8. augusts

Tikai no rīta redzama īstā postaža pēc pagājušās šausmu nakts, Mūsu teltij pa apakšu Aigara pusē tek upīte. Citādi mūsu telts būtu vissausākā. Slapji esam visi, bet vistrakākā ir Gunta, Santas, m.Aigara un m.Ilzes telts, kur slapjš ir viss, "Tas priecē."
Kad sameklēts, ko iedot uzvilkt sausu cietušajiem, atliek Izgriezt teltis, guļammaisus un drēbes, lai to varētu panest. Jā, Guntim un Santai tiek piešķirts I pakāpes ordenis "Sajānu varonis", jo slapji slapjumā izturēja tomēr līdz rītam.
Brokastis jau tā nav bagātīgas un, ja vēl ņem vērā, ka malkas pietiek tikai, lai tēju pasildītu, tad gluži skaidrs, ka alkstam doties tālāk, lai kustībā sasildītos, nokļūtu tuvāk siltumam, mājām un pārtikai.
No šīs puses "Četru pāreja" nav grūta. Divos gājienos esam uz pārejas. Tiek dota halva. Jauniem spēkiem dodamies lejā un domājam, ja būtu jāiet no otras puses, tad dieszin kā būtu uzkāpuši.
Urā ! Esam tikuši līdz kanjoniem, līdz kārtīgiem mežiem. Tātad būs ugunskurs, sausums un pusdienas. Pat saulīte sāk spīdēt. Pusdienlaiks nav nekāda atpūta, jo krietni jāstrādā, lai visu izžāvētu.
Vakara cēlienā atkal gājiens. Iet nav grūti.
Kārtējie strīdi atkal par naktsmītni. Strīdnieki ir Valdis ar Daini. Valdis tālāk neiešot ne soli, bet Dainis kā parasti strīdas pretī. Beigās Dainim jāiet pa priekšu, bet,ja vieta nebūs laba, nu tad ...
Nakšņojam pie upes lieliskā vietā.

Ceļamies krēslā. Ēdam zupu gandrīz bez sāls, dzeram tēju gandrīz bez cukura, brienam gandrīz tikai pa dubļiem līdz sāk līt, Valdis kā vienmēr uzsāk lekciju par pārgājiena noteikumiem no drošības tehnikas viedokļa - ja līst, jānogaida. Neviens neklausās, tikai brien un brien, bet lietus līst un līst. līdz neatšķiram, kurš gals slapjāks- augšējais vai apakšējais. Mūsu vadone jūt, ka kaut kas jādara, jo arī tālāk iet nedrīkst -īstā taka nozaudēta. Valdis gandrīz ar varu liek zāģēt sausu koku un turpat dubļos sakurt ugunskuru. Tas palīdz, visi at-kal apžūst, sasilst, arī lietus pāriet. Tikmēr atrasta arī kaut kāda taka, kas ved atpakaļ pie upes, Ilona pazūd, atstājot Janeku par ceļvedi. Viņš aizved mūs pie upes, bet uz otru pusi. Nav ļaunuma bez labuma : pie upes satiekam Maskavas ūdenstūristus, kas plosto uz Kitoju - viens katamarāns, viens "Laziks". Uzreiz uzlabojas garastāvoklis. Gribas sēsties un braukt, nevis mīcīties pa dubļiem. Bet vēlmes ne vienmēr sakrīt ar iespējām. Jādodas uz pārceltuvi, kas tapusi pāri upei. Nekas tīkams, jābrien līdz ceļiem pa ledainu ūdeni, bet, tā kā visiem kājas slapjas, nevienu tas vairs neuztrauc.
Pārceļamies pāri upei, tur mūs sagaida lielā Ilze, Alvis un ugunskurs. Ilona rīkojas operatīvi; jo drīz mūsu izsīku-šais proviants papildinās ar zupām, beramiem un sāli. Nolemjam, ka produktus vispār nav jāņem Ildzi, jo vienmēr gadīsies kāda tūristu grupa, kas izsalkušos pabaros.

Pēc pusdienām dodamies uz Arašei upes ūdenskritumu. Laiks jauks, gājiens viegls, tādēļ ūdenskritums sajūsmina un tiek iemūžināts visos fotoaparātos.
Ap sešiem vakarā uzsākam ceļu uz pēdējo pāreju. Visas runas saistās ar ēšanu. Ilze stāsta par mammas zemeņu torti, arī pārējie piebalso. Janeks apsolās sūtīt telegrammu vai vēstuli māmiņai, lai sagādā uz viņa atbraukšanu labi daudz ēdamā. Jau stipri krēslā nonākam pie upītes. Guntis cītīgi meklē vietu teltij, jo peldēt vēl vienu nakti viņi nevēlas. Tumsā kaut ko ēdam, kaut ko dzeram, kaut ko žāvējam.
Rīt gaida ceļš uz pāreju un pāri tai, Arlabunakti !