Moto piedzīvojums - Krima, 4.diena

Rīts pienāca nomācies un lietains - gluži kā mans garīgais. Viesnīca šķiet savu (padomju) laik bijis īsts lepnums, jo pirmā otrā stāva pieņemšanas un restorāna telpas uztaisītas ļoti grezni visādām tur cikām un cakām. Tomēr istabiņās bija padomju laika mēbeles un labierīcibas. Vis gan darbojās un vešiņa un dvielīši bija tīri un kārtīgi, kā arī bija ziepītes un šampūns. Vienīgi televizors bija jaunāku laiku. Istabiņa ar labierīcibām maksāja kaut kādas tur 200 (~ 16Ls) ar kaut ko grivnas. Papildus pasūtīju vēl brokastis, kas tur maksāja kaut kādas ļoti simboliskas naudiņas.

Pēc brokastīm savācu savas mantiņas un gaidīju Valentīnu viesnīcas vestibilā. Valentīns gan piezvana un pasaka, ka no rīta mani gan savākt nevarot, bet esot tanī iepriekšminētajā (vakar) pilsētā esot nepieciešamais komplekts (ķēde ar abām zvaigznītēm) un noskaidrošot vai varot piegādāt līdz vakaram. Tas mani priecē, tomēr gribētos ātrāk kustēt. No otras puses risks pa ceļam piebeigt ķēdi vai pakaļējo zvaigzni pret pus dienas ieguvumu un neizbēgamiem izdevumiem jaunam komplektam šā vai tā, man liek nosvērties par labu komplektam, kad tiek saņemts apstiprinājums piegādei vakarā.

Lielāko dienu pavadu vnk. zvilnot un snaužot viesnīcas vestibila klubkrēslos un pārdomājot dzīvi. Izgāju gan paēst pusdienas uz vietējā tirdzniecības centra ēstuvi, kas bija kaut kas līdzīgs mūsu t.s. mājas virtuvēm. Pa ceļa ievērtēju vietējo tirdziņu, kas bija pilns ar vietējām zemenēm un ķiršiem un kam tur vēl. Tiesa gan man tur veiksmīgi notirgoja tukšas pirkstiņbaterijas. Sazinājos ar Jāni. Šis bija nobraucis Arbata strēli un bija ceļā uz Krimas kalniem. Doma, ka netikšu uz uz Arbata strēli mani tracināja un sāku pat apsvērt atlikušo maršrutu doties vienam. Pēcpusdienā Valentīns mani savāca un pavadīju viņu pāris stundas ikdienas gaitās, ko viiņš izrādās pavada kaut kāda sava motodetaļu piegādes biznesā, vakarā savukārt - ķīlē močus. Paguvu noskatīties, kā šis nomainīja kaut kādai Suzuki "žiletei" ar vismaz litrīgu motoru sajūgu.

Vakarā ieradās mans ķēdes komplekts, ko Valentīns ar Dimu diezgan profesionāli nomainīja - varēja just, ka nav ne pirmā ne pēdējā reize un arī visi nepieciešamie instrumenti atradās. Kad ķēde bija nomainīta un vajadzēja veikt testa braucienu, atklājās, ka skrambas uz sānu kofera nav vienīgās vakardienas moča apgāšanās sekas - bija nolauzts arī sajūga hēbelis. Tai brīdī man likās, ka ir tā Hersona mani ir nolēmusi paturēt pie sevis. Tomēr nebija tik traki - Valentīns atrada vienu hēbeli vienam izjauktam motociklam, kuru nedaudz pielāgojot (šo to nozāģējot) izdevās ļoti veiksmīgi pielāgot manējam. Beidzot biju atkal uz sava motocikla braukšanas gatavībā. Vakars jau bija vēls un nolēmu palikt pa nakti tai pašā viesnīcā līdz gaismai un tad doties uz Krimu. Atvadījies no Hersonas motopuišiem, kuru palīdzības vērtību lāgā vārdos nespēju izteikt, atkal biju tai pašā viesnīcā, kur no rīta. Šoreiz paņēmu lēto numuru - 80 grivnas ( ~6 Ls ) un ērtības koridorā. Šī istabiņa gan izskatījās krietni bēdīgāk, bet tām dažām stundām bija o'k. Sazvanījos ar Jāni. Viņš teica, ka varot pavilkt pasākumu par kādu vienu dienu, bet ne vairāk. Man bija izvēle braukt vienam visu iecerēto vai saīsināt (nebraukt Arbatu) un braukt kopā. Par cik smiltis tomēr ir mana vājā vieta un novērtējot divatā braukšanas plusus - tad pieņēmu lēmumu saīsināt maršrutu un braukt divatā. T.i. ar gaismu ceļos un dodos uz Krimas kalnu austrumu daļu - Koktebeli. Jānis savukārt kaut kur padzīvojas pa kalniem vidienē, kur satiekamies.