7.augusts

Svētdiena.
Vispirms jāatvainojas, ja manā stāstījumā radīsies neprecizitātes. Tur vainojiet lielo Aigaru, kurš dienasgrāmatu no-marinēja pie sevis pāris dienas (starp citu, šodien ir 9.o8.).
Doma par to, ka jāguļ burjatu būdā, bija vienkārši apsveicama. Vienīgā istabiņa bija silta, lāviņas nebija cietas (nebija ļoti cietas) un kur nu vēl mūžīgi neiztrūkstošās Daiņa asprātības citiem labumiem pa vidu. (Starp citu, viņš netic, ka naktī par visu cenu bija centies tikt laukā no būdas un tikai ar smagu draudu palīdzību atkal nolikts gulēt. Dzintars un m. Aigars izteica dažādus minējumus sakarā ar šo lietu. Visi likās tik ticami, ka pie gala secinājuma tā arī netikām).
Cikos mēs izgājām, ari neatceros, bet misiņus ar lielu troksni uzrāva kājās jau pirms 5 no rīta. Nekas ar to nebija līdzēts, jo kā vienmēr mēs izgājām ar jauku kavēšanos. Pa ceļam padzērāmies pēdējo reizi no avotiņiem - kurš no "Sieviešu kaprīzēm", kurš no "Vīriešu ietiepības", bet Alvis pielēja pilnu ķobi līdzi nešanai ar nervu ūdeni un visu dienu centās iegrūst to visiem pēc kārtas. Vieni pastāvīgie Šumaka apmeklētāji ieskaidroja tuvākos ceļus uz mūsu ilgoto galamērķi - pārtikas maisu Hontagolā. Starp citu, šie tūristi visiem likās ļoti pievilcīgi, jo cepa pankūkas. Uz taciņas, pa kuru veda mūsu ceļš uz Četru pāreju, atklājām svaigas lāča pēdas. Vispār tas bija dīvains gājiens. Neskaitāmas reizes šķērsojām vienu un to pašu upīti un neskaitāmas reizes kāds tajāiejaucās. Ja nu tieši ūdenī iekrist neizdevās, tad blakus jau nu nogāzās noteikti. Lai nu man piedod tie, kas visu ceļu noturējās ar sausām kājām, bet es savu uzmanību pievērsīšu vairākumam. Nakšņot apstājāmies pārejas pakājē. Līdz šim brīdim notika viens liels un samērā garlaicīgs kāpiens uz augšu un vēlāk arī vēl garlaicīgāka un bezcerīgāka kurināmā medīšana. Teltis sacēlām taisni zem nobirām - Gunta kompānija purvainā pļavā, pārējie uz akmeņiem. Vakariņu tēja fizikālu faktoru ietekmē tā arī īsti neuzvārījās. Dienu varētu uzskatīt par samērā veiksmīgu, ja neuznāktu lietus. Nabaga Dzintars, Fiksi savāca savas pekelītes un ar lielu sajūsmu aizdrāzās gulēt uz telti. Lietus lija gandrīz līdz rītam. Un par mitruma trūkumu žēloties nepienācās, jo viss saslapa jau pirmajās lietus stundās.
Tiek nolemts piešķirt 1, pakāpes Sajānu ordeni Guntim, Santai, Aigaram un Ilzei.
Man salst rokas, tāpēc metu mieru.
Inga
P.S. Visi vīrieši 2 st. ar milzīgu sajūsmu pirms pārejas meklēja b. Ābeles fotoaparātu.