Moto piedzīvojums - Krima, 5.diena

Urā. Šī ir diena, kad atkal varu braukt. No rīta cēlos līdz ar saules gaismu un nobildējies pie jau apnikušās viesnīcas devos ceļā. Pirms Krasnoperekopskas (tad vēl neizināju, ka tā to sauc) pamanu tās rūpnīcas dumeņus ar nevājiem dūmiem kas virs līča rietumu pusē no dienvid-austrumu vējiem veidoja pamatīgu smoga dūmaku. Paguvu vēl sajust tādu kā sēra smaku. Vēlāk ap kādiem astoņiem tuvojoties pašai pilsētai redzu ka dūmeņi "klusē". Vai tik tā nebūs kaut kāda viltība, lai cilvēki pa dienu neredzētu/nejustu to cūcību.

Interesanti te cilvēki - tāda sajūta, ka ir galējības vai nu tādi diezgan nelaipni, vai tieši otrādi - izteikti izpalīdzīgi. Pa ceļam piestāju pie Džankojas ceļmalas kafejnīcā, kur mani ļoti laipni apkalpoja un vēl draudzīgi aprunājāmies. Līdzīgā veidā aprunājos ar cilvēkiem, kuriem palūdzu mani nobildēt. Tie gan bija tūristi, toties viens no tiem arī izrādās moto braucējs, kurš man beigās, paspiežot motobraucēju rokasspiedienu, novēlēja "Ņe menta, ņe gvozģa". Tiku līdz Krimas kalniem un pilsētiņai Koktebel, ar kuru sākās smukie skati un kalnu ceļi. Koktebelī gan nepaliku, jo izskatījās pēc ļoti ļaužu pilna kūrorta. Pie Koktebeļa ar mani parunājās arī vietējie miliči. Pirmā brīdī sabijos, bet beigās bija tikai tāpat vien. Pēc tam, protams, piebraucu (gar Veseloje) pie Melnās Jūras izpeldēties. Izdevās trāpīt tādā samērā klusā  pludmalē ar jaukiem skatiem uz kalniem ar vīnogulājiem piekājē.

Tālāk turpināju ceļu pa piekrastes kalnu serpentīniem. Sākumā no tā kaifoju, bet pēc kādām pāris stundām tas jau sāka palikt nogurdinoši. Tā veiksmīgi tiku līdz Džur-džur ūdenskritumam pie Ģeneraļskoje, kur no vietējā ciema iet izskalots ceļš, kurš sākumā vispār nemaz neizskatījās pēc ceļa un pa kuru vietējie vizina tūristus vaļējos bobikos. Ceļa otrajā daļa augstāk var tik saprast pēc asfalta atlikumiem, ka tas ir bijis ceļš. Tas bija mans pirmais mēģinājums kalnu akmeņainajos neceļos, kas lai arī ar vieglu satraukumu tomēr izdevās tīri labi. Bažījos tik kā tikšu lejā. Ar vietējiem bobiku vadītājiem sarunājoties noskaidroju, ka kartē esošie "taisnākie" celiņi ar enduro močiem varētu būt braucami, lai gan dubļi esot pamatīgi. Šeit arī beidzot sazinājos ar Jāni. Biju jau sācis bažīties, jo kopš rīta, kad viņš deva ziņu, ka brauc kalnos, netiku saņēmis nekādu ziņu un zvani tika pāradresēti uz viņa kolēģiem Latvijā, kas liecināja, ka viņš ir ārpus zonas vai telefons izslēgts. Palielījos, ka esmu atradis bezceļu uz ko Jānis kaut ko klausulē noņurdēja, ka es nezinot, kas ir bezceļš. Sarunājām, ka gaidu viņu pie ūdenskrituma.

Kamēr gaidīju, pagājos pretī, lai pierakstītu šīs dienas iespaidus un pafilmētu, kā šis brauc, kas arī tīri labi izdevās. Atbrauca gan viņš pamatīgi noķellējies ar māliem un "mēli pār pleciem", jo izrādās bija iekūlies lipīgajos mālos, kādus mēs tikai bijām redzējuši kādā pasaules apceļotāju filmā. T.i. māli tā salīp pie visa tā, ka priekšējais ritenis vnk. nobloķējas. Bija gana pamatīgi "nostrādājies", kuldamies no tās mālainās vietas arā, un mani ierosinājumi braukt kārtējo "taisnāko ceļu" viņu nemaz nesajūsmināja. Viņs piedāvāja to darīt man vienam - sagaidīšo mani pretī apbraucot pa parasto ceļu. Tomēr izvērtējot viņa stāstīto un vietējo teikto par dubļiem, nolēmu tomēr palikt šodien pie asfalta.

Uzkāpām līdz ūdenskritumam, degustējām un iepirkām vietējo saldo vīnu. Ēdām čeburekus, kas bija divreiz lielāki par pie mums redzētajiem. Brauciens lejup pa izskaloto ceļu izrādījās vieglāks nekā sākumā likās - vnk. ar pirmo ātrumu darbojoties kā ar bremzēm lēnām ripini lejā'. Pēc tam devāmies uz Jaltas pusi pa ceļam uzpildot degvielu un pārtikas/alus rezerves. Neveiksmīgi mēģinājām sameklēt kādu piejūras kempingu. Tanī skaitā Arteka nometnes pilsētā Gruzufā, kas izrādījās tipiska kūrortpilsēta ar viesnīcām un tūristiem. Dažs labs mēģināja piedāvāt mums apartamentus, bet padzirdējis, ka mums vajag tikai vienu nakti aizskrēja tālāk ne vārda neteicis. Uzbraucām pa šaurām un stāvām serpentīnveidīgām ieliņām atpakaļ uz Jaltas ceļa ar domu atrast tuneli no Jaltas Bahčisarajas virzienā, kur kalnos mēģināt pie kādas ūdenskrātuves atrast nakšņošanas vietu.

Tuneli gan neizdodas atrast un braucam kalnos augšā pa nākamo ceļu, kur domājam pēc pirmā serpentīna beigām atrast nakšņošanas vietu. Tomēr saule jau sāk rietēt un, ieraugot kaut kādu sānceliņu pie strauta, nodomājam to pārbaudīt. Rezultāts šoreiz ļoti veiksmīgs - ceļa otrā pusē pāri tiltiņam Jānis konstatē jau gatavu ideālu nakšņošanas vietu ar ugunskura vietu, kas mums lieti noder, jo gāze ir beigusies un ugunskurs pats par sevi dod tādu labu omulības sajūtu. Ierīkojam nakšņošanas vietu. Malka (kritalas un sausie zari) gan ir mitra, jo šķiet nesen te ir lijis. Jau likās, ka doma par ugunskuru būs izsapņota, tomēr liekot lietā ne pārāk veselīgus/ekoloģiskus paņēmienus (papīrs ar motoreļļu) , ugunskurs tiek veiksmīgi iekurts.

Jau labā tumsiņā pie mums piestāj kāds moto un pienāk divi vīri plankumainos tērpos - sak ko te ugunskuru kurinot, šie no meža dienesta. Nepaguvām ne apdomāties, ka viens no šiem saka, lai nesatraucoties, lai tik kārtīgi nodzēšam to ugunskuru. Saka, ka esot no Jaltas motokluba, iesauka esot šim Gvozģ (Nagla) un ka lai nakšņojot mierīgi. Ja kāds ko iebilstot, lai atsaucoties uz viņu. Iedod savu telefonu un piekodina, lai rīt uzbraucot augšā un iebraucot pie Naglas kordonā. Pirms gulētiešanas pie ugunskura izdzeram iepirktos alus un runājam par dzīvi un motocikliem un saviem šodienas iespaidiem. Par veiksmēm neveiksmē u.c. lietām. Nosecinam, ka patiesībā mana neveiksme ir bijusi arīdzan liela veiksme, jo ja mēs tanī Hersonā nebūtu iebraukuši (ko arī nebijām plānojuši - GPS vainīgs ), tad mēs visticamāk atjēgtos vieni ar šo problēmu kaut kādā miestā Krimas stepes vidū, nevis starp vietējiem motospeciem.