Kaut kādā maija sākumā sākumā saņēmu uzaicinājumu piedalīties motobraucienā uz Krimu. Man bija virkne iemeslu, lai es piekristu. Tomēr pieredzes motoceļojumos maz (it sevišķi tāda mēroga ~ 5tk km), lai gan ceļojumos vispār - pietiekami. Kā vēlāk izrādījās - gana avantūristisks pasākums, bet beigās ļoti izdevies piesātināts ar piedzīvojumiem & pārdzīvojumiem. 
Visa ceļojuma galerija šeit: http://jk.serveris.lv/image/tid/208
Turpceļš kartē: http://maps.google.com/maps/ms?hl=lv&ie=UTF8&oe=UTF8&msa=0&msid=11023069...
Atpakaļceļš kartē: http://maps.google.com/maps/ms?hl=lv&ie=UTF8&oe=UTF8&msa=0&msid=11023069...
Ceļa biedra Jāņa atskaite iekš www.motopower.lv šeit: http://www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=6512
Iesākumā bija neliela plānošana. Kas ko ne/ņem. Bet arī ne pārāk detāli. Pamatā rezerves kameras, ielāpi, instrumentu komplekti. aptieciņa, telts kopēja, ēšanas un uguns piederumi. Citas rezerves detaļas netika ņemtas, ja nu vienīgi šķiet Jānim bija kāds salāpīts vecais hēbelis.
Izmantotie moto:
Kawasaki KLE 500 2007
Suzuki Freewind XF650 1997
Še būs maršruts aptuvens cik nu ar Google maps var sapičkāt. Cik nu varēšu tuvināšu reālajam, jo pamatā domāts it sevišķi Krimas daļā braukt pa mazceļiem:
Skatīt lielāku karti
Kopā nobraukts 648 km. Esam tikuši lidz Bobriuskai. T.i. Ieturamies diezgan optimālā grafikā, jo bijām nolēmuši līdz Krimai īpaši nepauzēt. T.i. Tikai tik cik nepieciešams bendzīntankiem, ēšanai un protams robežai.
Robeža bija gana incanta - noņēmāmies kādu pusotru stundu, aizpildot pāris veidlapas un parunājoties ar robežsargiem un skatoties kā šie saprotas savā starpā. Es kaut kādā mistiskā veidā pamanījos samaksāt 5USD ceļa nodokli, bez kura Jānis veiksmīgi iztika. Pēc robežas uztankojāmies un devāmies tālāk.
Daži labi vietu nosakumi bija analoģiski Latvijā redzētiem, tik ar citiem burtiem rakstīti. Lai arī daudzi miestiņi un pilsētas atgādina mūsu Latgales ciematus tomēr lauki šķiet sakoptāki un liekas, ka pilsētelēs arī kaut kāda vietējā rupniecība eksistē. Tiesa gan ar alkoholu laikam te daudzi draugos - diezgan regulāri nācās uzmanīties no grīļīgiem gājējiem. Tad vēl arī puišeļiem uz velosipēdiem, kuri brauca diezgan neprognozējamos virzienos. Pret vakaru arī no govīm, kuras dažviet ļooti nesteidzīgu devās mājās.
Vienu brīdi gadījās ļoti smuki ceļi pa mežiem ar slaidiem līkumiem un pakalniem, kas viegli kņudināja iekšas. Tam gan pievienojās lietus tiesa gan diezgan vieglā formā - uzvelkot pretlietus pārvalkus braukt varēja tīri labi. Te gan jāuzmanās, jo mazie asfaltētie ceļi līdzīgi kā mums ir pamatā klāti/atjaunoti ar mazajām granīta škembiņām, kas lipinātās uz nolietā bitumena pamatnes. Un reizēm šados ceļos gadās pa kādai tādai kā risai bez šķembiņām, kuras slapjā laikā kļūst ļooti slidenas un līkumos bīstamas.
Pie Bobruiskas apvedceļa tika manīts diezgan krāšņšs un incants piemineklis motobraucējam, tiesa gan pie tā neapstājāmies, jo sāka jau krēslot un bija jāsameklē nakšņošanas vieta. Uz to brīdi lietus arī bija pārgājis un tas ļāva atrast nakšnošanas vietu, sausā veidā paēst vakariņas un uzcelt telti. Cerētās upes vietā gan ir zālēm un krūmiem aizugusi pļava kurā kaut kur ir upe. Tagad rakstot šīs rindiņas guļu teltī, aiz kuras sienām spindz badainu odu bars, ik pa laikam bungo pa kādai lietus lāsei, ko papildina kāds čiekurs, kas nodžinkst gar moto bleķiem.
Rīts bija apmācies, samērā pavēss (ar vasaras jaku), bet nelija. Bija gan neliela baža, ka tas tomēr varētu līt. Nolemjam no rīta pabraukt nedaudz atpakaļ pāris apvedceļa krustojumus, lai to nobildētu un lai pievilktu ķēdi manam motociklam.
Tā ķēde mani dara bažīgu. Nobildējamies, pievelku ķēdi un dodamies tālāk. Kļūst nedaudz siltāks. Iebraucam pilsētā ...?? iepirkt paiku, kur tiek manīts viens nopietnāks (vecie Iži, ķinieši un skūteri gan te ir katrā miestiņā) motobraucējs. Viens cits pēkšņi aptur savu auto un nāk parunāties. Daudz gan neko - kāds moto, no kurienes uz kurieni, paši te esot kaut kādi braucēji un prom ir.
Laiks vēl joprojām ir apmācies, kad tiekam līdz Ukrainas robežas Baltkrievu postenim (pie Jeļskas? - jāprecizē), kur
mums tantes ap kaut kādām tādām kā tirdzniecības būdiņām norāda pareizo iebrauktuvi, jo pēc zīmēm tas tā īsti nav saprotams. Kaut kādu vietējo suņu apriešanas pavadīti tiekam pie Baltkrievijas robežsargiem, ar kuriem šoreiz viss notiek salīdzinoši ātri. Šie gan mūs sabiedē, ka ukraiņiem tur esot baigais bardaks un ierēdņi/policisti tur piesienoties par jeb ko. Braucam tālāk - domājām tepat aiz līkuma būs ukraiņu robežpunkts. Nekā. Jau sākām cerēt, ka robežas ir tik tāds Baltkrievu izdomājums, jo bijām nobraukuši kādus pārdesmit kilometrus un Jānis pat jau bija sācis domāt vai nepaņemt kādu "taisno celiņu", kad priekšā parādījās ukraiņu robežpostenis. Tanī atkal jāaizpilda kaut kāds tur papīrs, ko laipnie ukraiņu robežpuiši piedāvā aizpildīt mūsu vietā, lai ātrāk, lai par to iedodot "nu cik nav žēl". Mēs piekrītam ar, jo baltkrieviem bija veseli divi papīri. Papīri tiek arī aizpildīti par ko tiek iekasēti 5 USD par katru. Mums par vilšanos tie izrādas krietni vienkārši un mums par pārsteigumu tie ir arīdzan parakstīti ir mūsu vietā. Jānis pat sāk bažīties vai to dēļ mums nerodas problēmas. Es filozofēju, ka vai nu būs problēmas vai arī to vispār nebūs atkarībā no tā cik tā aizpildīšana vietējiem tur savā starpā ir saskaņota. Par laimi škiet izrādās pareizais otrais variants un esam jau Ukrainā iekšā.
Lai braukšana nebūtu tik vienmuļa, nolemjam izbraukt kādu taisnāku ceļu
pa mazākiem ceļiem. Tas arī veiksmīgi izdodas rezultātā gan nonākam dieva pamestā vietā ar pamestām mājām un jau daļēji aizugušu afaltētu ceļu, kurš vienā brīdī beidzas paliek tik maziņš lauku celiņs ar aizkritušiem kokiem. Kaut kur priekšā jābūt tiltam. Ejam lūkot - tilta nav, ceļs met līkumu. Tomēr navigatorā esošie dati šķiet gana saskanīgi, kas parāda, ka pēc līkuma upītei jābūt pārbraucamam dambim. Kādu koku noceļam, kādu apbraucam un dambi atrodam, kur tiek ieturētas pusdienas. Pēc pusdienām tiekam upes otrā pusē līdz ciematiņam, kur šķiet visa dzīve notiek uz ielas ceļa - uz soliņiem tusē vecīši, vazājas suņi un zosis, staigā govis pa vidam brauc kāds vecais Ižs. Ciemata asfaltētā iela ciema galā vnk. izbeidzas ar neko - pa taiso aizaugusi, pa labi - ka
pi.
Ar vietējo palīdzību gan esam uz ceļa, kas gan ir afaltēts, bet ar pārsteigumiem. Diena sliecas uz vakara pusi un nolemjam pabraukt kādu gabalu pa lielceļu ar domu, ka varbūt tur gadīsies kāda norāde par kādu kempingu, ko gan neizdodas atrast. Bij tik tādi diezgan grezni bet tukši moteļi un cena nemaz ar ne tik draudzīga. Jau ar krēslu nogriežam uz kādu ciematu, kur kaut kam tādam vajadzētu būt, bet arī neatrodam, beigās jau tumsiņā ārpus ciemata uz labu laimi atrodam lauka malā gana labu vietu. Tiesa gan atkal bez ūdens - iztiekam ar to kas pudelēs. Uzceļam telti, pavakariņojam un liekamies uz auss. Naktī garām brauc kaut kāds smagais. Šķita ka iebrauks teltī, bet tas laikam tik tāds nakts efekts, kad viss ir klusu un 10m attālumā pabraucošs Kraz veidīgs aparāts saceļ vienīgo troksni.
Diena iesākās ļoti jauki, bet beidzās skrobīgi. Bet par visu pēc kārtas.
Atausa ļoti jauks un saulains rīts. Varēja just, ka diena būs silta. Bijām apmetušies Dienvidukrainai tipiskā vietā ar lēzenu, bet ne plakanu reljefu, ko rotāja auglīgi un lauki ar dažādām kultūrām, kuriem pa starpām bija pa kādam meža pudurītim un koku alejām gar ceļiem. Piecēlāmies. Kamēr taisījāmies un ēdām brokastis, garām pabrauca traktors ar bišu māju piekabi - vēlāk redzējām daudz kur ceļa malās tirgojam jauno medu.
Sākām braukt. Iesākumā kamēr tikām līdz Odesas (?) lielceļam asfalts pēkšņi nomainījās uz
bruģi. Pamatīgs krateklis, bet abās pusēs iebrauktas zemesceļa sliedes, pa kurām tagad, sausā laikā bija braukt patīkamāk. Ceļš aizveda kāda ciematā, kur pārvērtās absolūti bedrainā ielā. Ceļi vispār Ukrainā ir briesmīgi (diezgan pamatīgs kontrasts salīdzinājumā ar Baltkrieviju). Pat lielceļš uz kura izbraucām pēc brītiņa bija ar pārsteigumiem, lai arī bez asajām bedrēm, bet bieži vienās pumpās uz risās. Jānis pat trāpīja vienā gludajā bedrē, tā ka esot šķitis, ka priekšējā amortizatoru dakša nostrādā līdz atdurei.
Apkārt bija tipiskā Dienvidukrainas ainava ar plašiem laukiem, kuros šķiet jau bija
nobriedusi jaunā raža. Drīz vien sajutām arī siltumu - braucot vējš bija vnk. patīkams, savukārt apdzīvotās vietās ļoti sagribējās atvērt ķiveres aizsargstiklu. Apstājoties tika meklētas ēnas un ātri novilktas jakas. Tāpēc arī, kad neplānoti Jāņa GPS navigators mūs ieveda Hersonas pievārtē, kur ieraudzījām dzelteno kvasa mucu, nolēmām piestāt. Padzērāmies un paņēmām vēl līdzi. Par cik bijām "ievesti" Heresonā, tad nolēmām caur to doties tālāk.
Un tad notika tas, kam nevajadzēja notikt. Vai pareizāk varbūt tieši otrādi notika tas, kam bija jānotiek, bet ko es nebiju ieplānojis. Lieta tāda, ka lai arī nedaudz bažīgu mani padarīja ķēde, tomēr mans pieredzes/zināšanu trūkums neļāva izdarīt man pareizos secinājumus. Un braucot pa Hersonas krustojumiem tika piefiksēta ķēdes pārlekšana. Protams, tika konstatēts tas, kam jau vajadzēja būt konstatētam mājās - mazā velkošā zvaigznīte bija pagalam nodilusi. Ķēdes pievilkšana gan nedaudz līdzēja, bet ir skaidrs, ka ar tādu tālāk braukt nevar. Atlikusī pēcpusdiena tika pavadīta meklējot risinājumus problēmai.
Es biju satraucies ne pa jokam - jauki cerētais pasākums draudēja izgāzties.
Atradām vietējo servisu, kas remontēja arī močus, bet tie pamatā bija mazie ķīnieši. Tika mēģināts zvanīt uz mājām, lai noskaidrotu rezerves detaļu atsūtīšanas iespējas, kuras izskatījās diezgan nereālas. Par laimi vietējie servisa veči bija ļoti sakarīgi ļaudis un iedeva kontaktus viena vietējam motofanātam. Kurš solīja izpalīdzēt, tiesa gan tad kad viņam beigsies darbs. Lieki teikt, ka mans garstāvoklis bija uz nulles. Paralēli tika savākti visi tuvākie Suzuki dīleru centru telefoni, kurus lāgā nevarēja sazvanīt un arī vietējie teica, ka šiem nekas tāds nav. Visai bezcerīgā noskaņojumā aizritēja pāris stundas līdz ieradās Jurijs - vietējais motokrosists, kalsns, neliela auguma, garmatains, iesirms, bet ļoti dzīvīgs un atsaucīgs. Viņs bija jau paņēmis dažas rezerves zvaigznīts. Piedāvāja vai nu samontēt (tiesa gan nākamajā rītā) pie viena vietējā dzelžu speca no esošās un citas derīgas zvaigznītes kaut ko kas derētu dotajai vārpstai, vai aizvest pie cita vietējā moto speca, kas ņemoties ar lielajiem močiem. Tā mēs nonācām vienā vietējā garāžu kooperatīvā, kur daži jauni puiši (galvenais Valentīns (Vaļa)) pāris garāžās krāmējās ar visai nopietniem aparātiem. Tika noskaidrots, ka šovakar neko sadarīt nevar un ka tuvākajos Suzuki motocentros nekā no nepieciešamā nav. Rīt var mēģināt sametināt kaut ko, ar ko tikt līdz mājām, vai pārbaudīt esamību un piegādes iespējas no ...? (vienas patālākas pilsētas, dienas brauciens). Jurijs katram gadījumam atstāja pāris savas lietotās, bet vēl tīri labās zvaigznītes un atstāja mūs Valentīna gādībā. Bija skaidrs, ka man vēl līdz kaut kādam risinājumam rītdien vismaz līdz pusdienai jāpavada Hersonā.
Jānim nekas, izņemot manas kompānijas trūkumu, braukt netraucēja. Man bija skrobīgi šā vai tā vai viņš brauca, vai nebrauca - apziņa, ka otram manis dēļ arī nojaukts tik labi iecerēts pasākums tāpat grauzīs. Vēl visam par pa virsu apvēlās mans moto - siltumā asfalts kļūst mīksts un nokrautajam mocim ar sānu kājas iegrimšanu kādu centimetru var pilnīgi pietikt. Tās gan bija tik dažas skrambas sānu koferī.
Tā kā bija pāris stundu vēl līdz saulrietam, tad Jānis pieņēma lēmumu doties līdz Arbata strēlei - līdz ar tumsu to varētu sasniegt. Valentīns mani vakarā aizveda uz viesnīcu solot no rīta savākt. Iereģistrējos viesnīcā izmantoju ērtības un beidzot kā nākas nomazgājos dušā. Aizgāju līdz veikalam nopirku alu. Sazvanījos ar Jāni, kurš bija iekārtojies uz nakšņošanu uz Arbata strēles un pēc alus izdzeršanas atlūzu drūmā noskaņojumā un galīgā neziņā par to ko nesīs rītdiena.
Rīts pienāca nomācies un lietains - gluži kā mans garīgais. Viesnīca šķiet savu (padomju) laik bijis īsts lepnums, jo pirmā otrā stāva pieņemšanas un restorāna telpas uztaisītas ļoti grezni visādām tur cikām un cakām. Tomēr istabiņās bija padomju laika mēbeles un labierīcibas. Vis gan darbojās un vešiņa un dvielīši bija tīri un kārtīgi, kā arī bija ziepītes un šampūns. Vienīgi televizors bija jaunāku laiku. Istabiņa ar labierīcibām maksāja kaut kādas tur 200 (~ 16Ls) ar kaut ko grivnas. Papildus pasūtīju vēl brokastis, kas tur maksāja kaut kādas ļoti simboliskas naudiņas.
Pēc brokastīm savācu savas mantiņas un gaidīju Valentīnu viesnīcas vestibilā. Valentīns gan piezvana un pasaka, ka no rīta mani gan savākt nevarot, bet esot tanī iepriekšminētajā (vakar) pilsētā esot nepieciešamais komplekts (ķēde ar abām zvaigznītēm) un noskaidrošot vai varot piegādāt līdz vakaram. Tas mani priecē, tomēr gribētos ātrāk kustēt. No otras puses risks pa ceļam piebeigt ķēdi vai pakaļējo zvaigzni pret pus dienas ieguvumu un neizbēgamiem izdevumiem jaunam komplektam šā vai tā, man liek nosvērties par labu komplektam, kad tiek saņemts apstiprinājums piegādei vakarā.
Lielāko dienu pavadu vnk. zvilnot un snaužot viesnīcas vestibila klubkrēslos un pārdomājot dzīvi. Izgāju gan paēst pusdienas uz vietējā tirdzniecības centra ēstuvi, kas bija kaut kas līdzīgs mūsu t.s. mājas virtuvēm. Pa ceļa ievērtēju vietējo tirdziņu, kas bija pilns ar vietējām zemenēm un ķiršiem un kam tur vēl. Tiesa gan man tur veiksmīgi notirgoja tukšas pirkstiņbaterijas. Sazinājos ar Jāni. Šis bija nobraucis Arbata strēli un bija ceļā uz Krimas kalniem. Doma, ka netikšu uz uz Arbata strēli mani tracināja un sāku pat apsvērt atlikušo maršrutu doties vienam. Pēcpusdienā Valentīns mani savāca un pavadīju viņu pāris stundas ikdienas gaitās, ko viiņš izrādās pavada kaut kāda sava motodetaļu piegādes biznesā, vakarā savukārt - ķīlē močus. Paguvu noskatīties, kā šis nomainīja kaut kādai Suzuki "žiletei" ar vismaz litrīgu motoru sajūgu.
Vakarā ieradās mans ķēdes komplekts, ko Valentīns ar Dimu diezgan profesionāli nomainīja - varēja just, ka nav ne pirmā ne pēdējā reize un arī visi nepieciešamie instrumenti atradās. Kad ķēde bija nomainīta un vajadzēja veikt testa braucienu, atklājās, ka skrambas uz sānu kofera nav vienīgās vakardienas moča apgāšanās sekas - bija nolauzts arī sajūga hēbelis. Tai brīdī man likās, ka ir tā Hersona mani ir nolēmusi paturēt pie sevis. Tomēr nebija tik traki - Valentīns atrada vienu hēbeli vienam izjauktam motociklam, kuru nedaudz pielāgojot (šo to nozāģējot) izdevās ļoti veiksmīgi pielāgot manējam. Beidzot biju atkal uz sava motocikla braukšanas gatavībā. Vakars jau bija vēls un nolēmu palikt pa nakti tai pašā viesnīcā līdz gaismai un tad doties uz Krimu. Atvadījies no Hersonas motopuišiem, kuru palīdzības vērtību lāgā vārdos nespēju izteikt, atkal biju tai pašā viesnīcā, kur no rīta. Šoreiz paņēmu lēto numuru - 80 grivnas ( ~6 Ls ) un ērtības koridorā. Šī istabiņa gan izskatījās krietni bēdīgāk, bet tām dažām stundām bija o'k. Sazvanījos ar Jāni. Viņš teica, ka varot pavilkt pasākumu par kādu vienu dienu, bet ne vairāk. Man bija izvēle braukt vienam visu iecerēto vai saīsināt (nebraukt Arbatu) un braukt kopā. Par cik smiltis tomēr ir mana vājā vieta un novērtējot divatā braukšanas plusus - tad pieņēmu lēmumu saīsināt maršrutu un braukt divatā. T.i. ar gaismu ceļos un dodos uz Krimas kalnu austrumu daļu - Koktebeli. Jānis savukārt kaut kur padzīvojas pa kalniem vidienē, kur satiekamies.
Urā. Šī ir diena, kad atkal varu braukt. No rīta cēlos līdz ar saules gaismu un nobildējies pie jau apnikušās viesnīcas devos ceļā. Pirms Krasnoperekopskas (tad vēl neizināju, ka tā to sauc) pamanu tās rūpnīcas dumeņus ar nevājiem dūmiem kas virs līča rietumu pusē no dienvid-austrumu vējiem veidoja pamatīgu smoga dūmaku. Paguvu vēl sajust tādu kā sēra smaku. Vēlāk ap kādiem astoņiem tuvojoties pašai pilsētai redzu ka dūmeņi "klusē". Vai tik tā nebūs kaut kāda viltība, lai cilvēki pa dienu neredzētu/nejustu to cūcību.
Interesanti te cilvēki - tāda sajūta, ka ir galējības vai nu tādi diezgan nelaipni, vai tieši otrādi - izteikti izpalīdzīgi. Pa ceļam piestāju pie Džankojas ceļmalas kafejnīcā, kur mani ļoti laipni apkalpoja un vēl draudzīgi aprunājāmies. Līdzīgā veidā aprunājos ar cilvēkiem, kuriem palūdzu mani nobildēt. Tie gan bija tūristi, toties viens no tiem arī izrādās moto braucējs, kurš man beigās, paspiežot motobraucēju rokasspiedienu, novēlēja "Ņe menta, ņe gvozģa". Tiku līdz Krimas kalniem un pilsētiņai Koktebel, ar kuru sākās smukie skati un kalnu ceļi. Koktebelī gan nepaliku, jo izskatījās pēc ļoti ļaužu pilna kūrorta. Pie Koktebeļa ar mani parunājās arī vietējie miliči. Pirmā brīdī sabijos, bet beigās bija tikai tāpat vien. Pēc tam, protams, piebraucu (gar Veseloje) pie Melnās Jūras izpeldēties. Izdevās trāpīt tādā samērā klusā
pludmalē ar jaukiem skatiem uz kalniem ar vīnogulājiem piekājē.
Tālāk turpināju ceļu pa piekrastes kalnu serpentīniem. Sākumā no tā kaifoju, bet pēc kādām pāris stundām tas jau sāka palikt nogurdinoši. Tā veiksmīgi tiku līdz Džur-džur ūdenskritumam pie Ģeneraļskoje, kur no vietējā ciema iet izskalots ceļš, kurš sākumā vispār nemaz neizskatījās pēc ceļa un pa kuru vietējie vizina tūristus vaļējos bobikos. Ceļa otrajā daļa augstāk var tik saprast pēc asfalta atlikumiem, ka tas ir bijis ceļš. Tas bija mans pirmais mēģinājums kalnu akmeņainajos neceļos, kas lai arī ar vieglu satraukumu tomēr izdevās tīri labi. Bažījos tik kā tikšu lejā. Ar vietējiem bobiku vadītājiem sarunājoties noskaidroju, ka kartē esošie "taisnākie" celiņi ar enduro močiem varētu būt braucami, lai gan dubļi esot pamatīgi. Šeit arī beidzot sazinājos ar Jāni. Biju jau sācis bažīties, jo kopš rīta, kad viņš deva ziņu, ka brauc kalnos, netiku saņēmis nekādu ziņu un zvani tika pāradresēti uz viņa kolēģiem Latvijā, kas liecināja, ka viņš ir ārpus zonas vai telefons izslēgts. Palielījos, ka esmu atradis bezceļu uz ko Jānis kaut ko klausulē noņurdēja, ka es nezinot, kas ir bezceļš. Sarunājām, ka gaidu viņu pie ūdenskrituma.
Kamēr gaidīju, pagājos pretī, lai pierakstītu šīs dienas iespaidus un pafilmētu, kā šis brauc, kas arī tīri labi izdevās. Atbrauca gan viņš pamatīgi noķellējies ar māliem un "mēli pār pleciem", jo izrādās bija iekūlies lipīgajos mālos, kādus mēs tikai bijām redzējuši kādā pasaules apceļotāju filmā. T.i. māli tā salīp pie visa tā, ka priekšējais ritenis vnk. nobloķējas. Bija gana pamatīgi "nostrādājies", kuldamies no tās mālainās vietas arā, un mani ierosinājumi braukt kārtējo "taisnāko ceļu" viņu nemaz nesajūsmināja. Viņs piedāvāja to darīt man vienam - sagaidīšo mani pretī apbraucot pa parasto ceļu. Tomēr izvērtējot viņa stāstīto un vietējo teikto par dubļiem, nolēmu tomēr palikt šodien pie asfalta.
Uzkāpām līdz ūdenskritumam, degustējām un iepirkām vietējo saldo vīnu. Ēdām čeburekus, kas bija divreiz lielāki par pie mums redzētajiem. Brauciens lejup pa izskaloto ceļu izrādījās vieglāks nekā sākumā likās - vnk. ar pirmo ātrumu darbojoties kā ar bremzēm lēnām ripini lejā'. Pēc tam devāmies uz Jaltas pusi pa ceļam uzpildot degvielu un pārtikas/alus rezerves. Neveiksmīgi mēģinājām sameklēt kādu piejūras kempingu. Tanī skaitā Arteka nometnes pilsētā Gruzufā, kas izrādījās tipiska kūrortpilsēta ar viesnīcām un tūristiem. Dažs labs mēģināja piedāvāt mums apartamentus, bet padzirdējis, ka mums vajag tikai vienu nakti aizskrēja tālāk ne vārda neteicis. Uzbraucām pa šaurām un stāvām serpentīnveidīgām ieliņām atpakaļ uz Jaltas ceļa ar domu atrast tuneli no Jaltas Bahčisarajas virzienā, kur kalnos mēģināt pie kādas ūdenskrātuves atrast nakšņošanas vietu.
Tuneli gan neizdodas atrast un braucam kalnos augšā pa nākamo ceļu, kur domājam pēc pirmā serpentīna beigām atrast nakšņošanas vietu. Tomēr saule jau sāk rietēt un, ieraugot kaut kādu sānceliņu pie strauta, nodomājam to pārbaudīt. Rezultāts šoreiz ļoti veiksmīgs - ceļa otrā pusē pāri tiltiņam Jānis konstatē jau gatavu ideālu nakšņošanas vietu ar ugunskura vietu, kas mums lieti noder, jo gāze ir beigusies un ugunskurs pats par sevi dod tādu labu omulības sajūtu. Ierīkojam nakšņošanas vietu. Malka (kritalas un sausie zari) gan ir mitra, jo šķiet nesen te ir lijis. Jau likās, ka doma par ugunskuru būs izsapņota, tomēr liekot lietā ne pārāk veselīgus/ekoloģiskus paņēmienus (papīrs ar motoreļļu) , ugunskurs tiek veiksmīgi iekurts.
Jau labā tumsiņā pie mums piestāj kāds moto un pienāk divi vīri plankumainos tērpos - sak ko te ugunskuru kurinot, šie no meža dienesta. Nepaguvām ne apdomāties, ka viens no šiem saka, lai nesatraucoties, lai tik kārtīgi nodzēšam to ugunskuru. Saka, ka esot no Jaltas motokluba, iesauka esot šim Gvozģ (Nagla) un ka lai nakšņojot mierīgi. Ja kāds ko iebilstot, lai atsaucoties uz viņu. Iedod savu telefonu un piekodina, lai rīt uzbraucot augšā un iebraucot pie Naglas kordonā. Pirms gulētiešanas pie ugunskura izdzeram iepirktos alus un runājam par dzīvi un motocikliem un saviem šodienas iespaidiem. Par veiksmēm neveiksmē u.c. lietām. Nosecinam, ka patiesībā mana neveiksme ir bijusi arīdzan liela veiksme, jo ja mēs tanī Hersonā nebūtu iebraukuši (ko arī nebijām plānojuši - GPS vainīgs
), tad mēs visticamāk atjēgtos vieni ar šo problēmu kaut kādā miestā Krimas stepes vidū, nevis starp vietējiem motospeciem.
Vistālāk uz dienvidiem, bet šī nakts bija visaukstākā - laikam kalni pie vainas. Uz rīta pusi bija tā pavēsi. Naktī rēja lapsas un suņi. No rīta ceļamies un veļamies. Izmantojam kalna strauta labierīcības - tekošu ūdeni un nomazgājamies. Jānis papbeidz māla dubļu mazgāšanu.
Nosūtu Gvozģam īsziņu, ka dodamies augšā un turpinam locīt serpentīnus. Pa ceļam mūs aprej nikni suņi ar skaustiem gaisā - diezgan pastulbi šķiet paskries zem riteņiem. Sākumā braucu tīri droši un vienkārši, līdz serpentīna pagriezieni kļūst arvien asāki pa ceļu mēdz mētāties pa kādam ķieģeļa lieluma akmenim. Beigās labie līkumu pagriezieni ir tādi, ka nav lāgā izņemami pirms un pēc tā neiebraucot pretējā joslā un to vai kāds nāk pretī nevar redzēt un kāpiens tāds, ka nedaudz reibst galva lejā paskatoties.
Esam augšā, kur ir tāda kā plakankalne, no maliņas knipsējam skatus uz Jaltu un jūru un dodamies meklē Gvozģa kordonu.
Prasam vietējam pēc kordona - ā skaidrs Jums pie Gvozģa un laipni parāda ceļu. Gvozģs gan vēl guļ un neesot uzceļams, bet pie kordona satiekam vienu motobraucēju no Krievijas ar raženu augumu un incantu frizūru, kurš labo savas "klavieres" hidraulisko sajūgu. Kas esot sācis uz serpentīna "žagoties". Jāsaka šim tas viņa aparāts ļoti piestāv. Man gan grūti iedomāties, kā ir ar šitādu "kāpt" augšā pa serpentīniem. Jānis paasistē pie sajūga labošanas un pa to laiku pamožas arī Gvozģa un iznākt rīta ģīmī apsvēcināties. Nedaudz parunājamies. Izrādās Lielais ir ceļā uz Odesas Gobļina moto parādi, kura gan sākas šodien un nez vai paspēšot. Atvadamies ar "Ņi žizla, ņi gvozģa!" un dodamies tālāk. Ātri esam pāri kalna augšai un dodamies pa ziemeļu pusi lejā. Var manīt, ka te ziemā mēdz būt sniegš - šur tur pavīd pamesti pacēlāju mehānismi.
Drīz serpentīns paliek atkal asāks. Šķiet iebraucu pareizā/drošā serpentīnu braukšanā, kur lielākā atbildība ir lejā braucošajam. T.i. tam jāskatās jau pirms serpentīna līkuma vai nenāk kāds pretī, ja nāk tad jāpiebremzē, lai augšup braucošais var izbraukt pagriezienu. Vienā brīdi, kad piestājam, Jānis citē Grinču no amīšu filmas - "Apturiet es tūlīt vemšu". Kad serpentīni beidzas, atpakaļ paveras skaits skats uz Krimas Lielo kanjonu. Dodamies pa ieleju, kas ietverta ar kaut kādu kaļķamens veidīgu gaišu klinšu sienām uz leju tālāk.
Pa ceļam uzbraucot vienā pauguriņā pabildēt skatus un ģeoloģiskos procesus - var redzēt, kā iežu slāņi slīpi nāk ārā no zemes. Sadrupušās klintis šai vietā sastāv no sīkām baltām gliemežnīcām. Ap pusdienas laiku piestājam Bahčisarajā, pirms tam izbraucot cauri līdz tā beidzās ar mazu celiņu, kas veda pa ieleju uz augšu, kur divi puišeļi ālējās ar veco Minsku, gandrīz noraujot uz acīm.
Laipni ļaujamies ieraut sevi sānieliņā esošajā restorāniņā, kur cenas ir draudzīga un stāvvieta pa brīvu. Ēdam jēra gaļas buljonu, lai gan likās ka vajadzēja būt kaut kādiem pelmeņveidīgajiem un otrajā ļuļa kebabu, kas tika tupat uz uguns sagatavots. Ēdot nospriežam, ka Krima ir tā vērta, lai te atbrauktu vēlreiz uz nedaudz ilgāku laiku un rūpīgāk sagatavojoties. Uzmetam aci hana pilij, iepērkamies pa kādam suvenīram un atkal esam "zirgos", lai tiktu pēc iespējas tuvāk mājām.
Seko ļoti vienmuļš pārbrauciens pa plakanajām Krimas stepēm, kur šoseja taisna kā diegs no viena apvāršņa līdz otram. Kur laukos kombaini jau novāc ražu un kur automātiskie laistītāji vientuļi riņķo ap savu asi. Pa ceļam sanāk "pārrunas" ar vietējiem policistiem par nepārtraukto līniju un cīņa ar stipro sānu vēju - braucam slīpi. Ceļš diezgan neomulīgs - afalts ielāpains, vietām bedrains, pumpains un risains. Smirdīgi un dumojoši Kamazveidīgi smagie. Kādā lauku ciematā starp mani un Jāni, kas brauc pa priekšu izskrien paliels suns. Sekundes daļās bremzēju, sākumā domāju kā izvairīties, beigās kā nekrist pārbraucot sunim. Rezultātā šķiet pārbraukt nesanāca - atsviedu ar sānu dugām un kāju sānus. Ātrums ar vairs nebija liels. Dzirdēju tik smilkstienu un spogulī vairs neko neredzēju. Sajūta riebīga, bet nekādas vēlmes braukt atpakaļ un žēlot to suni gan nebija.
Pamazām esam jau Dienvidukrainā, kur paņemam kādu mazākas nozīmes ceļu, kurš ved gar Dņepras ūdenkrātuvi un kur satiksme mazāka, bet segums varbūt par kripatiņu labāks. Zemu lidojošs kukuruzņiks miglo laukus. Esam pie Dņepropetrovskas. Nolemjam Krivojrog iepildīt degvielu un tur meklēt nakšņošanas vietu, jo uz kartes tur rāda kaut kādus ezerus un upes. Krivojrog izrādās kaut kāds mīlzīgs un ļoti nemīlīgs industriālais centrs ar kārtējiem kūpošiem skursteņiem, ko vēl papildina kaut kādu vietējo atkritumu dedzināšana vietējās sētās un laukos. Ezeri un upes izrādās ir bez maz vai pašā pilsētā un to tīrība tiek no mums apšaubīta - viss iekāriens tajos peldēties pāriet redzot apkārtējās rūpnīcas. Apdzīvotība pamatīga - braucam līdz tumsiņai līdz tiekam ārā no piepilsētās, bet arī tur ciems pie ciema. Īsti nesanāk atrast nakšņošanas vietu pie vienas mazas upītes, beigās ielienam zāļainā un retā akāciju birzī. Zāle gara un sausa, var redzēt, ka te jau ir kādreiz dedzis. Atceroties knapi noķerto kūlas uguni pie sevis laukos, atsakos no idejas kurt uguni. Vnk. uzceļam telti, pagaršojam ukraiņu šņabi (nebij slikts) un liekamies uz auss, nosecinot, ka šī būs vissliktākā nakšņošanas vieta brauciena laikā.
Mostamies ap sešiem un tinamies ātrāk no šīs vietas prom - te mūs nekas nesaista
. Priekšpusdienā pabriesmīgi ceļi gan Dņepras ūdenskrātuvēm un monstrīgi HESi. Vēlāk uzbraucam uz lielākiem ceļiem.
Pa ceļam gadās kārtējās "pārrunas" ar vietējiem miličiem par nepareizu iebraukšanu benzīntankā. Viens no šiem ļoti rūpīgi pārbauda šasijas/rāmja numurus. Galvenie ceļi tikai kripatiņu labāki par pārējiem. Lauki saraujas mazāki un parādās vairāk meža. Ap pusdienas laiku esam pie Kijevas kur celtniecības lielveikalā tiek mēģināts katram gadījumam iepirkt gāzes balonu plītiņai. Jānis gan atgriežas no veikala bez tā, bet ar degšķidrumu - vismaz ugunskurs nebūs jākur ar motoreļlas palīdzību.
Nākamā pietura Gomeļas robežpunkts, kur Ukraiņu pusē kārtīga rinda. Toties ar servisu, tantuki ar velosipēdiem izvadā beļašus, dzeramos un citas ēdamas un dzeramas lietas. Atdodam pēdējās grivnas par beļašiem un sagaidam savu rindu. Samājamies ar dažām baltkrievu moto kompānijām, kas šķiet dodas mājās no Odesas Gobļina motoparādes. Baltkrievu pusē rindas nav. Otrā pusē ceļi vairs nesit pa pakaļu - jūtama atšķirība.
Vakarpusē sasniedzam Gomeļu. Pilsēta pārsteidz ar simpātiskiem parkiem un sakoptu apkārtni. Pa ceļam lauku miestā govis vienas pašas cienīgi lēnīgi tesmeņus šūpodamas dodas pāri gājēju pārejai. Tuvumā neviena cilvēka nemana. Kādā pusceļā līdz Mogiļevai iepildam degvielu nopērkam alu un desiņas ugunskuram un kartē noskatām perspektīvu vietiņu nakšņošanai. Šoreiz šis minējums ir izdevies.
Tiekam pie Dņepras upes krasta, kur satiekam "iesilušu" Baltkrievu kompāniju. Viens vīrs ar zirgu pajūgu pāris sievieši ar bērniem. Padzirdējuši ka mē no Krimas uz Latviju saka, ka arī esot bijuši Krimā, ka te esot labāk, labāks gaiss u.tml. Viena dāma mums piedāvā pašbrūvēto alu no trīslitrenes. Atsakāmies, jo mums jau savs.
Parunājoties noskaidrojas, ka tālāk atrodas vēl kāda nakšņošanas vieta ar galdiņiem. Braucam lūkot pa pusaizaugušu meža celiņu, kur pa ceļam gadās kāds maziņš dublītis. Rezultātā esam skaistā vietā uz kāda divdesmitmetrīga Dņepras upes stāvkrasta no kuras paveras jauks skats uz upes lokiem un palienēm. Odu par brīnumu ir maz. Iekuram ugunskuru, cepam desas un āpēdam kopā ar atlikušo baltkrievu rupjmaizi, kam klāt labi iet baltkrievu alus. No stāvkrasta redzam vēl kādus divus ugunskurus. Tumsā pirms iešanas gulēt kāds lejā upē piebrauc ar motorlaivu un pēc visa spriežot ieliek tīklus. Šķiet šī ir kāda vismaz otra labākā nakšņošanas vieta braucienā.
Mostamies izbaudot jauko skatu uz Dņepru un lietojot ērtības ko tā piedāvā - pilnvērtīgu nomazgāšanos. Varētu mēģināt arī peldēt tomēr upes kasts šai vietā stāvs arī zem ūdens un mālains. Varētu būt problēmas ar arā izkļūšanu. Atpakaļ izbraucot uz ceļa tā straujāk mēģinu paņemt smilšainos posmus. Rezultātā pastulbs, bet mīksts kritiens smiltīs un mans labais čemodāns atdalās. No tā arī atdalījusies stprinājumu atslēga. Jānis bilst, ka Arbatam es vēl neesmu bijis gatavs un aizlienē man savu stropi, lai pievilktu to pie koferu rāmja.
Pēc brīža kad atkal jau braucam atkal nākas piestāt, jo no kritiena atskrīvējies labais spogulis un plivinās kā vēja rāditājs. Vēl pēc brīža rodas kāds iemesls piestāt Jānim, kurš nosmej, ka nevarot šorīt nekā braukt. Skrējiens gar Minsku paiet samērā raiti un esam pie robežas bendzīntanka, kur bijām nolēmuši iztērēt pēdējos tūkštošus Baltkrievijas rubļu. Diemžēl bedzīntankā bija tikai dīzelis.
Cauri robežām tikām diezgan raiti. Baltkrievijas robežpunktā beznodokļu veikaliņā atbrīvojamies no iepriekšminētajiem Baltkrievijas rubļu tūkstošiem, kuru saskaitīšana mani mulsināja līdz pēdējam brīdim. Iedomājieties savā makā papildus esošām naudas zīmēm vēl arī dažādu vērtību santīmu desmitdaļas un simtdaļu (un varbūt pat tūkstošdaļu) naudas zīmes. Latvijas pusē aizpildam sīku deklarāciju par ievestajām akcīzes precēm un esam Latijā. Pēc brīža jau Krāslavā. Kaut kāda drošības sajūta tajā visā, ka esam Latvijā tomēr ir.
Krāslavā salejam degvielu. Zazvanam savējos, kuri saka, ka šiem kārtīgi līst. Šeit vēl ne, bet ir nomācies un diezgan silts. Apskatam lietus radara datus un nosecinam, ka uz mazāku lietu varētu cerēt Daugavas kreisajā krastā un tā arī dodamies mājup. Kaut kur aiz Salienas uzvelkam lietus apģērbu. Jānis vēl paspēj iefilmēt manu prātīgo braukšanu pa grunteni. Drīz sāk līt, bet ne īpaši stipri - kas ātrumu īsti nemazina. Tiesa gan ar lietu kaut kur pie Aknīstes arī paliek krietni vēsāks. Pie Vecumniekiem (?) jau vars nelīst, bet ir pavēss. Ar vasaras jaku ir auksti. Šīs dažas stundas abos brauciena galos tad ir vienīgās, kad vasaras jaka nerullēja. Drīz Baldone un Ķekavas apaļa DUS, kur pēdējā kafija un foto. Nākamā pietura pie mājām, kur satiek kaimiņu un laikam ar ļooti apmierinātu sejas izteiksmi saku: "Es esmu mājās".
Brauciens par spīti kļūdām sagatavojoties ļoti izdevies, lai gan gana sasprings un nogurdinošs.
Daži secinājumi no brauciena pieredzes:
Šādam maršrutam būtu vērts veltīt vairāk laika - kādas divas nedēļas.
Ļoti no svara ir pārzināt pašam sava moto tehnisko stāvokli. Ja konstatējat, ka kaut kas "iet uz beigām", bet "vajadzētu izturēt". Iesaku nepaļauties uz to un to nomainīt, vai ņemt līdzi rezerves detaļas.
Rezerves hēbeļus ieteicams paņemt pat tad, ja Jums nav enduro ar kuru plānojat nobraukt no asfalta. 
Pie obligātajām līdzņemamajām lietām var pieskaitīt stropītes.
Garos gabalos ļoti iesaku uzlikt lielo vējstiklu, jo ja vien Jums nav kaut kāda baigi perfektā klusā ķivere, tad tas troksnis, ko izbraucot kādu stundu tepat pa Latviju Jums šķitīs nenozīmīgs, tad pēc dienas gara brauciena, Jūs sāksiet raizēties par savu dzirdi.
GPS navigācija ir laba lieta, tomēr papīra karte dod iespēju redzēt lietas ātrāk uz "lielās bildes" un ir neizvietojams palīgs, ja GPSam rodas kādas problēmas.
Brauciens ļoti ekonomisks. Tiesa gan jāņem vērā, ka dzīvojamies gana askētiski. Ar visu ķēdes maiņu kādi Ls 320, bez ķēdes - kādi Ls 230.