27. jūlijs

Viens svešs tips uzdevās par mūsējo.
"Runā, ka pie Rīgas meteorīts kritīšot..."
Dzintars uzdevās par motociklu no filmas "Amarkord" un centās pastāvīgi kursēt garām kupejai.

Dainis.

Nakts no 27. uz 28. jūliju

Tiek svinēts mirušo piemiņas vakars. Aigars (vecākais) top apspraudīts ar baltām puķēm un pārklāts ar baltu paladziņu. Diemžēl svecītes kā parasti nav paņemtas līdzi. Vēlāk daži elementi neveiksmīgi mēģināja nosmērēt Valdi ar importa zobu pastu.

28. jūlijs

Nakts vilciena Rīga - Maskava.
Kārtējo reizi kursējot meteorītam Dzintaram, tiek pamo­dināts Dainis - pl, oo.45.
Dainis:"Vai jāceļas ?"
Dzintars: (gādīgā un biedriskā tonī) - "Vēl pusstundiņu var pagulēt, tikai neaizmiedz."
Paiet neliels laika sprīdis. Atskan Daiņa vaimanas par saplīsušo pulksteni.
Pienāk rīts. Atskan histēriski Daiņa smiekli par savu tupumu !

Dzintars
Jānis

Rīts dārgajā galvaspilsētā.
Sākas un turpinās akcija "Maskavas sčorti-88". Tiek nolemts smiet par visiem garbikšiem un paspiest roku vi­siem šortbikšiem.
Operatīva simbolikas iegāde (izjauktā veidā).

Dzintars
Jānis

28. jūlijs
Pl. 9.16. Tiek piefiksēts pirmais "Ščortbiksis". Tas pats no Sibīrijas (Krasnojarska), Dzintars tam draudzīgi paspieda roku.

Jānis
Dzintars

28. jūlijs

Pamostos pavadones uzmodināts. Viņa laipni sniedz man bi­ļetes, piekodinādama, lai nepazaudējot. Pilnīga atmošanās nāk tikai pēc maza laiciņa. Negulētās naktis liek sevi manīt. Ilgi prātā paliks mežonīgā kaķu līmēšana. Tomēr strādāt divās mai­ņās nav necik patīkami.
Kaut cik attapies un no smirdīgās tualetes laukā ticis (latviešu pavadones arī jau pieradušas pie lielās Krievzemes kultūras), dodos uz savu vagona nodalījumu savākt savu mantību. Viņa šoreiz man bagātīga. Pamazām,slinki elsdams, pūsdams, vilciens tuvojās mūsu vismīļotās dzimtenes (lielās) pērlei un saulītei Maskavai. Skaidrs, dzestrs rīts liecina par skaitu, saulainu dienu.
Ar visu savu mantu kravu izvēlamies stacijā uz perona. Eju lūkot kādu mašīnu, ar ko aizvest mantas uz Jaroslavļaa staciju. Pie galvenās stacijas uz laukuma tāda cilvēku rinda gaida taksometru kā pie mums Rīgā Imantā pēc degvīna. Būtu ļo­ti interesanti zināt, ko iesāktu īsts padomju cilvēks, ja vie­nā dienā vairs nevajadzētu stāvēt rindās. Laikam aiz nekādarī-šanas rastos kārtējā revolucionārā situācija. Netālu no trako­jošā ļaužu pūļa uz laukuma starp dažiem žiguļiem stāv kravas mašīna. Dodos tuvāk un par lielu prieku sev konstatēju, ka šoferis, izlaidies uz sēdekļiem, saldi guļ kabīnē. Pēc manas neatlaidīgās klauvēšanas viņš pieceļas sēdus, smaidot uzklau­sa mani. Kad beidzot saprot, ka vajag vest mantas, viņš bļauj, ka spļāvis virsū un izvarojis visu mantu vešanu. Brīdi mani pavada sulīgs lamu vārdu izvirdums. Nekas neatliek, nākas mantas pārvest ar 14. trolejbusu. Kā par laimi aizmirstu no­kompostrēt biļetes, rezultātā ietaupīts 1,5o rbļ. Pie mantām tiek atstāti suņi un dodamies katrs uz savu pusi. Es nekādu ceļojumu par ģerevņu Maskavu neuzsāku, grozos turpat stacijas rajonā, pa reizei palūrēdams, kā klājas meitenēm ar suņošanu.
Pēc tam aizbraucu uz Sokoļņikiem. Stāvu cukura rindā (viņu šeit dod pa 2 kg uz cilvēku) un nopērku 4 pakas pupiņu kafijas. Pēc tam stāvu cepumu rindā un nopērku 2 kg cukura. Rindā stāvēšana ir tomēr laba lieta. Var daudz interesanta uzzināt. Kādā piemaskavas ciemā Maurofejevam naktī atskrējis teļš un nosprāgusi govs, jo sieva esot bijusi pilnā un virs nav darījis visu kā vajaga. Tālāk seko gara pamācība, kas jādara tāda gadījumā Nākošā tante pavēstī, ka visu augustu Maskavā būšot +4o° karsts, esot ļoti precīzas ziņas. Un tā nemanot pienāk arī mana rinda saņemt paku ar 2 kg baltās nāves. Es attaisu tūti vaļā, paņemu šķipsniņu starp pirkstiem, vispirms paožu, tad paberžu starp pirkstiem, uzlieku uz mēles, pagaršoju. Sulīgi nospļaujos un saku: "Opjatj eta Jelgavskaja gadostj! Pārdesmit acu pāru piekalti man un manai papīra tūtei. Beidzot laika prognozes tante nenociešas un noprasa, kas tad cukuram vainas. -"Latishi gadi, travit sahar kislotoi. Vsju Jurmalu otravilji. atbildu un eju prom. Rindā jūtama uzbudināta rosība, kas notiek tālāk, nezinu, jo steidzos uz staciju, laiks nest man­tas uz vilcienu. Iepriekš jau bija sarunāts ratiņu stūmējs, kurs aizved mūs ar daļu mantām līdz vajadzīgam vagonam. Nodi­binu draudzīgas attiecības ar vagona pavadoni. Iekārtojamies kupeja un nemanot jau ripojam uz tālās Sibīrijas pusi. Kā par nožēlu pirmajā dienā nekādu starpgadījumu nebija, un pamazām ir pienācis vakars.
Aiz loga vilcienam garām joņo mežs un liela sarkana mē­ness ripa. Tā atraujas no koku zariem, brīdi joņo vilcienam līdzi, it kā gribēdama to apdzīt, tad atkal pazūd aiz kārtē­jā paugura un tikpat pēkšņi parādās no jauna. Mazliet skumji braukt atkal pa so likteņa ceļu, kurā bijis tik daudz melna # un balta,un tai pašā reizē arī bezgala liels gandarījums par to, ka daudzu dzīves, kas brauca pa šo ceļu, nav nodzīvotas veltīgi* Joņo, mēnesi, mūsu vilcienu tev neapsteigt !

29. jūlijs

Šorīt pēc ilgiem laikiem var gulēt, cik ilgi grib. Bet nezin kāpēc visi ir augšā jau pus 11-os. Paēdam brokastis, un blakus kupejā sākas lielie rokdarbi. Visi kaut ko briesmīgi šuj.
Ap diviem vilciens pieripo pie stacijas Perma. Vilciens stāvēšot 18 minūtes, tāpēc viena daļa aizskrien uz pilsētu pa­meklēt kautko garšīgu, Dzintars tikmēr aizskrien meklēt benzīnu "kaķa" tīrīšanai. Dabūjis benzīnu, viņš skrien atpakaļ, bet vagonā izrādās, ka benzīns nav derīgs "kaķa" tīrīšanai, Dzintars dodas izliet benzīnu un , neatradis citu vietu, kur izliet, viņš izlej benzīnu miskastē pie stacijas, un, lai nenokavētu vilcienu, skrien atpakaļ. Trīs vietējie, noturējuši Dzintaru par diversan­tu, dzenas pakaļ un panāk tikai uz perona un grib noskaidrot, kāpēc viņš lējis benzīnu miskastē. Dzintars ņem palīgā visas savas ķīmijas zināšanas un apskaidro vietējiem, kāpēc benzīns nav derīgs. Tā kā vilciens tūlīt sāks kustēties, Dzintars vēl apvārdo vietējos un iekāpj vilcienā.
Uz vakara pusi Valdis saka, ka 1470. kilometrā būs Eiro­pas un Āzijas robeža. Visi pie logiem kā pielipuši, bet robeža nerādās. Izrādās, Valdis nedaudz kļūdījies, jo robežai mēs pa­braucam garām 1777. kilometrā.
Dzintaram ir beigušās cigaretes, un viņš nolemj pēdējo cigareti apglabāt ar godu. Tāpēc pirmajā lielākajā stacijā -Sverdlovskā, kur vilciens stāv 15 minūtes, var norisināties šī akcija. Dzintars ar airi izrok bedri, iegulda cigareti, tad katrs no klātesošajiem, kuri piedalījās ceremonijā, uzmet trīs saujas smilšu, un Dzintars aizrok bedri tā, lai hiēnas netiek klāt. Uz kapa ar kopējiem spēkiem no sērkociņiem izveidojam krustu. Dzintars vēl noskaita lūgšanu latīniski,un mēs, skaļi vaimanādami, kāpjam vilcienā. Dzintars kupejā uzkāpj uz augšē­jā plauktiņa un nav vairs runājams. Vēlāk, kad lielākie pārdzī­vojumi pārgājuši, mēs sameklējam viņam sēru lentīti, ko viņš piesprauž pie džempera. Dzintars, konsultējoties ar citiem par sēru ilgumu, nolemj sērot 3 dienas. Ap vienpadsmitiem lie­lākā daļa "nolūzt". Ilze, Inga, Alvis, Dzintars un es stāvam koridora un izdomājam, ka varētu peldēties. Pēc Valda nostās­tiem, to varot izdarīt, aizbāžot izlietni ar papēdi. Alvis mo­dina Valdi, lai parāda, kā to dara, bet viņš nenāk. Tad mēs visi ejam gulēt.

Laura.

30. jūlijs

Pl. 21.09 pēc Maskavas laika vai + 4 st. pēc vietējā laika. Visa šī diena tika veltīta inventāra (resp. tika šūtas
liekās kabatas vestēm,) un atribūtikas (karogs un karodziņi) sagatavošanai. Karogu izmēri un proporcijas tika ilgi un rū-plgi rēķinātas. Lielais Aigars ar Valdi precīzi nomērīja 7 reizes, tikai tad grieza. Rezultāts - lielajam karogam viens stūris par 5 cm īsāks, mazajiem - par 8 cm īsākas bal­tās joslas.
Dzintaram otro dienu sēras pēc pēdējā činčika bērēm.
Atklājās, ka Valdi spēcīgi uzbudina sarkana krāsa. To viņš atzina pats, ieraugot manu sarkano krekliņu. Ieraugot Santai sarkanu krekliņu, Valdis viņai pat nesās pakaļ pa pe­ronu labu gabalu.
Pie vakariņu galda tika apspriest daži medību jautājumi. Piem, kā labāk nomedīt lāci. Vislielāko atzinību izpelnījās sekojoša metode ; resnā kokā iestiprina vārpstu, tā galu no-ziež ar medu. Lācis laiza, laiza, kamēr vārpsta gals pa dibe­nu ārā. Tad fiksi, fiksi galā jāuzmauc metāla plāksne un jā­uzskrūvē uzgrieznis. Tika arī apcerētas metodes, kā plūdu ga­dījumā ar katamarāniem varētu ķert sabuļus un makšķerēt sē­nes.
Runājot par šīsdienas notikumiem, derētu pieminēt arī Sibīrijas čigānus. Tos - veselu baru - redzējām Tatarskas stacijā. Viņi bija noplukuši, netīri, katrā kājā citas krāsas zeķe. Baltijas čigāniem viņi pat tuvumā nestāvēja.
Ap 23-oo pēc Maskavas jeb 3.oo pēc vietējā laika izdarām nakts pastaigu pa Novosibirskas stacijas peronu. Klāt pienā­kušie vietējie mums piedāvā angļu izcelsmi. Noskaidrojuši, ka mēs braucam uz Baikālu, painteresējas, vai neeaam BAM strād­nieki.
Grūti pierast, ka diennakts paliek arvien īsāka un īsāka, Miegs vēl nenāk, bet tākā mūsu negulēšana apdraud apkārtējo bērnu miegu, tomēr lēnām liekamies "uz auss".

Ilze (lielā)

31 .jūlijs

Šī diena sākās ar celšanos pēc Maskavas laika lo-os, pēc vietējā - 14.oo. Diena izvērtās samērā nelaimīga - bei­dzās ar vienu darba traumu (neveiklim Aigaram) un slimību ar gultas režīmu (vārgulim Janekam), Toties mēle Aigaram pa­lika , paldies dievam, nevainojama. Jo, kā gan viņš pārdzīvo­tu to, ka nevarētu dziedāt savu iemīļotāko dziesmiņu
hei tirli bumba xxx trādi rallallā, Ši dziesmiņa tika pa­tentēta no lielā Aigara repertuāra, Jānim pie šīs dziesmiņas acis tā vien zib, ka liekas, izies no savām orbītām.
Izrādās, ka Valdis ir varen viltīgs. Tas izpaužas seko­joši : tā kā vilciens traucot dikti šūpojas un tā jau grūti kājās nostāvēt, kur nu vēl tualetē ar "brūno lāci" cīnoties, Valdis izmanto gadījumus, kad vilciens nebrauc (respektīvi -stacijas). Bet stacijas piecūkot nedrīkst un visas otreizējās izejvielas paliek nāktsvāzē. Dainis savu protestu pret tādām afērām izrādīja oriģināli - izdarīja gluži to pašu.
Šī diena paliks šai braucienā vēsturiska : tika nodibi­nāti Krasnojarskas stacijā pirmie kontakti ar iezemiešiem. Dienas kārtībā bija tautas deju demonstrējumi, politiskas pārrunas par Gorbačova nepareizo rīcību - cīņu pret alkoho­lismu, un to visu sniedza viens pilnvarots sūtnis. Atklāti sakot, viņš bija jau krietni noguris no smaga darba, jo kā­pēc tad viņš sūpojās kā jūras viļņos, Notika arī šī proletā­rieša fotografēšana un cienāšana ar konfektēm, Bet diemžēl viņam zobi mutē bija tikai 3 un no konfektēm viņš atteicās. Gribējām ari uzcienāt ar sieru, bet lielais Aigars izrādījās skops un neļāva to darīt.
Visa diena aizgāja uz vestu šūšanu, karogu pūšanu un citādiem darbiem, kas darīti pēc teiciena "Nedari šodien, ja var padarīt rīt", Valdis visiem vestu šuvējiem, kam ap-trūkās piepūšamo bumbu, ieteica iet aptiekā un nopirkt par kapeikām daiktus, ko var lietot kā baloniņus.

1. augusts

Vēl joprojām braucam. Nedrīkst nepieminēt sīvās kaujas starp lielo Ilzi, Lauru un Jāni Dzintaru, Alvi, arī Aigaru (K.). kurš nevarēja mierīgs noskatīties, kā meiteņu kājas tiek nomīdītas bez viņa palīdzības. Svarīgs notikums bija arī pēc Irkutskas, kad ar zinātnisku faktu palīdzību tika pierādīts sievietes, protams, arī meitenes pārākums pār vī-riešiem. Bija gan jāuzklausa sašutuma izsaucieni un nievāju­mi un vēl dažādi muļķīgi pretēji apgalvojumi, bet tie mūs, meitenes, pārliecināt nespēja. Diemžēl pret stūrgalvīgiem zēniem pat zinātne ir bezspēcīga.
Klāt Sļudjanka. Izkravājamies,. Tiek pirkti pīrādziņi ar kartupeļiem. Pēc laiciņa atjaunojas kauja starp minētajām personām, šoreiz izņemot Aigaru. Nesam mantas pie Baikāla. Un bez svinīgas ceremonijas tiek uzkārts mūsu sarkanbaltsarka­nais karogs. Pēc brīža kaimiņnometnē pie lietuviešiem parādās arī viņu nacionālais karogs no baloniem. Pēc vakariņām sāk līst lietus. Visi salien teltīs, taču pēc neilga laika atskan vai nu smiekli vai žēlabainas nopūtas par mitriem guļammai­siem vai lietus peļķēm zem "paklājiņiem". Aizmirsu pieminēt Dzintara pirmo zvejas lomu, kuram bija kaķa galva un zivs aste - omuli.

2. augusts

Rīts sākās ar labiem pārbaudījumiem. Vairākas teltis izrādījās uzceltas tā, ka pēc lietus tās , maigi izsakoties, atradās peļķēs. Laura ar Ingu solījās, ka turpmāk viņas teltis celšot pašas, Valdis ļoti rūpējās, lai visi steidzīgi sakravātu savas mantiņas, jo tūlīt būšot autobuss. Autobusu, protams, sagaidījām 12,3o (pēc vietējā laika), bet gatavi izbraukšanai jau bijām 3,30 (pēc Maskavas laika).
Mežonīgais brauciens ar autobusu sākās. Bez mums autobusā bija vēl grupa no Urāliem un parasti mirstīgie, kas brauca atpūsties uz pansionātu. Brauciena laikā Valdis nāca pie slēdziens, ka viņš mainīšot savu māju Babītē pret māju Irkut-skā. Dzintars bija pieticīgāks. Tas mainīšot savu mazo māju Rīgā pret māju Sļudjankā. Braucot autobusā, aptuveni tika nodziedāts loo kilometru. Vanagam Aigaram mīļākā dziesma izrādījās par to prieka māju.
Pēc 5 stundu brauciena autobusa šoferis pateica, ka tālāk nevedīšot, jo nevarot iebraukt, Pārsēdāmies MAZa kravas kastē un aizkratījāmies līdz vienam ciematam. Te ari apmetāmies upītes krastā. Visi bija ļoti laimīgi, ka nu varēja atbrīvoties no sen krātās putekļu kārtas.
18. decembrī Laurai ir dzimšanas diena. Tika nolemts viņai dāvināt nerūsējošo zobu tērauda krelles (ir varianti).
Ceturtdiena - lielā, dižo naglu diena. Kā manāms, kaut kas briest 1 Bet visi tik rauš vēderos brokastis, jo vajag spēku, spēku ātri, nekavējoties ... Inga paliek par gadu vecāka. Ir jubilejai arī sekas - tiek apēsta torte, gaisā mests jubilārs, skan veltījumdziesma.
Daži bļauj, citi domā, ka daži bļaus. Respektīvi, tupam kravas kastē - pardon - lēkājam, lēkājam ilgi, bļaujam skaļi, tek spirts, grab sausie upju akmeņi, bet viss vēl priekšā !
Varam sākt justies apmānījušies, kaut arī paši to īsti nenojaušam. Ejam uz augšu, izlūkojam, ejam tālāk, Gaita nezin-kāda, bet iet neviegli, jo pirmā diena. Bet viss vēl priekšā.
Pusdienas, Neesam visi. Divu nav. Abi izlūko. Kamēr biedri izlūko, mēs jūsmojam par skaistu dabu, ūdenskritumiem un, protams, ēdam, Tad atnāca biedri un teica, ka ir atkal nagla - jāiet atpakaļ...
Esam atpakaļ. Karogu nevelkam, jo vilkt nav īpaši labi -apstākļi neatbilst. Un vispār - man pazuda krūze - un atradās no rīta ... jermakā. Bet viss vēl priekšā i
Kā nolemts gulēsim būdā - Ilona ārā, mēs iekšā. Bet viss vēl priekšā, jo ienāk Dainis iekšā ... !

4. augusts

Možos un noskatos uz visiem (izņemot Ilzi) no augšas, jo gulēju naturālā stiepļu pinuma gultā. Komforts!
Drīz kļūšu poliglots. Ja viss būs normas robežās, pārgā-jienā iemācīšos divas valodas - igauņu un latīņu. Igauņu dienā ar Valda palīdzību, latīņu nakti ar lielās Ilzes tantes ekatraseansiem. Šonakt vielu uzsūcu apm. 15 min.Vēl jau pārāk spoži nav. Sapratu tikai pirmos divus vārdus - Vai! Vai!, bet nekas, gan jau ar laiku.
Bet pats ilgi raudāju sapnī. Abstiņš.!
Ap pusseptiņiem tinam makšķeres un slājam kalnup. Gājiens korekts un omulīgs, ja neskaita Lauras izlēcienus. Cits nekas neatlika, kā nopērt. Šķērsojam vienu nelielu pārejiņu, aiz tās rabarberu lauki. Rabarberi tiek filmēti un foķēti kopa ar Inesi.
Klātu pusdienlaiks, kas šoreiz īpaši priecē, jo neizsīkstošais sarunu pavediens ir samērā netradicionāls. Galvenie oratori - Janeks un Valdis. Un abu koncepcijas man ir tuvas. Janeka kalarambūri par ratiem mani aizrauj kā amatnieku, savukārt Valda pārdomas par žaunām stiprina makšķernieka garu. Taču pāri tam visam stāv viens vecis, kurš teica:"Esi..."
Plānā gastronomiskās izvirtības. Jaunieši gatavo burjatu nacionālo kokteili. Sastāvs - rabarberi, žimeles un latvāņi. Es neēdu. Gaidu kamēr pārējie mirs, bet gaidot nogurstu un aizmiegu. Pamostos kā mākslas nesējs. Uz lieliem zīmējas dažādas ainiņas no sadzīves. Stils un autors pagaidām nenosakāmi, bet nekas, tāda mākslinieciska dvēsele jau nepaliks nemanāma. Izskaņā neliela sapulce un turpinām ceļu. Ejam, ejam pa kalniem un pa lejām, līdz beidzas mežs un sākas malkas stibīšana. Šai akcijai sekoju ar lielu rūpību, jo esmu misiņš un malciņa ir putras vai nāves jautājums.
Ir ļoti patīkami atklāt sevī jaunas, neuzartas āres.Tāda izrādās ir arī kulinārija. Ar Jāni kopīgi tiek radīta unikāla kartupeļu biezputras recepte, ar kuru , es ceru, leposies vēl daudzas tūristu paaudzes. Mazā Ilzes tante iesaka doties uz mācībām Akadēmijā, putrologos. Tagad domāju,
Ielienam teltī, sagatavojamies miegam un vismaz man sākas nakts dzīve ar lieliem runu un ģeķību plūdiem. Man domāt, tā varētu būt kāda kalnu slimības izpausme. Mediķi, censdamies mani apklusināt, dzied šūpļadziesmas un skaita dzejoļus. Jūtos gandarīts, bet neapmierināms. Vāros ar vēl lielāku sparu, līdz Ilze ar Inesi , pielietodamas profesionālus paņēmienus, izlauž rokas, atlauž žokļus un iestūķē kaut ko mutē. Pāris konvulsīvas kustības, kājiņas notirinās un viss. Priekškars nolaižas. ' La Finita !
Ari diena cauri! Lūk !

Ibn Dzintars

5. augusts

Piektdiena.
ļoti labi maigi modina mūs Janeks. Jau brokastis esot gatavas. Samiegojušies meklējam bļodiņas un ķeramies pie darba. Dežuranti žēlojas, ka modinātājs neesot zvanījis un uzcēlušies vēlāk, arī iziešanas laiks tiek pārtērēts.
Izejam 7.3o.
Šodien mums jāveic Šumaka pāreja 1A 3831. Ejam gar upītes kreiso krastu uz augšu līdz ledājam. Ar čībiņām visi kā pīles uz ledus. Pārejam pāri upītei un tad pa purvainām pļavām nonākam zem akmeņu krāvuma. Pa to uzejam uz augšu un tad jau arī redzama Šumaka pāreja : aiz purvainas pļavas akmeņu krāvumi līdz pat pārejai. Ejam pa taku. Dzintars ar Lauru jau pārejā, kad esam pie akmeņiem. Uzvelkam sarkanbaltsarkano un esam gatavi pārejas iekarošanai. Bet Valdis maina filmu un mums vēl jāpagaida. Beidzot ejam. Valdis filmē, Inese fotografē. Puikas skrien lejā pēc mazo meitenīšu somām, bet viņas grib lepni uziet līdz pārejai ar visām somām.
Uz pārejas esam - Laura - Dzintars lo.oo. Grupas kodols lo.30, Valdis ap ll-iem.
Inese, Aigars, Janītis, Janeks, Alvis aiziet uz virsotni. Pārējie gatavo uzkodas. Atrodas vēl pusklaipiņa Borodinas maizes, ar speķi tas garšo lieliski. Vēl zaļo zirņu kārba tiek atvērta un šerbets ar riekstiem dalīts uz 17.
Uz leju no pārējas sākam iet tikai 11.4o. Taka pa stāvām nobirām. Ilzīte (M.) bailīgi liek kājas, bet izrādās, ka akmeņi nav nemaz tik briesmīgi. Pie ezeriņiem nedaudz atpūšamies, paveramies atpakaļ un ar šausmām domājam, ka te vēl būs jāatgriežas. Pa ceļam brīnišķīgi ūdenskritumi, bet plānotās pusdienas te netiek rīkotas, ejam vēl uz leju, arī pie upītes nepatīk. Apstājamies tikai pie sīka strautiņa. Līdz kr. Šumakas upei var nokļūt.
Pusdienas no 14.40 - 16.3o. Šodien vēl jānokļūst līdz Šumaka avotiem. (Tālāk taka laba, tikai reizēm zūd. Apkārt taiga, mežu augšējā robeža pie ūdenskrituma. Tur arī labas telšu vietas, ūdens, Šumaka avotos esam 2o.3o. Ceļam teltis un 21.3o sākas pērkona negaiss, kad katrā teltī veido kādu nelielu vanniņu. Pēc tam siltā ūdens vanna, vakariņas, utt,

Ilona

6. augusts

Sestdiena.
Plānotā atpūtas diena pēc vakardienas plūdiem ar ūdeņu nogaršošanu un dzeršanu. Rīts diezgan saulains, ir cerības izžūt. Pārvācamies uz dzīvi "mājiņā", gan nedaudz par šauru, bet tas netraucē, jo daļa palika aiz durvīm lupatu būdās, svaigā gaisā.
Uzcēlām Latvijas karogu, tas gods uzticēts Jānim (kreisā egle) un Dzintaram (labā egle).
Strīds par to, kas paliks par "suni", kad pārējie ies uz avotiem. Piesakās Valdis, bet tā kā neatrod sabiedrotos, pamet posteni un nāk līdzi.
Pēc pāris upītēm un vairākiem tiltiņiem esam pie avotiem -viena no populārākajām, cik var spriest pēc izgreznotajām eglītēm, burjatu kulta vietām. Avoti esot 104, pamēģināsim tos atrast.
Dzeram kā nu kura - ar karotēm, pat veselām krūzēm. Liela piekrišana "sirdsavotam", "stūrgalvībai". Dainis izdzēra veselu krūzi no avota "Muzhskije uprjamstva" (t.i. Ozverin ),esot dikti gribējies dzert.
Tālākais - vannas. Drīkstot sēdēt 2o minūtes un tikai Adamkostīmā (vai Ievas tērpā). Sēdējām vannā, tikai Dainis ārpusē, kautrīgi maliņā, nevarēja sadūšoties novilkt peldbikses un nākt bariņā. Gājām uz Ievu līniju, kur nācās vēl nedaudz aizkavēties (tehnisku iemeslu dēļ).
Uz avotiņiem dažādas dzirnaviņas un lēkājošas lellītes, zem nojumēm dažādas lietas, kuras līdzi nedrīkst ņemt, jo par to burjati sitot nost. Citādi interesanti - ūdeņu iedarbība. kāda tā ir uz kuru, grupa labi zina.
Pēc pusdienām dažiem lielā miega stunda. Valdim doma aiziet uz vannām vēl,vismaz pāris reižu. Vakarpusē Ilonas virsvadībā neliela grupiņa kāpj tuvējā kalnā meklēt burjatu alas (tādas tur it kā esot). Atrodam taciņu, kājas buksē, tālāk nobira un tad - kaut kas līdzīgs gluži ne alai, bet lielai arkai gan. Izlienam tai cauri, uzkāpjam augšā - sajūta kolosāla. Apakšā nometne ar mazām būdiņām un blusas lieluma cilvēciņiem. Nolēmām, ka ala bija milzīga un pat vairākas, un gājām paralēli kalnam. Ilona ar Inesi izrok zelta sakni. Dāmas salasa ēdelveisus un tēju.

Nokāpām lejā tieši pie rodona vannām. Drīz arī vakariņas.

Viss būtu labi, ja pagājušajā vakarā nebūtu samainīta
mana krūze pret piņģerotu - kā varēju aizmirst tik bēdīgi - svarīgu atgadījumu.

Vakarā gājām pie burjatiem pēc konsultācijas par turpmāko ceļu, mūs pavada nez no kurienes uzradies suns, kurš apbrīnojami veikli, gluži kā mēs, forsē visus tiltiņus.
Alvis aizgāja vēl pēdējo reizi pēc "Ozverin" un "Nervi" -aizgāja un pazuda, kā vēlāk noskaidrojās, esot apmaldījies. Dabūjām žigli jozt atpakaļ, jo bija tumšs un nāca virsū melni mākoņi.
Nometnē jau pamatīga tumsa, bet Valdis grib iet uz vannām. Tā arī neaizgāja, divi iemesli - 1/ nebija kompanjona, 2/ uznāca lietus.
Punktu pielika miegs.

7.augusts

Svētdiena.
Vispirms jāatvainojas, ja manā stāstījumā radīsies neprecizitātes. Tur vainojiet lielo Aigaru, kurš dienasgrāmatu no-marinēja pie sevis pāris dienas (starp citu, šodien ir 9.o8.).
Doma par to, ka jāguļ burjatu būdā, bija vienkārši apsveicama. Vienīgā istabiņa bija silta, lāviņas nebija cietas (nebija ļoti cietas) un kur nu vēl mūžīgi neiztrūkstošās Daiņa asprātības citiem labumiem pa vidu. (Starp citu, viņš netic, ka naktī par visu cenu bija centies tikt laukā no būdas un tikai ar smagu draudu palīdzību atkal nolikts gulēt. Dzintars un m. Aigars izteica dažādus minējumus sakarā ar šo lietu. Visi likās tik ticami, ka pie gala secinājuma tā arī netikām).
Cikos mēs izgājām, ari neatceros, bet misiņus ar lielu troksni uzrāva kājās jau pirms 5 no rīta. Nekas ar to nebija līdzēts, jo kā vienmēr mēs izgājām ar jauku kavēšanos. Pa ceļam padzērāmies pēdējo reizi no avotiņiem - kurš no "Sieviešu kaprīzēm", kurš no "Vīriešu ietiepības", bet Alvis pielēja pilnu ķobi līdzi nešanai ar nervu ūdeni un visu dienu centās iegrūst to visiem pēc kārtas. Vieni pastāvīgie Šumaka apmeklētāji ieskaidroja tuvākos ceļus uz mūsu ilgoto galamērķi - pārtikas maisu Hontagolā. Starp citu, šie tūristi visiem likās ļoti pievilcīgi, jo cepa pankūkas. Uz taciņas, pa kuru veda mūsu ceļš uz Četru pāreju, atklājām svaigas lāča pēdas. Vispār tas bija dīvains gājiens. Neskaitāmas reizes šķērsojām vienu un to pašu upīti un neskaitāmas reizes kāds tajāiejaucās. Ja nu tieši ūdenī iekrist neizdevās, tad blakus jau nu nogāzās noteikti. Lai nu man piedod tie, kas visu ceļu noturējās ar sausām kājām, bet es savu uzmanību pievērsīšu vairākumam. Nakšņot apstājāmies pārejas pakājē. Līdz šim brīdim notika viens liels un samērā garlaicīgs kāpiens uz augšu un vēlāk arī vēl garlaicīgāka un bezcerīgāka kurināmā medīšana. Teltis sacēlām taisni zem nobirām - Gunta kompānija purvainā pļavā, pārējie uz akmeņiem. Vakariņu tēja fizikālu faktoru ietekmē tā arī īsti neuzvārījās. Dienu varētu uzskatīt par samērā veiksmīgu, ja neuznāktu lietus. Nabaga Dzintars, Fiksi savāca savas pekelītes un ar lielu sajūsmu aizdrāzās gulēt uz telti. Lietus lija gandrīz līdz rītam. Un par mitruma trūkumu žēloties nepienācās, jo viss saslapa jau pirmajās lietus stundās.
Tiek nolemts piešķirt 1, pakāpes Sajānu ordeni Guntim, Santai, Aigaram un Ilzei.
Man salst rokas, tāpēc metu mieru.
Inga
P.S. Visi vīrieši 2 st. ar milzīgu sajūsmu pirms pārejas meklēja b. Ābeles fotoaparātu.

8. augusts

Tikai no rīta redzama īstā postaža pēc pagājušās šausmu nakts, Mūsu teltij pa apakšu Aigara pusē tek upīte. Citādi mūsu telts būtu vissausākā. Slapji esam visi, bet vistrakākā ir Gunta, Santas, m.Aigara un m.Ilzes telts, kur slapjš ir viss, "Tas priecē."
Kad sameklēts, ko iedot uzvilkt sausu cietušajiem, atliek Izgriezt teltis, guļammaisus un drēbes, lai to varētu panest. Jā, Guntim un Santai tiek piešķirts I pakāpes ordenis "Sajānu varonis", jo slapji slapjumā izturēja tomēr līdz rītam.
Brokastis jau tā nav bagātīgas un, ja vēl ņem vērā, ka malkas pietiek tikai, lai tēju pasildītu, tad gluži skaidrs, ka alkstam doties tālāk, lai kustībā sasildītos, nokļūtu tuvāk siltumam, mājām un pārtikai.
No šīs puses "Četru pāreja" nav grūta. Divos gājienos esam uz pārejas. Tiek dota halva. Jauniem spēkiem dodamies lejā un domājam, ja būtu jāiet no otras puses, tad dieszin kā būtu uzkāpuši.
Urā ! Esam tikuši līdz kanjoniem, līdz kārtīgiem mežiem. Tātad būs ugunskurs, sausums un pusdienas. Pat saulīte sāk spīdēt. Pusdienlaiks nav nekāda atpūta, jo krietni jāstrādā, lai visu izžāvētu.
Vakara cēlienā atkal gājiens. Iet nav grūti.
Kārtējie strīdi atkal par naktsmītni. Strīdnieki ir Valdis ar Daini. Valdis tālāk neiešot ne soli, bet Dainis kā parasti strīdas pretī. Beigās Dainim jāiet pa priekšu, bet,ja vieta nebūs laba, nu tad ...
Nakšņojam pie upes lieliskā vietā.

Ceļamies krēslā. Ēdam zupu gandrīz bez sāls, dzeram tēju gandrīz bez cukura, brienam gandrīz tikai pa dubļiem līdz sāk līt, Valdis kā vienmēr uzsāk lekciju par pārgājiena noteikumiem no drošības tehnikas viedokļa - ja līst, jānogaida. Neviens neklausās, tikai brien un brien, bet lietus līst un līst. līdz neatšķiram, kurš gals slapjāks- augšējais vai apakšējais. Mūsu vadone jūt, ka kaut kas jādara, jo arī tālāk iet nedrīkst -īstā taka nozaudēta. Valdis gandrīz ar varu liek zāģēt sausu koku un turpat dubļos sakurt ugunskuru. Tas palīdz, visi at-kal apžūst, sasilst, arī lietus pāriet. Tikmēr atrasta arī kaut kāda taka, kas ved atpakaļ pie upes, Ilona pazūd, atstājot Janeku par ceļvedi. Viņš aizved mūs pie upes, bet uz otru pusi. Nav ļaunuma bez labuma : pie upes satiekam Maskavas ūdenstūristus, kas plosto uz Kitoju - viens katamarāns, viens "Laziks". Uzreiz uzlabojas garastāvoklis. Gribas sēsties un braukt, nevis mīcīties pa dubļiem. Bet vēlmes ne vienmēr sakrīt ar iespējām. Jādodas uz pārceltuvi, kas tapusi pāri upei. Nekas tīkams, jābrien līdz ceļiem pa ledainu ūdeni, bet, tā kā visiem kājas slapjas, nevienu tas vairs neuztrauc.
Pārceļamies pāri upei, tur mūs sagaida lielā Ilze, Alvis un ugunskurs. Ilona rīkojas operatīvi; jo drīz mūsu izsīku-šais proviants papildinās ar zupām, beramiem un sāli. Nolemjam, ka produktus vispār nav jāņem Ildzi, jo vienmēr gadīsies kāda tūristu grupa, kas izsalkušos pabaros.

Pēc pusdienām dodamies uz Arašei upes ūdenskritumu. Laiks jauks, gājiens viegls, tādēļ ūdenskritums sajūsmina un tiek iemūžināts visos fotoaparātos.
Ap sešiem vakarā uzsākam ceļu uz pēdējo pāreju. Visas runas saistās ar ēšanu. Ilze stāsta par mammas zemeņu torti, arī pārējie piebalso. Janeks apsolās sūtīt telegrammu vai vēstuli māmiņai, lai sagādā uz viņa atbraukšanu labi daudz ēdamā. Jau stipri krēslā nonākam pie upītes. Guntis cītīgi meklē vietu teltij, jo peldēt vēl vienu nakti viņi nevēlas. Tumsā kaut ko ēdam, kaut ko dzeram, kaut ko žāvējam.
Rīt gaida ceļš uz pāreju un pāri tai, Arlabunakti !

l0. augusts

Man jāraksta par l0. (laikam augustu), bet šodien jau ir 14. un es pilnīgi nekā nespēju atcerēties.
Nu bet mēģināšu tomēr sākt. Nakšņojam jaukas upes krastā, kur mūs visu nakti ir cītīgi sargājušas zirga ribas, galvaskauss, vārdu sakot, zirga skelets. Ibn Dzintars , protams, neatteicās ar nakts sargiem nofotografēties. Viens pēc otra (kā pīlītes) pārcēlāmies pāri upei. Pēdējais kā uzvarētājs, protams, iet Ibn ... Sākas kārtējais gājiens. Pa ceļam satiekam tūristu grupu, kuri pēc sarkanbaltsarkanā karodziņa nosaka mūsu piederību latviešiem. Līdz meža zonas beigām 3 stundu gājiens. Dievs mums nav labvēlīgs, jo atkal sāk līt. "Tas priecē." Izejot no mežu zonas, līst jau stipri, un Valdis iesaka slēpties zem tenta. Tur ir silti un patīkami, dažiem liekas, ka vēsi, un sākas debates par iešanu tālāk vai palikšanu uz vietas. Nonāk līdz asai domu apmaiņai. Manuprāt, taisnība ir abu kastu pārstāvjiem. Pēc lietus pierimšanas dodamies uz Hobuti pāreju. Tas ir tā kā maratona skrējiens. Pēc katra spējām ! m. Ilze nemaz neattopas, kad ir uzkāpusi pārejas virsotnē. Lejā dodamies teciņus vien, jo tur esot mednieku būdiņa un, cerams,arī pārtikas paliekas.
Pa ceļam (kā īsti zelta meklētāji) alkainām rokām lasām granātakmentiņus.
Nu ir klāt arī meklētā būdiņa. Vakariņās ir zupa ar sausā piena un majonēzes piedevu. Bet izsalkušam cilvēkam viss šķiet garšīgs.
Tālāk seko naktsguļas sagatavošana. Nākas gulēt šaurībā, bet vismaz siltumā.
Un tagad: "Arlabunakti !"
m. I.t.

11. augusts

Pēc nežēlīgā saspiestībā pavadītās nakts mēs ceļamies visi aizpampuši un neizgulējušies. Pirmās dusmas tiek izgāztas uz misiņiem: Ingu, Ilzi mazo un mazo Aigaru, jo brokastis vēl nebija sagatavotas. Kad pie darba ķērās lielā Ilze un vēl citas meitenes, brokastis ātri ir gatavas. Tās šorīt gan ir visai trūcīgas - karotīte zivju salātu, maizes kumosa un tēja. Kad visi ir "paēduši", sākam kravāt mantas. Atklājas, ka Valda telts lielais tents ir uzkritis uz krāsns un sadedzis. Valdis nekaunīgā kārtā paziņo, ka grupa esot viņa tentu sadedzinājusi un paņem grupas tentu, atstājot Gunti, Santu, mazo Ilzi un mazo Aigaru bez plēves.
Kad mantas ir sakravātas, visi zosu gājienā dodamies lejā uz būdiņām. Ceļš līdz būdiņām paskrēja vēja spārniem, jo visi gribēja ātrāk tur nokļūt.
Nonākuši būdiņās, sākam gatavot pusdienas. Dainis kā parasti nevar sadabūt spaini, dežurants nevar iekurt uguni.
Beidzot, kad viss pusdienām ir sagatavots, t.i. Ilona ir mīklu sataisījusi, misiņi uguni ir iekūruši un ūdeni sanesusi, Alvis pēkšņi izdzird mašīnas rūkoņu. Viņi abi ar Jāni skrien uz ceļa pusi un noķer smago mašīnu, kura veda tūristus augšā. Viņi sarunāja, ka mašīna atpakaļceļā mūsu grupu paņems un aizvedis uz mūsu galamērķi.
Uguns momentā tiek nodzēsta, ūdens izliets, mīkla ietīta, spaiņi sapakoti un visi esam gatavi ceļam. Mašīna atpakaļceļā tiešām mūs paņem. Kad esam nobraukuši kādus l0 km, mašīna apstājas. Valdis paziņo, ka viņš ir sarunājis ar šoferi, ka tas atbrauks mums pakaļ pēc kādām 2 stundām, un mēs pa to laiku sagatavosim katamarāniem kokus. Puikas dodas pēc kokiem, bet meitenes tup zem plēves un gaida, kad pāries lietus. Ilona ar mazo Ilzi sadomā aiziet uz burjatu kulta vietu, kas atrodas tepat netālu.
Kad katamarānu koki ir sazāģēti, Ilona ar mazo Ilzi ir atnākušas, mēs visi sākam gaidīt mašīnu. Citi guļ, citi spēlē kārtis, vēl citi - laikam galīgiapnikušie - sāk mizot sazāģētos kokus.
Kad esam nogaidījuši līdz apm. 19.3o, nolemjam, ka jāsāk rīkoties, jo mašīnas kā nav, tā nav. Mēs sadalāmies divās grupās. Viena grupa paņem savas somas un dodas uz Hoitagolu, bet otra grupa ar mantām un kaķu materiāliem paliek gaidīt mašīnu.
Kad 1. grupa ar Ilonu priekšgalā ir nogājusi apmēram 2 km, mūs panāk smagā mašīna, kurā sēž Valdis, Biruta, Inese, lielais Aigars, Dainis, Janeks. Mēs sametam mantas mašīnā, salecam paši un laižam tālāk visi kopā. Kad esam iebraukuši ciematā un neesam vairs tālu no mūsu apmešanās vietas, mašīna iebuksē un ārā netiek. Mums par laimi pretī brauc viens simtpiecdesmitnieks. Tas iebrauc mums aiz muguras un sāk stumt. Mūsu mašīna-paceļas apmēram pusmetru no zemes un no mūsu meiteņu, t,i. mazās Ilzes un Ingas rīklēm izlaužas mežonīgs spiedziens. Tā pavadībā mašīna tiek izstumta no liktenīgās vietas,un mēs turpinām ceļu.
Nobraukuši galā, mēs ātri izkravājamies, uzslienam nometni un sākam žāvēt slapjās drēbes. Pa laikam mūs apciemo vietējo mazās atvasītes, kaut ko mums muldēdami savā valodā. Valdis par to nav sajūsmā un vietējo bērnu parādīšanās viņu manāmi satrauc. Viņš liek visas mantas no nometnes teritorijas novākt, lai neizvazā, un tikai tad daudzmaz nomierinās.
Kad sāk palikt tumšs, ierodas negaidīts viesis - mežsargs. Viņš visus diezgan neuzticīgi nopēta, tad sāk taujāt pēc grupas vecākā. Mēs pasaucam Valdi. Viņa saruna ar mežsargu ir diezgan oficiāla. Mežsargs pieprasa parādīt visu pases un salīdzina ar ģīmjiem. Kad eksekūcija ir beigusies, viņš pret mums drusku atmaigst, pienāk pie ugunskura un sāk tērzēt ar apkārtējiem. Mēs viņam piedāvājam tēju un makaronus ar gaļu. No makaroniem viņš atsakās, jo saka, ka ēdot tikai gaļu.
Tā pļāpājot pienāk vēls vakars un mēs sākam izklīst pa teltīm. Man arī ļoti nāk miegs un es saku ar labu nakti ...

M.A.

12. augusts

Šinī rīta pēc "vakardienas, nežēlīgās pierīšanās daudziem sāp vēderi. No paša rīta visi ķeras pie darba - taisa kaķiem rāmjus un airus un pako pārtiku, un daļēji sapako pārējās mantas. Laiks ir ļoti ļabs, kaut gan visu laiku ar bažām skatāmies uz kalniem, jo tur zibeņo un ducina visu laiku, Tiek aizskriets arī vairākas reizes uz veikalu. Tā ari visa diena pagāja, taisot kaķus.

13. augusts

No paša rīta mani pamodināja ar Janeku troksnis. Izrādās, mūsu "draugs" burjats izrādīja interesi paŗ mūsu telts iekšējo iekārtojumu jau pašā agrumā.
Pēc brokastīm visi turpināja iesākto darbu pie kaķu taisīšanas. Vajadzēja taisīt airus, ēvelēt, strādāt ar kaltu. Es pamanījos sev ar kaltu "izdaiļot" savus pirkstus. Burjats nodzīvoja līdz pl. l0 un aiztinās.
Darbs pietika visiem, Aigars-L jau teicās vakarā salikt savu kaķi gatavu. Palika tikai sīkāki papilddarbiņi (soliņi, rokturīši...).
Dienas vidū atnesa zīmīti no burjata, kurš viņā izteica vēlēšanos nofotografēties ar mums. Pats atnāca ap 19.3o un svinīgi mūs nobildēja Aigars-L un Valdis. Cauru vakaru ar mums kopā viņš nosēdēja un vēl dabūja nogaršot tēju ar "gurķiem" (kā viņš pats izteicās). Pie ugunskura vēl pastāstīja savus mednieku stāstus. Tā pamazām visi izklīda, un es paliku viens
pats kopā līdz pat pusčetriem. Caurmērā diena bija labi pavadīta, gatavojoties braucienam pa upi.

14. augusts

Šis mūžam nepateicīgais un sen apnikušais darbs - kaķu siešana un airu izgatavošana.
Braucot uz Sajāniem, biju nolēmis izgatavot kārtējo airi-, suvenīru, bet tagad nācās iepriekšējo ieceri revidēt, un kā vienmēr pie visa vainīgi kalni, pareizāk sakot, gan kalnu nogā zēs pārpurvotā taka ar saviem dubļiem un nepievilcību. Bet ko lai dara, kā jau kārtējo reizi, neizdodas kalniešus fanātiķus pārliecināt par to, ka iesācējus, sevišķi skolēnus nedrīkst pirmo reizi kalnos izvest tādā kategorijas pārgājienā, kurš
pēc sava grūtuma un nepievilcības pārsniedz visus normatīvus. Rezultāts acīmredzams. Vismaz puse no grupas vairāk kalnos neies. Otrai pusei, arī man tai skaitā, dažas dienas atņemtas elementārākās darba spējas un ērcīgs garastāvoklis. Sāp noberztā kāja un,kaut gan pats apzinos, ka pie tā esmu pats vainīgs (nevīžoju nomainīt cauro zeķi pret veselo), tomēr šinī darījumā gribas vainot visus citus, tikai ne sevi.
Kārtējo reizi pēc tādas ambrāžas ievelkas kaķu sagatavošanas periods un sāku šaubīties, vai grupa būs spējīga rīt uzsākt ceļojumu pa ūdeni. Un ja uzsāks, tad pirmā vietā būs traka skriešana, neievērojot nekādus likumus un paragrāfus. Atkal priekšā stīvēšanās ar tiem, kuriem ļoti gribēsies vienā dienā atgūt vairāku dienu zaudēto gandarījumu - šūpoties upes viļņos. Nu gan jau tiksim galā. Beidzot ir kaķi apmēram tādā kondīcijā, ka vienu otru var mērkt ūdenī. Ar lielo makanu esmu apmierināts. Mazliet rūpes rada mazie jaunie kaķi. Kā viņi uzvedīsies mucās un slīpajos viļņos. Bet pirmais mēģinājums izkliedē visas bažas. Ir tapis jauns kaķu paveids, kurš pēc nelielas uzlabošanas rādīs ļoti labus rezultātus, pārvarot sevišķi smagas krāces. Mazo kaķu ātrums tuvojas smailes ātrumam. Par veciem braucamiem nav jāuztraucas, viņu niķi un kaprīzes jau sen zināmas.
Pa kreisi no upes kalni, tinušies mākoņos. Tur nepārtraukti līst. Tas ir labi - upē celsies līmenis un būs vieglāk izbraukt caur N.Pustin ciemu. Viens otrs akmens paliks upē sveiks un vesels. Par nopietniem treniņiem nevar būt runas, tauta nogurusi, samirkusi un īgna. Inventārs paliek izmētāts pa visu nometni. Pēc vakariņām visi salien teltīs un šņāc, ka jumti vien dreb. Pie ugunskura kaut ko meistaro Dzintars. Debesis parādās zvaigznes, rīt vajadzētu būt labam laikam.

15. augusts

Urā ! Pēc seniem laikiem šodien varēšot kaķus laist ūdeni - un pa upi uz leju. No rīta briesmīgi negribas celties, jo laiks nav sevišķi skaists - līst lietus, migla, neizskatās, ka skaidrosies. Paēdam brokastis - kārtējo reizi liela izēšanās. "Ātros tempos" sakravājamies un nepienāca pat ne
pusdienas laiks, kad mēs jau braucām. Pats labākais glābšanas tērps bija Ilonai - bumba ielikta somā un tas viss uzķerināts uz muguras.
Un tā - mēs braucam. Tā kā pusdienas nav ēstas, tad pēc neilga laika izkāpjam vārīt tēju. Vēlāk rodas arī ideja, ka, ja vārām tēju, tad varam uzvārīt arī zupu. Kamēr ideja rod risinājumu, Dzintars ir pazudis. Atskan skaņas, kas liek domāt, ka pusdienas ir gatavas, bet Dzintara nav. Tad visi korītī saucam viņu. Pēc kāda laika ierodas Dzintars - izskatījās samērā priecīgs, teicās esot nedaudz apmaldījies. Kāpjam laivās un braucam, braucam, braucam... Ūdens mierīgs, krāču nav. Pēc kāda laika - svētki, pirmā krāce. To izbraucam un apstājamies upes labajā krastā, jo Valdis saka, ka tālāk nakšņošanas vietu nebūšot ilgu laiku. Mums paziņo, ka vakariņās būšot zupa - tas nevienu neiepriecina, rodas pretenzijas. Ilze nomet lapiņu ar ēdienkarti, un mēs ar Ilonu priekšgalā nolemjam, ka rīt obligāti jādodas un jānopērk makaroni un rīsi, jo zupas ir galīgi apnikušas.
Paēdam vakariņas un lienam migās. Ar labu nakti !

P.S. Dainis šodien kā vienmēr notikumu centrā.
Ar viņu kā parasti notiek kaut kas tāds, kas citiem negadās. Dainis viltīgi aizķerina airi aiz akmens tā, ka nevar dabūt ārā. Pēc kāda laika skatāmies - Daiņa airis peld !

Laura

16. augusts

Šodien "iekrīt" nobraukt krāces, kuras stiepjas visā Nilovkas garumā, Valdis atzīst, ka tās atbilst 3.-4. kategorijai, tāpēc būtu vēlams braukt ar tukšiem kaķiem. Tā kā šīs vēlmes piepildīšanai ir nepieciešama smagā mašīna, kas novestu mantas līdz pilsēteles apakšējai robežai, izbraukšana ieilgst un ieilgst. Turpat uz vietas paēdam ari pusdienas (tiek pasniegta piena klimpu zupa) un tad jau beidzot veiksmīgi ir notverta mums vajadzīgā mašīna. Lielais Aigars, Guntis un Janeks steidzas norīt pa pēdējai klimpai, lai varētu pavadīt mantību. Pulkstenis nav vēl ne puspieci, kad pirmā ekipāža atstāj krastu. Krāces braucam pa nelieliem gabaliņiem ar brangu drošināšanu un spēcīgu foto-kino korespondenci (rūpes par dokumentāliem kadriem atskaitei).
Milzīgu zooloģisku interesi izrāda vietējie iedzīvotāji un atpūtnieki. Viņu izbrīnu izsauc viss - gan mūsu braucamrīki, gan ārējais izskats, gan pats fakts, ka kāds grib braukt pa viņu ārkārtīgi krāčaino upi. No galvenā tilta uz mums nolūkojas - pat pilsētas mērs (vismaz pēc tāda izskatās neliela auguma šauracainais vīrelis melnajā smokingā un sarkanu dāmu lietussardziņu pie rokas). Braucot cauri ciemam, līdz mums atlido vietējo danču mūzika. Centrālajā vietā dziesmas "ņe imeju 100 rubļei, a imeju l00 druzei" un "Ah, vernisaž, ah, vernisaž". Par pēdējo Dzintars piebilda, ka ir vismaz garantija, ka ieraksts nav vecāks par 2 gadiem.
Interesantāko krāču posmu ar vislielākajiem viļņiem "kaķus" pludinām, jo pašā straumes vidū draudīgi izslējies pamatīgs baļķis. Kārtējo reizi "nospīd" Dainis, kurš savu "kuģīti" pludina nevis ejot pa krastu kā visi pārējie, bet tieši pa upes vidu, kur vislielākā straume - tik tikko nesanāk viņu glābt).
Nakšņošanas vietu sasniedzam bez sevišķiem starpgadījumiem. Savācam noliktās mantas, iekārtojam nometni. Mūs apbrīnot atnākuši trīs vietējie puišeļi (vecums apm. 7-l0 gadi). Viņi tādus braucamos redz pirmo reizi mūžā. Iepazinušies ar katamarāna vispārējo uzbūvi, viņi pie viena apjautājas, vai karodziņam jāatrodas priekšā vai aizmugurē un vai pie mums visi saprot krieviski.
Vakariņās delikatese - garie makaroni ar gaļu. Lielais Aigars nevar vien beigt kreņķēties par to, ka ir tumšs un nevar fotografēt, kā kurš ēd.

Ilze

18. augusts

Braucam otro dienu pa Irkutu, "Zirga muguras" beigušās, neilgu laiku vēl ir interesanti braukt, bet pēc tam sākas apnicīgā ķeselēšana. Pusdienojam ļoti ūdenstūristīgi, nemaz nepiestājot krasta, pludināmies lēnām lejā, kamēr ēdam. Vēlāk atkal turpinās vergu darbs, kā to dēvēja mūsu ekipāžas stiprā dzimuma maigie pārstāvji.
Tad jautrību sāka ieviest Valda ekipāža. Vispirms jau Alvis, kurš kļuva par mākslas upuri. Pārējie cietsirži izgrūda nabadziņu upes vidū, lai nofotografētu, jo ūdens Alvim sniedzās tikai līdz ceļiem. Taču ar to viņa mocības nebeidzās, jo Valda "kaķis" lēnām pludinājās prom. Bet tā kā Alvi upes vidū atstāt nevarēja, tad Dzintars un Laura cietušo paņēma uz sava "kaķa". Pa to laiku, kamēr Alvis ņēmās pa upi, tikmēr Biruta nolēma atvēsināties. Peldvieta gan nebija izvēlēta tā labākā, jo ūdens sniedzās tikai nedaudz pāri ceļiem, taču peldēja sparīgi.
Beidzot esam sasniegusi Kirenas ciemu, kāpjam krastā. Un atkal ievērības centrā nokļūst Alvis. Sniegdams roku Birutai, lai palīdzētu izkāpt krastā, ar mazās Ilzes, Ingas un Lauras palīdzību nolēma pasēdēt upē. Krastā izkāpa nezin kāpēc ļoti neapmierināts, un tā kā Valdis centās Alvim nezin ko ieskaidrot par vakara peldes vajadzību, tad Alvis Valdi maigi ielidināja upē. Labi, ka Valdis bija tik veikls un manīgi ieķērās zaros, līdz ar to veiksmīgi izvēlās krastā. Pēc tam fotografējāmies utt...

19. augusts

Diena iesākās ar to, ka Dzintars bija izvilcis vienu vēdzeli (tā tika iesālīta uz nezināmu laiku).Pēc tam sapekelējāmies un aiztināmies uz Kirenas autoostu. Valdis uzpirka ar trim zefīriem kasieri, un tad divās porcijās grupa veiksmīgi emigrēja uz Sļudjanku. Iepriekš mums atsevišķi vietējie kadri bija sastāstījuši, ka Kirenā esot dabūjamas dažādas firmas mantas. Protams, ienākot Kirenā, visi metās uz veikalu ķemmēšanu un palika ar garu degunu.
Vakarā nolēmām gulēt stacijā. Viena kompānija aizgāja uz Baikāla krastu vārīt tēju. Pēc tējas vārīšanas ugunskuru Valdis gribēja uztirgot vienai tūristu grupai par attiecīgu samaksu (par kādām dažām vietējām draiskulēm, Dainis sagribēja tās izmantot, lai Rīgā līmētu kaķus).
Dzelzceļa stacija ir piebāzta tā, ka uz grīdas nav nevienas brīvas vietas. Stacija pilna. Un vispār nav nekādas kārtības. Vakariņas paēdam lielā biezenī, daudz kāru acu noskatījās, kā mēs ēdam treknos speķa gabalus, sīpolus, ķiplokus, keksu, zefīrus. Dzērām karstu tēju.
Vakarā dažos kvadrātmetros sagulēja visa grupa (kolektīvi uz vieniem sāniem). Es, Jānis un lielais Aigars blandāmies pa staciju, jo tanī siļķu mucā negribās gulēt. Nolēmām, ka izgulēsimies vilcienā.

Alvis 20.08.88 pl. 00.43

20. augusts

Nu turpinās it kā vakardiena, tomēr ir šodiena, bet vakardiena turpinās tāpēc, ka nevaram aizlīst gulēt, jo ir "stacijas komplekss" ( pl. pāri 00). Nu vispār ir jau rīts.
Nē ! - mūs uztriec no miega apkopēja, un ir rīts.
Esam vilcienā Sļudjanka - Irkutska, pārsvarā visi guļ, ap mani nekas ievērības cienīgs nenotiek, nezinu, kā citus.
Ierodamies Irkutskā, atstājot atmiņā mūsu taciņas un ceļus, kā arī pārdzīvojumus kalnos - Baikāla krastā.
Stacijā atrodam nakšņošanas vietu, noliekam mantas bagāžā un metam uz pilsētu. Tiek apmeklētas pilsētas "rotas" - ēdnīcas, veikali utt. (tiek satikta Ilona). Pēcpusdien daži apmeklē videosalonu, citi snauž. Stacijā kārtību balsta čigāni.
Vakarā, t.i. 23.50,tiek iegādātas biļetes uz filmu "King-Kong". Pēc tam - nākošājā lapā.
P.S. Dainis grib iepazīties ar bērnu ratiņiem. Nu vispār - puisis kā Ozols, Sajānu nagla.

21. augusts

Bez ticības, nav dzīvības, teica Aigars un apgrieza kreklam otru pusi. (vilcienā 16.23)

Oi! Baigi maz matu izkritis. Kaut kas nav kārtībā.
Jānis 16.47

No Maskavas ļīdz Sludjankai - 4.štrunts dienas.
Alvis, Dzintars 16.59

Vietējie humoru nesaprot. Iemācīsim.

Laura, bet tu viņam pakaļā ieraksti !
(Totēmu aprakstot L.Aigars 17.24)

Nestiep rokas, citādi atstiepsi kājas.
Alvis 17.41

17.43 Pietura, Pa logu redzam uzrakstu "Tuaļet" (stacijas nosaukums).
Baigi sūdīgi, nevar ātri paskriet uz priekšu.
Alvis 17.44

17.46 Uz stacijas nosaukuma fona reklāmfoto nolūkos tiek fotografēta Inga. Tiek reklamēti apavi - deviņdāmu pēdiņu galošas).

Dainis uzcienāja jauniešus ar ievogām.
Jānis:"Ja man to tām ogām būs slikti, tad Dainim būs vēl sliktāk."
Inga:"Ja Dainim būs slikti, tad tev būs vēl sliktāk."
19.21

Apetīte rodas, skatoties uz Valdi. 20.48

21.37 Tiek linčots Dzintars. Bendes Valdis un Alvis. Uz ceremoniju sanāk pusvagons līdzjutēju. Patiesas un sāpju asaras pavadītāju pulkā.

Dainis - OBHSS 21.4o

Dainis cienā visus (21.5o) ar : 1/ tapešu līme, vai 2/ mākslīgais apsēklotājs vai 3/"konskij vozbuditeļ".

Laura beidzot ir Mūsu. (paraksti - Alvis,
Aigars /lielais/, nesalasāms paraksts, Dzintars /IBN/)

21.55 Lauras cena dzīvsvarā 60 kg x 5,- rbļ = 300,- rbļ
Kautsvarā : kauli 15 kg pa 1 rubli,

karbonāde lo kg pa 7 rbļ
mēle 1 kg pa 3,7o rbļ
sirsniņa o,5 kg - suņiem,
žults o.l kg pa 5o rbļ
aknas pastēte 2,5 kg - 4,1o rbļ
āda 2 m2 - hidrokostīmam 1 kompl. 2o rbļ
mati - zeķes lo rbļ
spalvas - mākslīgajām mušiņām lo rbļ
zobi - krelles 400 rbļ,
zarnas - lo m - lo rbļ
speķis - ziemas zīlītēm
asinis - vampīriem - 5 l - 3oo rbļ.
nagi - uz komisijas bodi - 2o kap.
smadzenes - 2,3 kg - 2 rbļ

kopā : 605 rbļ

Ienākusi ideja : iesiet Lauru striķi kā lāci un vadāt pa vagoniem pa vagonu kā vakar King-Kongu !

Alvis - Ingai: " Uz galda ar kājām ! Nekādas kārtības."

1.12

Tā tas vienmēr ir ar mani. Es guļu, guļu un vienmēr pa-možos, ja esat ievērojuši.
Jānis 1.34

Pl.2.00 Dainis izbauda sava brūvējuma augļus. Slimība ar 7 "burtiem, sākas ar C, beidzas ar A.

Tas bija blicstenogrammas. Bet lūk, kas notika pirms, 23.3o pošamies iekš kino, mielojamies kinokafē ar saldējumiem un, mielojam vietējo dvēseles - kā tēli. Pēc kino kājām dodamies uz terminālu. Viss norunas robežās, ja neskaita vienu špicbuku, kas ar auto mēģināja izspraukties mūsu bariņam cauri.
Stacijā vakara tualete, mūsu dāmu pēdējās pārrunas ar vietējiem un visi krīt guļas vietās stacijas otrā stāva vestibilā. Es vēl nolemju mazliet pamedīt tēlus un veiksmīgi -makanīgs loms vietējā onkuļa izskatā uzkožas uz maniem šortiem. Mūsu saruna:
Onkulis: (ar sāpi sejā) : Sinok! Tebe vsjo v porjadke, po-moc ņe nado ?"
Es: "Ņet, vsjo normaļno." Onkulis:"No kto tebja razdel?" Hē ! Hē! Tas priecē !
No rita brokasts un jau kravājam savas pekelītes. Ap 11:00 uzpeld nodevējs Valdis, bez bārdas. Es esmu satriekts. Trieciengrupā paliekam mēs ar AIGARU.
Pekelītes sapekelētas, bet vilciena nav, tāpēc bariņā pie mantām rezignēti kūkojamj līdz paniku ievieš viena damočka ar lērumu koferu - vilcienu kavējot. Ar Jāni palīdzam tās parpalas aizstiept. Mūsu palīdzību notaksē uz 2 rbļ. Tikmēr padod vilcienu. Valdis satraukti rosās pa vidu, izkliedz vi-sējādas komandas un pa starpu vēl izsludina kupeju sastāvu. Man kopā ar Ingu, Lauru un Alvi. Kas't man. Tikām piedefilē Alvis un, viltīgi smīnēdams, bilst: "Beidzot kupejā būs viens cilvēks." Kā tās lietiņas sastāv ar Ingu un Lauru, nezinu, bet Alvi laikam moca mazvērtības komplekss. Varbūt viņu satriecis Ingas definējums, ko viņa iepriekšējā dienā laida klajā apavu veikalā. Inga Laurai: "Vai Tie tur ir aizvākušies, viņi man traucē iepirkties." Galu galā es atrodos citā kompānijā un jautājumu par cilvēku skaitu kupejā lūdzu uzdot Ingai, Laurai, Alvim un Jānim.
Krāmējamies vagonā. Izrādās, ka pazudusi Laura. Ejam ar Ingu meklēt, pa ceļam lēsdami variantus pazušanas iemeslam. Beidzot vienojamies pie tā, ka Laura aizskrējusi uz pastu sūtīt telegrammu burjatu kē-gē-bē. Tā arī ir, pie pasta noķeram Lauru un stiepjam uz vilcienu.
Beidzot aidā, vilciens sakustas un sākas mājupceļš. Vēl tikai pa logu pēdējās karstās atvadas no lielās Ilzes, kas lido ar "zuzīti", un Osmaņa.
Pamazām pārorientējamies uz vilciendzīvi ar visiem tās labumiem un trūkumiem. Pie pirmajiem laikam jāpieskaita lielā diendusa, kuru visi tver pāri pārēm.
Visi apraksta savus totēmus un talismanus.
Paliekam pusotra. Lielais Aigars ir apgraizījies.
Laikam viss.
Ar pietāti Dzintars
P.S. Ar Alvi un vienu sibīriešu deputātu sēžam tamburā, kožam vīnu un spriežam par sibīriešu viesmīlību.

22. augusts

Nākošā diena pēc Lauras notaksēšanas - viņa jūtas ļoti vērtīga.
Galvenie darbi - ēšana un gulēšana pa trim reizēm dienā. Dzintars gandrīz nogulēja pusdienas svešā teritorijā.

23. augusts

Cik jūtu, tad šodiena ir visgarlaicīgākā diena visa pārgājiena laikā. Un ko var gribēt, ja visi tā saucamie cilvēki to vien dara kā spēlē zolīti. Ak jā - un vēl ik pa laiciņam izdomā, ka pienācis ēšanas laiks. Nepietiek, ka paši ir slimi, vēl apmāca arī Janeku, riebekļi tādi. Ja Īsumā, tad tas ir viss, ko varu pavēstīt, bet, ja garāk un plašāk , tad : Valdis mūsu pavadonēm ierakstīja pateicību un vēlāk ārkārtīgi izjusti stāstīja par to, kā bērnībā gājis ganos un sildījis savas peciņas siltā govs pļekā. Jānis un Aigars lēti sapirkās melones. Laura izgāza Santas tējas glāzi. Alvim nav apetītes. Dzintars satriekts klaiņo apkārt un cenšas noskaidrot, ko viņam darīt ar bārdu. Alvis nepārtraukti čivina. Hau-zes kupejā notiek asas diskusijas par visuma, medicīnas un biotehnoloģijas tēmām. Santa pa vilcienu staigā apkārt, ietinusies palagā.
Melones šausmīgi ātri apēdās. Viss. I. (Inga)
Lielais Aigars naktī pieņem vannu.
P.S. Pa nakti Alvis veda pārrunas ar čigānietēm par finansēm.
"Murgi rādās uz laika maiņu." Tā teica Jānis pirms atmošanās.

24. augusts

Gatavojamies iebraukt lielpilsētā.
Laika ziņas : pl. 7:00 Maskavas apgabalā +ll°C, dienā gaidāms skaidrs laiks +25 - 28°C.

Brauciens vilcienā visiem Šķiet par īsu. Tagad, kad varētu braukt un braukt, - jākāpj ārā.