kaut kur ir mākoņi, tad tie ir tur. Un tas savukārt nozīmē, ka nekādus smukos skatus jūs tur visticamāk nedabūsiet, drīzāk gan vnk. miglas bildes. Bez tam iebraukšana tur ir par maksu un nekā īpaši vairāk par padārgu ēstuvi arī neatradīsiet. Bet turpat netālu ir īstais Nordkap (tālaikais ziemeļu punkts) - 9 km vienā virzienā ar kājām. Lai gan attālums nešķiet liels, jāņem vērā, ka taka mūsu izpratnē ir visai nosacīta - pamēģiniet iedomāties nojauktas mūra mājas drupas pa kurām jums jāveic 2x9 km. T.i. kaut kādai sagatavotībai jābūt - atbilstošam apģērbam un apaviem. Vēl tur jāņem verā, ka laiks tur var mainīties diezgan ātri un radikāli. Lai gan es šos faktorus it kā diezgan labi zināju, mans slinkums un aizmāršība, lika man tos gandrīz pilnā mērā izbaudīt. Turpceļā gāja tīri jauki - kā ne kā ceļš uz leju vien. Pa ceļam pārmiju pāris vārdus ar vienu Britu meiteni, kas bija atstopējusi uz turieni. Savukārt atpakaļceļā gāja pagrūti. Lai gan man bija iespēja pārvilkt apavus un daļēji pārģērbties, tomēr es noslinkoju. Rezultātā diezgan pamatīgi iesvīdu. Lai gan moto apģērbs neļāva salt, tomēr iesvīdusī galva, kuras bruņojumā bija tikai plānā kokvilnas zeķīte komplektā ar atpakaļceļā sagriezušos ziemeļvēju, man radīja diezgan nepatīkamas sajūtas. Beigās es izskatījos diezgan jautri - galvas zeķīte galvā aiz kuras aizbāzti motobraucēja cimdi, lai biki labāk pasargātu pret vēju.  Vai cik labi, ka biju sagatvojis pusdienlaikā silto tēju. Litrīgajā termosā bija palikusi lielākā daļa, kura ātri vien pazuda kā nebijusi. Nodomāju pamēģināt apmeklēt arī "parasto" Nordkapp, bet uz tā sēž mākoņmigla. Aizbraucu līdz iebrauktuvei, bet maksāt par miglas skatiem nevēlos. Apmierinos ar bildi aiz vartiem, kas gan beigās sanāk tīri jauka priekš pusnakts bildes un dodos atpakaļceļa uz Sārne pie Arnta. Pa ceļam gan nedaudz uzlīst. Pie Ārnta (kas arī ir ceļošanas fanāts un šeit tāds kā ceļotāju aizbildnis - viņa mājās bija kādi 6 ceļotāji), internacionālā kompānijā vakariņas un ceļojumu stāsti. Līdz kādiem plkst 2viem rītā, kad visi dodamies pie miera.

 Aptuvens maršruts:
Skatīt lielāku karti

8.jūlijs

Pieveikti 506 km. Pie Ārnta ir ļoti labi. No rīta ir ļoti silts un spīd saulīte - nemaz tā īsti negribas nekur doties. Ir arī vilinājumi: mēģināt izpeldēties un pamakšķerēt. Zivis te ķeroties patiešām labi - uz visa, ka tik kas kust. Vienas tādas galvassakuss regojas Ārnta puķu kastē - izskatās pēc īsta elles briesmonīša. Tomēr paskatījies prognozēs un zinot cik strauji arī šeit laiks var mainīties, nolemju labāk braukt un pie laba iznākuma to visu mēģināt Lofotu salās. Atvados no jaukās un draudzīgās internacionālās kompānijas un dodos atceļā. Laiks iesākumā patiešām labs, bet pēc kāda laiņa sāk nomākties un arī līt. Ļoti negribas bet lienu lietus kombī. Vēl pēc brītiņa vairs nelīst. Sāk sautēties. Atkal velku nost. Tālāk nolemju nevilk to nost. Kādas dažas stundas šīs stratēģija der, jo lietus ir tāds pavisam neliels. Var just, ka šis ir populārs motociklistu maršruts - vienā virzinā braucošos mēdzu satikt ne vienu reizi vien. Ar vienu vecāku dāni vienā degvielas tankā kopā pildamies un aprunājamies. Pēcpusienā arī savelk uz lietu. Sākumā mēģinu piekopt iepriekšējo stratēģiju, tomēr šoreiz lietus mākoņi izskatās tādi pamatīgāki un es saprotu, ka labāk mitrs, bet ne izmircis. Lietus kombim labs tests, ko tas gan neiztur - kaut kur laiž garām ap jostas vietu vai tml. Rezultātā lietus beidzas, bet es varu atcerēties bērnību, kad nesanāca līdz podiņam aiziet. Nāk vakars un domājot par esošo stāvokli un prognozēm, mēģinu tikt kādā kempingā - cenas baisas namiņš maksā kādus 36 ls bez ērtībām 45 ls ar ērtībām. Jūtos atvieglots, kad uzzinu, ka rītdienas prognozes ir labākas - kaut kāds lietus varētu būt tikai rīt vakarpusē. Ar bažām meklēju nakšņošanas vietu, jo te ir tā pati situācija, kas Somijā - kur celiņš sāņus tur galā namiņš. Vairāki mēģinājumi neveiksmīgi. Dažos mēģinājumos gandrīz iesprūstu uz šauras kalnu taciņas, kur ar smago un nokrauto moci nevar ne lāgā apgriezties. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrodu varen smuku vietu. Līdz ūdenim gan labs gabals jārāpjas lejā, bet ir to vērts - varena un smuka straumīte. Finālā siltās vakariņas un labs miegs.

Skatīt lielāku karti

9.jūlijs

Pieveikti 434 km. Šai vietā teltī gulējās tīri labi. Pa nakti bija pat palicis siltāks un diena rādījās jauka. Šodien mans mērķis ir Lofotu salas. Pa ceļam pie Andselv nolemju nebraukt pa galveno ceļu, bet paņemt vēl pāris salas (Andorja un Rolla) un uz Harstad (sala Hinnoya) pārcelties ar prāmi. Diena izvēršas šķiet neierasti karsta šai vietai (vēl krietni aiz polārā loka) - pāri pār 20 grādiem. Noģērbju visu ko var noģērbt, atstājot tikai plānāko no man esošā moto apģērba - vienalga karsti, ja vien nebrauc gana ātri. Tas gan ne īpaši izdodas - ceļi te īpaši šauri, vietām praktiski vienai mašīnai, pat ar moci nesamainīsies, ja neizmantosi kabatas. Bet tas mani tikai priecē - skati arī skaisti, nedaudz savādāki. Ceļa malā viens no daudzajiem mazajiem ūdenskritumiem. Tā vien gribas tanī ielīst un atveldzēties, bet nedaudz baidoties par prāmja atiešanas laikiem (kurus nezinu), paņemu tikai ūdeni un kādu bildi un dodos tālāk. Vienā brīdi piekšā varens burziņš - vēlāk izrādās šeit notiek diezgan nopietnas velosacīkstes. Redzu tik izsaukuma ceļa zīmi ar kaut ko parakstītu apakšā no kā es saprotu tikai "stop for signal" (varbūt), ir arī kaut kur kaut kādas lentes, bet starp kurām es tā lēni varu izbraukt. Tā nu lēni brauktdams tieku līdz tiltam, kura vidū stāv poliču auto (pirmo vispār tikai te ieraudzīju). Lēni piebraucu un jautāju vai es te varu braukt. Tas gan nopukojas kā es te esmu ticis, jo ceļš taču bijis bloķēts, un ka notiek sacensības, ka es esmu ticis starp divām grupām, bet tomēr sarunājam, ka es pie tilta otrā pusē sagaidu kad aizbrauks otrā grupa un tad varu doties aiz šiem. Daru kā sacīts. Tur satieku dažos vietējos motobraucējus, kas izrādās eskortē šo pasākumu: divi pa priekšu viens no beigām. Noskaidroju arī par prāmi - izrādās šis velobraucēju pasākums man neliek neko kavēt. Kamēr gaidu nākamo startu vēroju kā no zivīm līcī biki ūdens uzvārās - kaijām galds uzklāts. Makšķernieki ar laivām gabalu tālāk pie tilta arī steidz šurp, bet šķiet par vēlu. Nākamajā brīdī velopasākums jau sākas, tas tiek pavadīts ar filmēšanas grupu helikopterā. Vēl pēc brītiņa varu šiem "uzsēsties uz astes". Braukšana lēna it sevišķi  pret kalnu, saulē cepos savā moto apģērbā ārā. Eskortētāja pavecā honda sāk dūmot. Par laimi velopasākums notiek tikai uz vienas salas. Man jābrauc caur tuneli uz otru. Tunelī (praktski tā ir visos, nu tuneļi man te nepatika) savukārt riebīgi auksti it sevišķi šitādam iesvīdušam. Drīz esmu ari pie prāmja piestātnes, kur man ir kāda stunda laika, ko pavadu pārbaudot e-pastus un pierakstot aizvakardienas piedzīvoto. Tālāk īpaši nepiestāju, jo līdz vakaram jāpaspēj līdz sarunātajām nakstmājām uz Vestvagoy salas. Skati atkal nedaudz pamainās - klintis un kalni vēl stāvāki, kas mijas ar līcišiem, daži ar izkaisītiem akmeņu bluķiem savukārt citi ar baltām smiltiņām, kas dekorējās ar dzidru, zili-zaļu ūdeni. Pa vidam mazas zvejnieku ostiņas ar maziem ciematiņiem. Tā arī baudot smukos skatus un ceļu līkumus tieku līdz norādītajai vietai. Apstājoties un precizējot māju gan "nolieku" moci uz sāniem, jo nebiju pamanījis vienu iedobi ceļa malā, kurā ietrāpīju ar kāju un zaudēju līdzsvaru. Drīz esmu arī pareizajā adresē un mans šodienas ceļojums ir galā.

Skatīt lielāku karti

10. jūlijs

Noripināti 252 km. Šodiena kā nekā svētdiena - aptuven ar tādu domu biju nolēmis šodien nekur neskriet un kilometrus un laiku neskaitīt. T.i. vnk. nesteidzīgi apskatīt Lofotu salas. Biju jau maķenīt paguris no kilometru un laika skaitīšanas, lai paspētu uz kādu prāmi, vai izmuktu no lietus u.tml. Sacīts darīts. Protams, ka noteikti jāaizbrauc līdz pilsētai A. Pareizi gan rakstās kā A ar aplīti vai punktiņu galā un lasās tā kā sajaucot a ar ō. Vēl arī pēc vietējā nakstmāju saimnieka ieteikumiem jāmēģina izbraukt kāds vecais pamestais kalnu ceļš. Un par Vikingu muzeju dzirdēju ieteikumus jau no citiem ceļotājiem Norkapā. Tā arī diena paiet. Laiks ir smuks un saulains tiesa gan pavēss un vējains. Salas smukas jau nu ļoti ar stāvām klintīm starp kurām iežmiegti mazi zvejnieku ciematiņi/pilsētiņas un smilšainas pludmales ar dzidriem zili zaļiem ūdeņiem. Kādās kaut nedaudz lēzenākās salas nogāzes tiek piekopta arī lauksaimniecība - lopiņi un lopbarībai sapļauta zāle. Bija doma nopeldēties - tomēr vējš bija iegriezies kārtīgā ziemelī un pa salu starpām pūta ne pa jokam. Tas man izpūta arī vēlmi peldēties. Viena no salu zvejniecības īpatnībām ir zivju sagatavošanas veids tās saulē un vējā kaltējot. Tās te bija redzamas ik katrā ciematā. Pa ceļam uz A piestāju Renē - ļoti smukā zvejnieku ciematiņā, kas izvietots uz tādas kā pussalas līcīša vidū. Tas te ir pamatīgs tūristu izklaides centrs. Satieku un pāris vārdus pārmiju ar vienu sirmu motociklistu no Amerikas ar BMW F800to. Izklaides te daudz un dažādas. Pasiekalojos ap izbraucieniem ar jūras kajaku un motorlaivu ekskursijām ap salām. Tās gan, kā jau viss te, ir stipri padārgas. Mana izvēle uz naudas tērēšanu gan tiek atvieglota, jo visas man interesējošās izklaides ir vai nu jau aizsistas jau dienu uz priekšu, vai atceltas stiprā vēja dēļ. Pie A labs aizvējš un es uzrāpjos biki augstāk virs pilsēteles un piknikoju vienatnē. Pabildēju panorāmas un baudu skatus un jauko dienu. Ir jau kārtīga pēcpusdiena, kad dodos pamestā ceļa kalnu ceļa meklējumos. To arī veiksmīgi atrodu. Tas arī ir to vērts - no augšas viens no smukākajiem skatiem. Dodos pa otru pusi lejā - ceļš patiešām pamests, nobloķēts ar akmens bluķiem starp kuriem gan var izbraukt. Vēlāk uz ceļa mētājas sabiruši akmeņi un pat kārtīgi bluķi. Lejā ciematā gan diemžēl sēta priekšā bez iespējām cauri tikt, to neizjaucot. Tā nu dodos atpakaļ pa to pašu ceļu. Pēc tam dodos uz Vikingu muzeju, bet diemžēl dažas minūtes par vēlu. Biki žēl, bet par cik biju nolēmis ierelaksēt šodien uz kaut kā paspēšanu, tad nolemju to atstāt kā zīmi, ka te vēlreiz jāatbrauc. Tiesa gan iekšējais dzinējs turpina dzīt un no naksmāju saimnieka tiek sarunāta makšķere un dodos makšķerēt uz vienu no tiltiem. Laiks gan palicis vēl vēsāks un vējaināks - vējš pūš vizuli uz vienu pusi, paisuma/bēguma straume nes uz otru pusi. Īpaši ilgāk kā pusstundu neizturu - nosalis dodos uz nakstmājām. Laiks paliek arvien nemīlgāks - naktī un no rīta sola lietu. Esmu izrēķinājis, ka prāmis pa taisno no salām uz Bodo maksā pusotras reizes mazāk kā degviela un iet reizes trīs ātrāk nekā, ja braukšu riņķī. Un par cik rīt sauszemes maršrutā visu priekšpusdienu sola lietu, tad ieguvumi acīmredzami. Tāpēc gatavojos lietus braucienam. Savukārt laika prognozes tieši ierodoties Bodo ir tādas, ka lietus beigsies. Tā nu noskaņojies iedzeru siltu tēju un dodos pie miera.

11. jūlijs.

Pieveikti 254 km + prāmis ~100km. Mans vakardienas plāns nostrādā tīri labi. Pie tam lietus no rīta nav īpaši stiprs. Pavēss gan. Pie prāmja gan esmu tikai kādas minūtes 20 pirms. Izrādās visi mašīnveidīgie uz prāmja netiek, bet mani veiksmīgi vienā stūrī iestutē. Ies piestropēju moci ar iedoto stropi, bet prāmja vīrs vēl piesien abus riteņus. Uz Helsinku prāmja pietika ar stropi vien. Iebraucot jūrā top skaidrs kāpēc - šupo tīri labi, lai gan ne īpaši stipri. Tiekot uz cietzemes, Bodo īpaši neuzkavējos - velku tik pāri kalniem uz Mo i Rana. Kalnu virspuse samērā plakana un plika - īsta tundra. Turpat arī drīz šķērsoju polāro loku. Polārā loka vietā tai plikumā kaut kāds tūrisma centrs pilns ar kemperiem. Nolemju nestāties un kā vēlāk palasījos pareizi darīju. Biki jau zemāk ir smukas krāčainas kalnu upes. Pēc papīra kartes medīju ūdenskritumus - īsti nesanāk. Bet to nu te netrūkst tāpēc, cerot uz kādu vēlāk, turpinu ceļu. Pēc Mo i Ranas nogriežos pa mazāku celiņu, kas daļā uz manas GPS kartes pat nav atzīmēts. Celiņš smuks, pašaurs, tāpat kā uz salām ar vienu paknapu joslu un regulārām maiņas vietām - kabatām. Mašīnu gan maz, vietas un mājas arī tādas pamestas. Vietām padrūms skats. Par cik jau nāk vakars meklēju nometnes vietu. Pēc iepriekšējās mācības tagad sānceliņos eju ar kājām. Viens pārak krūmains. Cits izskatās tīri neko un uz leju - laižos lejā, bet ka tevi - ceļš ātri top arvien izskalotāks līdz ir tā pati problēma ar apgriešanos. Ceļa galā arī nav nekā piemērota, tik pabaisa izskata nesaprotamas nozīmes būve, kurai ceļš izskalots priekšā, bet tāda sajūta, ka tur kāds tikko ir bijis. Pat traktors stāv. Kaut kā apgriežos un uzkratos pa akmeņiem atpakaļ kalnā un uz ceļa. Gabaliņu tālāk atrodu tādā kā kanjonā tīri pieņemamu vietiņu pie strauta, kas šķiet ir bijusi mežistrādes krautuve pie ceļa. Laiks gan nomācies un pelēks un pēc iepriekšejiem skatiem tāda ne pārāk omulīga sajūta. Tā vien liekas, ka kāds trollis kaut kur neizlien... Malkas gan te pa pilnam, tādēļ mošķu atbaidīšanai uzkurinu ugunskuru. Telts, vakariņas un ar labu nakti (cerot, ka kāds trollis mani pa nakti nesavāks)...

Skatīt lielāku karti

12.jūlijs

Pieveikti 441 km. Pa nakti gan ne viens trollis nerādās un veiksmīgi noguļu līdz pat rītam. Paveicu savus ikrīta rituālus un dodos tālāk ceļā. Esmu jau sācis ilgoties pēc mājām. Laikam nogurums dara savu. Kādu brīdi gan jau nodomāju vai Trondheimas apmeklējumu neatmest un taisnākā ceļā doties uz Stokholmu. Tomēr ap pusdienlaiku, skatoties uz kartes, tāpat ir skaidrs, ka pa divām dienām tāpat netikšu galā un tāpēc tomēr izlemju doties uz Trondheimu. Pirms tam rīta pusē turpinot savu ceļu dodos pa maršrutu, kas izskatās pēc tāda kā jauna Norvēģijas mazceliņa, bet ar asvaltu. To secinu pēc tā, ka vietām šī ceļa nav manās GPS kartēs un ka ceļu būvniecība ir svaiga. Asvalts gan labs, bet ceļš šaurs ar speciālājām maiņas vietām un ļoti līkumains - gribēdams ātri nepabrauksi. Bet par to mašīnu un it sevišķi kemperu te maz un skati jauki. "Noķeru" vienu smuku ūdenskritumu, kādi gan škiet viņiem te pierasta lieta. Ap pusdienlaiku esmu atpakaļ uz lielās maģistrāles un dodos uz Trondheimu. Pirms Trondheimas vairāki tuneļi, kas mani dzen vājprātā - tur iedarbināti tie lielie ventilātori, kas rada tādu frekvenci, kas ir līdzīga apsardzes signalizācijām. Papildinot to ar dienas nogurumu - tas likās tiešām uz robežas. Tāpēc biju priecīgs, kad tiem beidzot tiku caui. Trondheimā ierados jau krietnā vakarā ap astoņiem. Manas pūles "uz sitienu" sarunāt naksmājas ir loģiski neveiksmīgas. Pilsētiņa izskatījās simpātiska, bet man pagaidām nebija nakstmājas. Teorētiski varēju vēl izskriet ārpus pilsētas un kaut kur nolīst, bet sāka līt. Biju arī gana noguris un tāpēc izlēmu šoreiz paņemt kādu t.s. pansiju vai hosteli. Rezultāds izdevās lielisks - šeit vasarā darbojās studentu pašu organizēts hostelis šamo kopmītnēs. Varētu gan domāt, kas tur tāds - studentu kojas. Bet šeit tas bija pavisam citādi - gan pati ēka, gan viss pasākums tiek apsaimniekots ar studentu biedrības palīdzību. Ēka pati par sevi ar' bija visai interesanta, nesanāca papētīt, bet šķiet bijusi domāta kam citam. Pats jaukākais bija atmosfēra - iedomājieties kaut ko pa vidu starp studentu burziņu, krodziņu un mājasdarbu pildīšanas vietu. Tā aptuveni izskatījās vieta, kur bija reģistratūra. Tur bija arī maza skatuvīte ar skatuves tehniku, grāmatuplauki, datori ar internetu un bāra lete ar akvāriju alusglāzes formā, kurā ap cilvēka galvaskausu peldēja zivtiņas. Tam pavidu samērā raiba publika, pārvarā jaunatne. Viens no tiem spēlēja un dziedāja uz ģitāras kādus, škiet, pēdejās desmitgades roķīgos gabalus un citi dziedāja līdzi. Kad viņš nogura, tad tika uzlikts kāds vecāks gabals uz vinilplašu atskaņotāja. Šķiet, ja es pajautātu, es te varētu dabūt arī kāsīti zālītes. Jāteic, ka sākumā nedaudz samulsu ienākot, bet pēc maza brīriņa iepatikās, jo biju nodomājis pēc apmešanās vietas atrašanas aiziet kaut kur iedzert kādu alu. Še nu tas viss bija vienuviet un pat par ļoti draudzīgu cenu un ļoti jaukā atmosfērā. Gulēšana gan te bija tikai kopējās istabiņās, bet to man parējie faktori atsvēra. Šķiet arī guļamtelpa tiek izmantota arī kaut kādiem pasākumiem, jo bija aprīkota ar spoguļbumbām un vai tik nebija arī skatuve. Pirms alus dzeršanas gan aizgāju līdz galvenajiem Trondheimas tūrisma objektiem - Katedrālei un atjaunotajam cietoksnim, kas bija turpat netālu pāri tiltam. Šķita, ka šī vieta varētu būt tā vērta, lai te atnāktu arī darba laikos. Katedrāle bija varen iespaidīga un grezna no ārpuses. Uz dienvidu fasādes šķiet varēja sameklēt visus galvenos bībeles šižetu personāžus. Uz rietumu un austrumu fasādēm uz dzegām sasēdināti visādi mošķīši. Kad biju tam uzmetis aci devos atpakaļ uz studentu mītni un vakaru pavadīju jaukā atmosfērā vērojot jauniešus iepazīstoties un viegli tusējam, pats baudot alu un rakstot sava ceļojuma dienasgrāmatu.

Skatīt lielāku karti

13. jūlijs

Pieveikti 497 km. Šais kojās gulēšana bija tīri o'k. Par laimi neviens nekrāca, tik tad, kad jau taisījos uz izbraukšanu, kāds blakus divstāvenē sāka vareni dot vaļā. Šodien bija ieplānots vnk. stiepiens iekš Zviedrijas. Rīts par spīti bija apmācies un ik pa brīdim līņāja. Bet zinot prognozes, ka tam lietum jāpāriet, nogaidīju kādu brītiņu, kad nelīst un devos ceļā, pie sevis nodomādams, ka te ir vērts iegriezies un pavadīt nedaudz vairāk laika. Izbraucot no Trondheimas atkal sāk līt. Kā parasti uzvelku savu lietus kombi un kā parasti tas pēc īsa brītiņa pāriet. Nogriežos no Oslo maģistrāles. Ceļš ievijas pašaurā upes kanjonā. Smuki. Krāčaina upe kur regulāri manu makšķerniekus līdz viduklim iebridušus ūdenī. Vispār upes te smukas - tā vien gribas pa kādu no tām "pakuģot". Vēl ik pa laikam paralēli iet dzelzs ceļš. Varbūt kāda daļa no transskandināvijas maģistrāles (bija redzams ari vakar)? Tas tiek ceļvedī rekomendēts kā viena no šī reģiona tūrisma lietām, ko nevajadzētu laist garām. Tā tīri nemanot tieku pie Zviedrijas robežas, kas atrodas tādā jau diezgan plakanā vietā, lai gan kalnos, un vairāk tādā kā tundrā - pārsvarā nelieli, mūsu skatījumam, pakropli bērziņi mijas ar purvien, kas apauguši tādām pašām priedītēm. No robežas gan palikušas praktiski tikai ceļazīmes un robežsargu ēkas. Ceļš gan šeit ātrāks, līkumi slaidāki. Tik asvalta kvalitāte vietām pieklibo. Nav tā ka bedres, bet visādas trepes pumpas un ielāpi. Caurbraucot vienai pilsētelei, ātruma ierobežojums 30km/h - izrādās kaut kāds tirdziņš, visi tirgojas uz ielas. Bet pārsvarā tādas globalizācijas preces un dažas "garāžas izpārdošanas". Biki piestāju, bet īsta vēlme te pavadīt laiku nav un dodos tālāk. Pa ceļam vairāki slēpošanas kalniņi un diezgan pamatīgas platības ar purviem un ezeriem. Ainavu maiņa apgrieztā secībā diezgan līdzīga Somijai. Tais purvos diezgan regulāri gan manu Zviedru kemperus. Man nekāda īpaši cita skaidrojuma tam nav kā vien ogu lasīšana. Tā vakarpusē esmu pilsētiņā Mora, kur sazīmēju to, ka esmu šeit jau reiz bijis darba darīšanās. Iepērki kādu minimālu paiku un vienu alu un domāju "atvilkt" kādu gabaliņu nost no pilsētas un atrast kādu nakšņošanas vietu. Plāni gan mainās, kad ārā izbraucot ieraugu motobraucēju kempingu "Red Wings". Telts vieta ļoti demokrātiska, komplektā dabū ārā dušu (bet ar siltu ūdeni) un plītiņu, ja vēlies ko gatgavot, izlietni ja vajag ko nomazgāt. Protams, ugunskura vieta ar malku. Ir arī mājiņas, bet lai atvieglotu manu izvēli par naudas tērēšanu, tās jau ir aizsistas. Bet man ar to pietiek. Uzslienu migu, paņemu savu alu un paiku un eju tusēt ar citiem, kas vēl neģuļ. Tie izrādās trīs norvēģi. Viens pāris aptuveni manā vecumā ar ieliniekiem un viens pavecāks vīrs ar kārtīgu jubilejas modeļa Hārli. Rezultātā iepazīstamies un nopļāpājam par visu ko vien šadās reizēs var motbraucēji nopļāpāt - sākot ar močiem un beidzot par dzīvi vispār. Kādu brītiņu pēc divpatsmitiem atvados un dodos pie miera, jo lai ari līdz Stokholmai nav tālu, rīt jātiek uz prāmja.

Skatīt lielāku karti

14. jūlijs

Pieveiki ~ 360 km. Rīts bija jauks, varēja just ka būs siltāks. Jau vakar atbrīvojos no bikšu siltās oderes, šodien bija kārta jakas siltajai oderei. Ikrīta rituāls ar telts savākšanu un apžāvēšanu, brokastis un silta tēja termosā (kurai šoreiz vairs nav tik liela nozīme). Atvados no tiem norvēģiem, kas pamodušies, un atkal vējš svilpo man ausīs. Biju izvēlējies kārtējo ne galvenā ceļa maršrutu ezeram gar otru krastu. Ceļš līkumo gar diezgan bieži izvietotiem Zviedru ciematiņiem, no kuriem lielākā daļa izskatās kā būtu tāds kā brīvdabas muzejs. Mājiņas izskatās pavecas guļbūves, bet lielākā daļa sapucētas, varētu pat teikt - "nolaizītas", tāds zviedrisks perfekcionisms. Smuki jau gan. Nākas gan arī secināt, ka šeit atrast nakšņošanas vietu būtu bijis tikpat kā neiespējami un vakardienas moto kempings bija tieši laikā. Vēlāk jau izbraucu uz galvenajiem ceļiem un pēc Enkopingas jau maģistrāle. Nosecinu, ka GPSā kaut kā neesmu pamanījies ielādēt Fienvidzviedrijas un Stokholmas karti. Pirms Stokholmas vēl jāuzpildās pēdējo reizi. Bendzīntankā mani uzrunā viens lietuvietis. Tas izrādās strādā Norvēģijā un arī ir motobraucējs, šim esot Africa Twin, neesot tik kompānijas ar ko braukāt. Brītiņu parunājam un atvadamies ar domu, ka tad jau uz kuģa parunāsimies. Tik pēc tam uz šosejas nodomāju, ka varēju šim uzsēsties "uz astes", lai tiktu uz ostu. Diemžēl bija jau par vēlu. Šī bija mana pirmā neveiksme, kas kopā ar vēl dažām neveiksmēm un kļūdām noveda pie prāmja nokavēšanas. Nedaudz iegāza mana šī ceļojuma ļoti pozitīvā pieredze ar prāmjiem, kur viss notikās ļoti ātri un raiti. Rezultātā pie piestātnes biju tikai pusstundu pirms un atjēdzos kāds trešais pirms pēdējās mašinas kas tika uz kuģa. Lieki teikt, ka gribējās reizē raudāt un uzspert visu pasākumu gaisā, jo biju jau gana noguris un man it nemaz nebija vēlmes tagad domāt par nakšņošanu, par kuru man šinī pilsētā nav ne mazākās jēgas, bez tam taisījās līt. Kaut kā pamazām mēģināju to visi sagremot un uztvert kā piedzīvojumu. Aizripināju līdz centram noparkojos un aizgāju apēdu kādu picu ar alu. Stc. parkošanās šeit šķiet uz trotuāriem nav atļauta. Močiem gan ik pa laikam ir speciālas parkošanās vietas, kurās pārsvarā pa kādai brīvai vietai bija. Ja nu vienīgi izņemot pašā centrā. Pēc tam turpat ēstuvē mēgināju caur netu kaut ko saprast ar viesnīcām. Diezgan ilgi noknibinājos un sapratu, ka viesnīcas ir padārgi, bet t.s. pansijas visas pilnas. Par cik jau bija gana vēls, tad devos meklēt apmešanos vietu pa tiešo. Rezultātā gan trīs neveiksmes - visas jau pilnas. Beigās jau krietni vēlā vakarā tiku līdz Interhostelim. Biju jau gana noguris un garīgais, kurš jau tā nebija nekāds, tagad bija galīgi vienā vietā. Tā un citu iemeslu dēļ šoreiz man galīgi nebija noskaņa gulēt kopkojā, tāpēc paņēmu, lai ar dārgāku tomēr atsevišķo variantu.

15. jūlijs

 No rīta, vēl pa gultu vāļājoties pasūtu pa telefonu biļetes uz prāmi, lai nerastos kādi pārpratumi, un tad nesteidzīgi sapakojos un izrakstos no hosteļa. Piefiksēju, ka neesmu šeit vienīgais motociklists - tā es iepazīstos ar Aleksandru no krievijas. Noskaidrojam, ka prāmji mums attiet gandrīz vienādos laikos no vienas un tās pašas ostas. Viņš arī ir atceļā uz mājām, arī apceļojis skandināviju, tik maršruts citādāks, uz ziemeļiem nav bijis, izbraucis vairāk pa vidu, ja skatās ZD virzienā. Nolemjam izmest kādu līkumu ar kājām pa Stokholmu. Par cik viņš jau te kādu otro trešo dienu, tad jau labi visu pārzin. Kaut gan jau biju pats sācis saprast galvenos virzienus, tomēr gandrīz divu nedēļu nepārtrauktā ikdienas pašplānošana, laikam darīja savu, un es arī tīri laprāt ļaujos, lai mani izvadā. Tās dažas stundas aziet nemanot pa starpu papļāpājot par dzīvi un mo. Tiek uzbildētas pēdējās bildes, iekosts kāds burģelis, tad atvadamies  un ļooti laicīgi dodamies uz saviem prāmjiem. Kad tieku pie kases būdiņas un nosaucu savi rezervācijas numuru - atbilde ir sorry, tāda nav. Pēc brītiņa - Jums ir rezervācija maršrutā Rīga - Stokholma... . Es taču tām meitnēm pa telefonu teicu, ka esmu iesprūdis Stokholmā. Par laimi, pēc atkārtota telefona zvana mana rezervācija tika operatīvi samainīta un es beidzot tiku uz prāmja. Pie sevis nodomājot - cerams, ka tas kuģis nenoies pa burbuli. Incanti, ka pārmis bija pilns ar leišiem - Lv numurus bija krietni jāpameklē un moto braucēju es vispār nevienu neredzēju.
Atlikušo vakaru pavadīju, kā jau pienākas, iepērkot kādus nieciņus un našķus mājiniekiem un noēdot un nodzerot atlikušo ārzemju valūtu, kā arī, protams, pierakstot pēdējo dienu piedzīvojumus.

Epilogs

 Kopā ar motociklu noripināti ~ 4990 km. Vēl gan jāpieskaita, kāds labs gabals prāmju gabaliņu. Cipari salasīti pēc GPS ierakstiem, utml. Diemžēl odometru nepierakstīju un otro, nullējamo izmantoju degvielas uzpildes plānošanai. Ceļojumā pavadītas 11 dienas (pēdējo neieskaitīju), t.i. vidēji dienā nobraukti ~450 km. 
Daži secinājumi:
Pats Nordkapp ir to vērts, ja trāpa labos laika apstākļos - ir vērts ieguldīt laiku laika prognožu vērošanā un attiecīgā maršrutu koriģēšanā. Jebkurā gadījumā jābūt labam moto apģērbam siltuma un pretlietus ziņā.
Lofotu salas noteikti ir tā vērtas, lai iekļautu maršrutā (ja jau tik tālu iesam uz ziemeļiem tikuši.
Labākā lieta ko paņēmu - termoss.
Labākā lieta, ko nepaņēmu - siltā cepurīte, ko uzvilkt, kad esi bez ķiveres.
Kas visvairāk nepatika - tuneļi.
Laba/sīka karte GPSā ir ļoti laba pat tad, ja maršrutēšana nedarbojas. 
Braukšana vienatnē - hm, šķiet kompānijā, protams, ir jaukāk. Tomēr reizēm tāda ilgāka pabūšana pašam ar sevi ir ļooti noderīga...